Sākotnēji filma bija iecerēta kā padziļināts Latvijas musulmaņu kopienas portretējums, taču filmēšanas gaitā akcenti mainījās, jo - arī pašai filmēšanas komandai par lielu pārsteigumu – pieci ar vietējo kopienu saistīti cilvēki devās uz Sīriju, lai karotu ''Daīš'' rindās.
Oskars Dambītis jeb savā jaunajā vārdā Abduls Rahmans ir viens no filmas personāžiem. Filmas veidotāji viņu aci pret aci nesatiek, bet sazinās interneta sarakstē, jo laikā, kad uzsākta filmēšana, viņš jau ir devies prom no Latvijas un klīst baumas, ka aizbraucis pie “Daīš”.
Latvijas musulmaņu kopienā par šo faktu izteicās izvairīgi. „Man nav ne jausmas. Man ir aizdomas, ka tas ir vienkārši kaut kāds kārtējais “fantoma muslims”, ar kuru tiek mēģināts pacelt kaut kādu satraukumu vai noteiktu nostāju sabiedrībā pret musulmaņiem,” ar šādu skaidrojumu nāk klajā tā brīža Latvijas musulmaņu kopienas vadītājs Oļegs Imrāns Petrovs, kurš pēc vairākiem mēnešiem pats pazūd no Latvijas un internetā sāk izplatīt “Daīš” propagandas video.
Viņam seko vēl vairāki cilvēki no Latvijas.
Šāda – filmēšanas komandai negaidīta – situācija ir brīdī, kad viņi reāli uzsāk darbu pie filmas, tāpēc
sākotnējā iecere par vienkāršu Latvijas musulmaņu kopienas portretējumu ir jānoliek malā un jāpievēršas gandrīz vai detektīvam,
stāsta scenārists Matīss Gricmanis.
„Mēs ļoti labticīgi gribējām mēģināt izstāstīt stāstu par Latvijai piederīgiem cilvēkiem. It īpaši es nekad neticēju, ka kāds no viņiem varētu kļūt par teroristu, sauksim lietas īstajos vārdos,”
atzīst Gricmanis. “Jo mēs vairāk iedziļinājāmies kopienas dzīvē un vairāk uzzinājām par viņiem, kas ir noticis pirms šī 2015.gada, kad mēs sākām pētīt, jo mēs vairāk sapratām, ka mēs esam iepinušies diezgan lielā “zampā”. Tāpēc arī visa filmas veidošana mums ievilkās uz trīs gadiem.”
Latvijas musulmaņu kopiena neizrādīja īpašu entuziasmu tikt filmētai, kā argumentus minot līdzšinējo pieredzi ar medijiem, kas viņu teikto pārsvarā bija atspoguļojuši tendenciozi un virspusēji.
Pārliecībā, ka šis dialogs sabiedrībai tomēr ir ļoti nepieciešams, filmas režisors Kārlis Lesiņš bija ļoti neatlaidīgs, pārgāja uz agresīvāku darba stilu, un tas attaisnojās.
Ilgu laiku trūka arī reālu pierādījumu, ka Latvijas cilvēki tiešām devušies uz Sīriju karot “Daīš” rindās, līdz parādījās kāda fotogrāfija.
„Es uzskatu, ka šī fotogrāfija, kurā redzams Oļegs Petrovs un Oskars Dambītis pozējot jau tur, “Islāma valstī”, mainīja filmas gaitu,”
saka režisors Kārlis Lesiņš. “Līdz tam mums īsti nebija nekādu reālu faktu, lai mēs varētu pierādīt to, ka tur notiek dīvainas lietas,” viņš norāda.
Vaicāts, kur foto iegūts, Lesiņš atsaka: „Tie trīs gadi atmaksājās, sēžot sociālajos tīklos, regulāri katru vakaru ieejot viņu viltus profilos vai arī pašam savā viltus profilā. Vienu dienu pēkšņi šī bilde bija ielikta uz trim stundām. Tā kā mums jau bija pieredze, ka visu vajag ātri kopēt, jo citādāk viņi izdzēš, tad to mēs arī izdarījām vairākās versijās”.
Līdzās radikāļiem filmā varam iepazīt arī šeit pat uz vietas dzīvojošus Latvijas cilvēkus, kas konvertējušies islāmā. Viņu vidū ir Didzis Melgalvis jeb Davūds abu Džibreals, kurš atzīst - tikai caur islāmu sajutis patiesu Dieva klātbūtni, arī Līga Legzdiņa jeb Fatima, kurai savukārt tieši islāms esot veids, kā dzīvot pa īstam. „Tas viss, ko es izlasīju par islāmu, mani ļoti uzrunāja, iekrita sirdī, šķita ļoti patiess, tīrs un skaists,” filmā stāsta Fatima.
Uzklausot dažādus stāstus, filmas veidotājus tomēr visvairāk interesējis jautājums, kas spēj motivēt Latvijā dzīvojošu cilvēku kļūt tik radikālam, ka viņš ir gatavs atdot savu dzīvību svešā valstī islāma ticības vārdā. „Es vienmēr domāju, kur ir tā robeža, kad cilvēks kļūst par radikāli… ka viņš ir gatavs atteikties no tā visa, kas viņam ir, ļoti labi apzinoties - kad viņš pārkāps šo robežu, atpakaļceļa vairs nebūs. Viņu gadījumā tu kļūsti par teroristu, kas nozīmē, ka tevi tiesās, tev draud cietumsods,” norāda Lesiņš.
„Kāpēc Latvijā lai kāds kļūtu par musulmani?” retoriski jautā Gricmanis. “Tieši tāpēc ka viņš nevienā lietā, kas šeit atrodas, kas ir šeit mūsu kultūras kodos iekšā, neredz jēgu. Viņš var šo jēgu atrast tikai kaut kādā svešajā.
Tas ir regresīvs veids, kā pārvarēt bezjēdzību. Es to ļoti daudzos šajos cilvēkos saskatīju.
Bet skaidrs, ka tas neatrisina bezjēdzības problēmu. Bezjēdzības problēma patiesībā ir daudz personiskāk jāmeklē, nevis ārējā pasaulē,” spriež Gricmanis.
Dokumentālā detektīva „Apgāztā mēness zīmē” pirmizrāde skatāma otrdien, 10.aprīlī, kinoteātrī „Splendid Palace”.
