No teātra līdz seriālam
Daudzsēriju mākslas filmā piedalās plašs aktieru ansamblis: visi Jaunā Rīgas teātra aktieri un Latvijas Kultūras akadēmijas JRT studijas 3. kursa studenti. Latvijas Radio raidījumā “Kultūras Rondo” režisors un Jaunā Rīgas teātra mākslinieciskais vadītājs Alvis Hermanis stāstīja, ka jebkuros apstākļos jāspēj atrast kas produktīvs, kāds jauns risinājums. Tas arī bijis seriāla idejas pamatā.
“Tad, kad pagājušajā pavasarī tas viss ļembasts sākās, no paša sākuma visi teica, ka rudenī būs otrais vilnis. Mēs rēķinājāmies ar to, ka šoziem skatītāji netiks pie mums. Līdz ar to mēs izdomājām uztaisīt kaut ko tādu, kas sasniedz pēc iespējas lielāku skatītāju skaitu,” skaidroja Hermanis.
Seriāla tematiskā ievirze turpina attīstīt tēmu, kuru režisors aizsācis ar tādām izrādēm, kā “Garā dzīve” un “Latviešu mīlestība”. “Viena no daudzajām tēmām, kas tai kino atrodama, ir vecums un jaunība. Melnbaltais kadrs ir daudz nežēlīgāks par krāsu kadru filmā. Melnbaltais kadrs cilvēka seju, īpaši tuvplānā, parāda daudz nežēlīgāk,” stāstīja Hermanis.
Vēl viena “Aģentūras” tematiskā līnija ir arī reklāmas industrijas un sabiedrisko attiecību specifikas attēlojums. Alvim Hermanim bijusi iecere veidot teātra izrādi par reklāmas un sabiedrisko attiecību ciltstēvu, Zigmunda Freida krustdēlu Edvardu Berneju, taču šī tēma daļēji ir tikusi attīstīta seriālā, tāpēc režisora iecere par izrādi vairs nav aktuāla.
Režisors uzsvēra Rīgas pilsētas tēlojuma nozīmi “Aģentūras” vizuālajā materiālā: “Tas arī paliks kā dokumentāls nospiedums par 2020. gada Rīgu. Es nezinu, kurā latviešu filmā vēl tik daudz būtu rādīta Rīgas pilsēta; Rīgas urbānie latvieši, kā viņi peras pa dzīvi.
Vismaz kaut kas paliks mazbērniem. No teātra jau nekas nepaliek.”
Seriāla galvenais operators ir Mārtiņš Grauds, taču Alvis Hermanis īpaši izcēla arī jauno operatoru sniegumu.
“Es gribu arī noteikti pateikt, ka attiecībā uz kino valodu un vizuālo konceptu, līdz šim ir izskanējis tikai Mārtiņa Grauda vārds. Bet pilnīgi grandiozs ieguldījums tur ir vēl diviem citiem operatoriem pavisam jauniem, Dāvidam Smiltiņam un Andrim Kudoram. Arī tā bija ļoti interesanta sadarbība, jo viņi ir pavisam jauni, tikai nesen ir ieguvuši operatora izglītību. Tā kā ne tikai filmas sižetā satiekas vecie ar jaunajiem, arī filmas producēšanā visa komanda bija vecie un jaunie profesionāļi,” stāstīja režisors.
Alvis Hermanis atklāja, ka gan telefoniski teātrī, gan sociālajos tīklos ir saņemtas visdažādākās atsauksmes: “Īstenībā skatītāju attieksme ir jūtama pat daudz vairāk nekā pēc teātra pirmizrādēm.
Parasti mūsu teātra pirmizrādi redz daži simti cilvēku, šoreiz, figurāli izsakoties, tas skaitlis ir vismaz kā "Arēnā Rīga" – ļoti daudz cilvēku vai nu ir redzējuši, vai skatās.
Viedokļi arī līdz mums atnāk vairāk nekā parasti pēc teātra izrādēm. Cilvēki, kas ir iegādājušies [abonementu], visticamāk, vairums gadījumu viņi filmu skatās kopā ar ģimeni un draugiem, man ir stāstījuši, ka studenti sametas kopā pa pieci eiro un skatās to visu bariņā.”
Daudzsēriju mākslas filmas “Aģentūra” skatīšanās cena ir piecdesmit eiro, taču režisors uzsvēra, ka ienākumi no šī projekta nelīdzinās samaksai, ko teātra darbinieki saņem normālos apstākļos.
