“Tad es labāk nedzīvoju! Cilvēkam taču vienmēr ir izvēle – katrs pats savas dzīves noteicējs,” strupi nober Medību suņu mācību centra saimnieks Nikolajs (Dmitrijs Podnozovs), kad tam vaicāts, ko viņš iesāktu, ja nu kaut kas atgadītos un viņam būtu jāstaigā ar kruķiem. Ar šādu vilinošu un patiesi suģestējošu domu, ka neesi vis kā upes straumē iemests atlūzis koka zars, kuru viļņi tik nes uz atvaru, pie vakariņu galda tiek mierināti saimniecības iedzīvotāji, kuri nupat no rīta drudžaini centušies glābt trakojošu suņu saplosīto kucīti Belku un sprieduši – iemidzināt vai tomēr ļaut ķepuroties.
Kucīte Belka – līdzīgi kā citi nomaļās saimniecības četrkājainie iemītnieki – nav savas dzīves noteicēja, un rodas aizdomas, ka to aprūpētāji arī īsti ne.
Straumes motīvs kā viena no filmas skatīšanās vai apcerēšanas atslēgām atklājas jau tās prologā: vēl pirms paša nosaukuma redzama roka – no kāda lielāka kopuma atrauts fragments – glāstām ūdens virsmu, kuras nelielajos vilnīšos rotaļīgi atviz dienasgaisma. Pašu rokas īpašnieku neieraugām, vien nojaušam, ka viņš aiz kadra rāmjiem nosēdies laivā un lēni šūpo roku, ļaujot tai te iegrimt dziļāk ūdenī, te tik tikko skart tā virsmu ar pirkstgaliem.
RIFF portālā LSM.lv
Aicinām sekot līdzi RIFF notikumiem visu festivāla norises laiku! 18. oktobrī festivāla atklāšanas īpašās sarunas, notikumu tiešraides, filmu apskati un recenzijas sadarbībā ar Latvijas Kultūras akadēmijas Nacionālās Filmu skolas jaunajiem kritiķiem un kino profesionāļiem interesenti varēs skatīties un lasīt portālā LSM.lv līdz pat festivāla noslēgumam.
Arī filmas galvenā varoņa veterinārārsta Jegora (Stepans Devoņins) dzīve viļņojas, rutīnu nomaina trauksme un otrādi: pamosties no rīta, ar pienu pabaro mazos, izsalkušos kazlēnus, izglāb kucītes Belkas dzīvību, pabaro pārējos suņus, izmēz būdas, deleģē uzdevumus padotajiem, uzzini par savas nīstās mātes nāvi, aizej uz kino, parotaļājies ar saimnieka mazdēlu, pabrokasto ar viņa ģimeni, pārguli ar viņa meitu un tā tālāk, un tā joprojām.
Mūždien kā no jauna jāmācās tikt galā ar savu izvēļu, kas reti kad aprēķinātas vai pārdomātas, neprognozējamajām sekām un dzīves piespēlētajām kataklizmām, cerot, ka nākamreiz varbūt izdosies brīvo gribu praktizēt kaut nedaudz labāk, un tad jau pavisam, pavisam drīz patiešām kļūsi par savas dzīves noteicēju.
Filmas “Pasaules sirds” scenāriju tās režisore Natālija Meščaņinova rakstījusi sadarbībā ar režisoru Borisu Hļebņikovu, un šis tandēms jau atkārtoti sevi pierāda kā vitālu un asredzīgu cilvēka iedabas pazinēju.