“Šis gadījums ar kino bija tāds aizstājējs. Uzreiz jāpasaka, ka nekāds bizness tur nesanāks. Teātrī mūsu algas ir piecreiz mazākas kā parasti, kad ir teātra izrādes. Par šo kino seriālu mēs, teātra darbinieki, nekādu papildu atlīdzību nesaņemam. Visiem šķiet, ka tas ir liels komercpasākums, bet mēs labākajā gadījumā ceram nosegt kaut kādu daļu no ieguldītās naudas, jo mēs piesaistījām kino profesionāļus, operatorus, montāžistus, kuriem bija jāmaksā, bet mēs paši strādājām bez atlīdzības,” atzīmēja Alvis Hermanis.
Arī darbā ar studentiem seriāla veidošana bijusi nozīmīga. Vasarā paveiktais darbs filmēšanā ir viens no šī semestra vērtēšanas kritērijiem.
“Kad es beidzu "aktierus", mums diplomā bija rakstīts “Drāmas un kino aktieris”, tas bija specialitātes nosaukums. Tagad tā vairs nav. Es domāju, ka viņi ieguva pieredzi, kas viņiem profesionāli noderēs,” skaidroja Alvis Hermanis.
Turpinot kino un teātra mijiedarbību, režisoram un pasaulslavenajam baletdejotājam Mihailam Barišņikovam radusies arī iecere izrādes “Baltais helikopters” un “Brodskis/Barišņikovs” uzfilmēt atbilstoši kino valodas specifikai.
“[Barišņikovs] izteica ideju, ka viņš pēc jaunā gada varētu kaut kad atbraukt uz Rīgu uz kādu mēnesi. Mēs ļoti rūpīgi varētu uzfilmēt abas izrādes, kurās viņš ir piedalījies. Nevis kā parasti, kā teātra izrādes filmē ar pāris kamerām visu izrādi, bet tā, kā kino – rūpīgāk, kad darbs notiek pa kadram,” stāstīja Hermanis.
Mākslas provocējošais spēks
Raksturojot mākslas pamatfunkciju, režisors atzīmēja, ka kopš mākslas un kultūras vēstures pirmsākumiem tās mērķis ir bijis provocēt, uzsverot, ka šis laiks nevar būt izņēmums. Arī daudzsēriju mākslas filmā provokācijai ir sava vieta.
Režisors uzsvēra:
"Mākslai ir jāprovocē, tai nevar būt cits uzdevums kā tracināt un trobelēt sabiedrību, lai sabiedrība pati domā ar savu galvu.”
“Ir divas ideoloģijas, kas visos laikos ir līdzās pastāvējušas. Vieni, kas uzskata, ka māksla ir sociālpolitisks instruments. Un otri, kas uzskata, ka māksla ir nepielietojama lieta un tieši tur ir viņas vērtība,” skaidroja Hermanis. “Es, sirdī būdams īstens, nevis pseidoliberāls cilvēks, uzskatu, ka visiem ir tiesības pastāvēt un visiem viedokļiem ir tiesības būt, un neviens nedrīkst apkarot citu viedokli. Es pats neesmu aizrāvies izmantot mākslu kā politisku ieroci, bet īpaši jaunā paaudze to čakli dara. Es ar to īpaši neaizraujos, taču esmu to darījis.”
Pieminot darbu izrādē “Vēstures izpētes komisija”, kura radīja dialogu ar vēsturiskajiem un politiskajiem notikumiem, Hermanis izcēla teātra kā informācijas nesēja nozīmi – skatītāja darbs ir ar šo informāciju tālāk strādāt.
“Mēs liekam galdā faktus. Lilija Dzene nezināja, ka par viņu ir uzrakstīta kartiņa. Mēs to pierādījām. Latviešu tauta Dziesmu svētku estrādē visi kopā dzied “День Победы”, mēs parādām šādu video. Čekistu šāvēji pēc katras darba dienas saņēma spaini ar spirtu, lai varētu mazgāt rokas, un speciāli gāja masāžas kursus, lai viņu rādītājpirkstiem neatrofētos muskuļi no tik biežas šaušanas. Liekot kopā šos šaušalīgos faktus, tā bilde ir vienkārši ārkārtīgi sarežģīta, tā nav viennozīmīga, un skatītājam ir jāieslēdz pašam sava domāšana, lai tiktu ar to visu galā,” skaidroja režisors.
Katram mākslas darbam, vai tas ir teātrī vai kino, arī nepieciešams ir skatītājs. Apgādā “Neputns” izdotajā “Dienasgrāmatā”, kuru režisors rakstījis 2015. un 2016. gada sezonas laikā, rakstīts, ka režisora ideālais skatītājs bijis Normunds Naumanis. Hermanis atklāja, ka Naumanis nav bijis vienīgais:
“Īstenībā man ir jāpiemin, ka bija vēl viens ļoti ideāls skatītājs – tā bija Silvija Radzobe.
Ideālais skatītājs manā izpratnē ir tas, kas ir pazīstams ar kontekstu ilgtermiņā, kas saprot, no kurienes tās kājas aug, kas saprot priekšvēsturi gan par jēgu, gan par estētiku.”