Abu iepriekšējais kopdarbs ir brīnišķīgās Hļebņikova filmas “Aritmija” (“Аритмия”, 2017) scenārijs, kura savu demonstrēšanas un festivālu aprites periodu diemžēl pavadījusi Andreja Zvjaginceva “Nemīlestības” (“Нелюбовь”, 2017) ēnā. Abas filmas veidotas pēc līdzīga dramaturģiskā modulācijas principa, kurā naratīvu virzoši konflikti un sarežģījumi periodiski mijas ar “atslodzes” brīžiem vai sīkākām ikdienas likstām, piemēram, kādu neveiklu soli, kuru paspēris, ar visu savu nastu iegāzies dubļos. Taču tas nebūt nenozīmē, ka šādi misēkļi ir pavisam neievērojami un aizmirstami, jo konstantā notikumu un nenotikumu fluktuācija rada savdabīgu efektu – tie sevī pēkšņi šķiet nesam tikpat lielu svaru kā formāli ievērojamākas cilvēka dzīves traģēdijas, mūždien starp abu kategoriju notikumu poliem saglabājot status quo.
Ik pa laikam skatot kādu jaunāku plašu atsaucību guvušu filmu, arvien vairāk sāk šķist, ka iedzīvināt un noturēt viendabīgu dramaturģisko temporitmu – lai cik dīvaini tas izklausītos – ir talants, kas piemīt visnotaļ šauram autoru lokam. Šādu pašu konsekvenci ievērot arī filmas ainu līmenī tomēr ir pavisam reti sasniegta meistarības virsotne, un “Pasaules sirds” šai virsotnei ir bīstami tuvu. Šis sasniegums lielā mērā ir arī filmas operatora Jevgeņija Cvetkova nopelns, kurš, lai arī viņa portfolio ir pārsteidzoši plāns (līdz šim uzņēmis sešas pilnmetrāžas filmas un pāris seriālu), demonstrē izteiktu vizuālo intelektu, saprotot, ka tādā pašā mērā kā plānu sekvencei arī pašam plānam ir jāpakļaujas dramaturģiskām likumsakarībām – tam ir sākums, vidus un nobeigums.
Ja pirmajā brīdī šķiet, ka uzstādījums filmēt ar kustīgu rokas kameru un ievērot askētiskas montāžas principus atvieglo operatora darbu, jo nav jānodarbojas, piemēram, ar atsevišķa kadra uzstādīšanu vai gaismojuma koriģēšanu pie katras plānu maiņas, tad, ielūkojoties vērīgāk, atklājas pretējais – šādos darba apstākļos ir nepieciešams smalks ne vien telpas un aktieru, bet arī epizodes dramaturģiskā svara un tās kodola izjutums. Proti, operatoram ir jātiecas fiksēt nevis darbību pašu par sevi, bet gan tās jaudu un radīto efektu.
Viena no meistarīgāk uzņemtajām ainām filmā sākumā šķiet necila – pie Jegora pēc viņa mātes nāves no pilsētas ierodas radiniece un, sēdēdama uz gultas malas, rāda viņam bērnības fotogrāfijas un dalās saldās atmiņās. Taču, lai arī nelūgtā viešņa kadrā šobrīd ir aktīvais elements, kameras fokuss ir pievērsts otrajā plānā stāvošajam Jegoram, kurš pasīvi klausās viņas stāstītajā. Šāda kompozīcija norāda, cik nebūtiski ir radinieces runu plūdi. Tomēr brīdī, kad atklājas viņas savtīgais nolūks savā īpašumā iegūt Jegoram mantojumā atstāto dzīvokli, Cvetkova kamera jau ir pievērsusi nedalītu uzmanību pašai runātājai, pēc tam – Jegora reakcijai, kamēr radiniece strauji cenšas attaisnoties un atrunāties.
“Pasaules sirds” ir caurcaurēm humāna filma.
Pat ja cilvēkam, mūždien tiekot rautam līdzi te vienai, te otrai straumei, nav lemts otru tā īsti līdz galam iepazīt vai izprast, tad vismaz šī stāvokļa apzināšanās un fiksācija tik neticami autentiskā formā var kalpot par cieņpilnu savstarpējo attiecību pamatu.
Natālija Meščaņinova ar šo uzdevumu tiek galā stalti, radot emocionālu un dramatisku darbu bez tik lēti manipulatīviem trikiem kā jūtelīgas nedieģētiskās mūzikas lietojuma vai uzbāzīgiem varoņu portretiem pārdzīvojumu kāpinājuma brīžos.