Arī daudzsēriju mākslas filmā svarīgs ir gan kino estētikas, gan arī kino vēstures konteksts. Hermanis atzina: "Daudz vieglāk šim kinodarbam ir pieslēgties tādiem skatītājiem, kuri ir pazīstami ar kino vēsturi, to pašu 60. gadu agrīno melnbalto kino, kāds bija Antonioni, Hucijevs, franču, itāļu melnbaltais kino.”
Priekšnieka liktenis – vientulība
Runājot par darbu kā Jaunā Rīgas teātra mākslinieciskajam vadītājam, Alvis Hermanis stāstīja par aktieru izvēli teātrim.
“Tā ir tā leģenda, kas nemaz nav leģenda. Tad, kad mani nozīmēja par Jaunā Rīgas teātra vadītāju, un tad, kad man bija skaidrs, ka atšķirībā no Jura Rijnieka es gribu izveidot aktieru trupu, jo pirms tam tādas nebija, tad lai sastādītu šo sarakstu, es pie sevis mājās saaicināju pulciņu ar jaunajiem teātra režisoriem: Gati Šmitu, Džilindžeru, Regnāru Vaivaru, Viesturu Kairišu, un katram lūdzu uz papīra uzrakstīt aktieru sarakstu, ar kuriem viņi gribētu strādāt. Tad es viņiem pateicu, ka mēs trupā ņemsim tos, kuri būs trijos sarakstos.
Toreiz es vēl tēloju lielu demokrātu.
Es ļoti konsekventi pie tā pieturējos. Tādā veidā izveidojās šīs trupas kodols. Tajā neiekļuva pāris aktieru, kas bija tikai manā sarakstā, ar kuriem es jau biju kopā taisījis vairākas izrādes. Viņi uz mani pēc tam uz visu mūžu bija apvainojušies, bet es pie šī principa paliku. Aktierim ir jābūt tādam, kas interesētu vairākus režisorus, jo aktierim būs jāspēj strādāt ar dažādiem režisoriem,” skaidroja Hermanis.
Stāstot par aktieru darbu kameras priekšā, Hermanis izcēla Kaspara Znotiņa veikumu: “Kad es pirmo reizi redzēju Kasparu Znotiņu kā aktieri studentu darbā, viņš man likās pilnīgi neciešams, man šķita, ka es nekādā gadījumā negribētu ar tādu aktieri vispār pat satikties darbā.
Tagad, piemēram, šai kino seriālā Kaspars Znotiņš tur dara tādas lietas, ko Holivudā mācību grāmatā varētu izmantot.
Aktiera eksistence kameras priekšā ir tik ārkārtīgi blīva un intensīva, ka katru otro sekundi aktieris dod jaunu informāciju. Netiek filmēts kaut kāds tipāžs, bet aktieris ļoti intensīvi piepilda savu kino eksistenci. Tā ir profesija, tas nāk tikai ar pieredzi.”
Hermanis arī minēja, ka viņa un Jaunā Rīgas teātra komandas aizsāktā demokrātiskā pieeja izrāžu tapšanā nu Latvijas teātrī kļuvusi par normu.
“Arī šī “Aģentūra” ir radusies kā kolektīva darba produkts. Piemēram, scenārijs “Aģentūrai” tapa trīs daļās – vienu daļu rakstīju es, otru daļu rakstīja Jānis Joņevs un trešo daļu rakstīja aktieri. Protams, ir vajadzīgs viens cilvēks, kurš redz to kopējo bildi, kopējo konstrukciju. Teātris jebkurā gadījumā ir kolektīva, demokrātiska māksla. Bet vienam ir jābūt kapteinim, citādi beigās sanāk tirgus. Ja visiem ir veto tiesības, tad beigās ir ne silts, ne auksts,” skaidroja Hermanis.
“Jebkuram priekšniekam mākslas vārdā ir jāpieņem nežēlīgi lēmumi.
Tas ir neizbēgami. Priekšnieks nevar būt labs cilvēks. Ja priekšnieks ir labs cilvēks, tad ar viņa darbiem kaut kas neies. Es atceros Oļģertu Kroderu, es nezinu nevienu cilvēku, kurš pretosies tam, ka Oļģerts Kroders bija labs cilvēks. Viņš taču arī vienu brīdi bija iecelts par Nacionālā teātra vadītāju. Ar ko tas beidzās? Tāds ir priekšnieka liktenis, tā ir tāda vientulība. Bet atbildība jau arī ir tikai viņam. Tas ir tāpat teātra izrādēs: ja izrāde sanāk, visi saka, ka tas ir, pateicoties aktieriem; ja izrāde izgāžas, tad, protams, vainīgs ir režisors. Tas ir universāls teiciens, ko visā pasaulē zina no galvas,” sacīja Hermanis.
