Abhāziju kopš padomju gadiem atceras kā plaukstošu subtropu oāzi un tūristu atpūtas vietu Melnās jūras krastā. Tagad starptautiski neatzītā valsts ir pilnīgi mainījusies. Tomēr fotogrāfe Olga Ingurazova, kas pirms trim gadiem turp devās pirmo reizi, skaidro, ka nav atšķirības starp Abhāzijas iedzīvotājiem un mums nav, “vienīgais, ka tev ir pase un vari doties uz jebkuru vietu pasaulē, bet viņi nevar.” Latvijas fotogrāfijas muzejā izstādīts Olgas Ingurazovas projekts “Neatkarības rētas”.
Ar lidojumu virs Melnās jūras krastiem un Kaukāza kalniem sākas 58. gada filma “Abhāzija - ziedošais krasts”. Tolaik Abhāziju dēvēja par autonomu republiku padomju Gruzijas teritorijā.
“Draudzīgā saimē dzīvo abhāzieši, gruzīni, krievi, ukraiņi, armēņi, grieķi, igauņi,” tā tipiskā kinohroniku stilā par atpūtnieku pilno Abhāziju runāja 58. gadā.
Tagad Abhāzija, līdzīgi Dienvidosetijai Gruzijā un Piedņestrai Moldāvijā ir vieta, kas pasludinājusi neatkarību, bet politiskajā kartē to neatrast.
Tieši neskaidrais stāvoklis un nenoteiktība pievērsa fotogrāfes Olgas Ingurazovas uzmanību. Trīs gadus viņa no Maskavas vairākkārt devās uz Abhāziju un dzīvoja tur 2-3 mēnešus.
"Mums ir robeža ar Abhāziju, turpat arī Soči, kur notika ziemas Olimpiskās spēles," stāsta Ingurazova. "Mani draugi tur bija bijuši, protams, arī mani vecvecāki, jo tas bija viens no lielākajiem padomju kūrortiem. Bet es pirms trim gadiem tur nokļuvu pirmo reizi. Un nolēmu, ka tas ir tas, ko es vēlos darīt, te es vēlos fotografēt un izprast situāciju, cilvēkus un teritoriju."
Kopš 10. gadsimta Abhāzija dažādās formās bijusi Gruzijas, Turcijas, vai Krievijas ietekmē. Brūkot Padomju savienībai, Gruzija 1991. gadā atgūst neatkarību. Abhāzijā arvien vairāk jūtama vēlme atdalīties no Gruzijas.
1992.-1993.gadā notiek asiņains karš, kur, tāpat kā iepriekš, iesaistīta gan Gruzija, gan Krievija. Vēlāk - pamiers. 1999. gadā Abhāzija pasludina neatkarību. To gan atzinusi tikai Krievija, Nikaragva, Venecuēla un neatzītā Dienvidosetija, Piedņestra un Kalnu Karabahs.
"Ja saki: “Esmu no Krievijas, esmu no Latvijas, esmu no Francijas, Irānas,” cilvēki zina, kur tas ir. Bet ja saki: “Esmu no Abhāzijas.” Tad saņem: “Ko? No kurienes?”," skaidro fotogrāfe.
Tas ir universāls un personisks stāsts, skaidro Olga Ingurazova. Divos fotogrāfijas muzeja stāvos viņa rāda Abhāziju, kuras mežonīgā un skaistā daba lēnām aprij raķešu palaišanas iekārtas, sanatorijas un viesnīcas, vecas “Volgas” un greznas dzelzceļa stacijas, ko vairs neizmanto - kursē tikai autobusi. Un turpat arī cilvēki - tie, kuri joprojām glabā kara atmiņas, jauni cilvēki, dejotāji, kuri koncertēt dodas tikai uz “brālīgajām” republikām, neatkarības dienas svinības. Politika un vēsture ir tikai fons, priekšplānā ir cilvēki, kuri dzīvo valstī, kuras nav.
"Bijušie militāristi, tagadējie militāristi, lauksaimnieki, slimnīcu darbinieki. Es izdomāju, ka satikšu tik daudz cilvēku, cik iespējams, un palikšu viņu mājās. Es darīju visu, ko viņi darīja. Viņi gāja slaukt govi, es gāju līdzi, viņi brauca pie radiem, es viņiem līdzi," stāsta Ingurazova. "Es gribu, lai cilvēki, kuri nāk uz izstādi, padomā, kāda ir atšķirība starp mani un tiem cilvēkiem. Un viņi sapratīs, ka atšķirības patiesībā nav, vienīgais, ka tev ir pase un vari doties uz jebkuru vietu pasaulē, bet viņi nevar."
Turpat blakus mūsdienu Abhāzijai ir vecu pārfotografētu albumu attēli. Fotogrāfe skaidro, ka ikviens, kas redzams viņas bildēs, ir atrodams arī vecajās fotogrāfijās. Iespējams, tuvai aplūkošanai nepiemērotā novietojuma dēļ, šo saistību nemanīju. Varbūt, rūpīgāk pētot, būtu saskatījusi, ka smaidošā Terēza, kas attēlā ir kopā ar dēlu un vīru, ir tā pati, kas nu viena dzīvo pamestā, neveiklu gleznu pilnā noskretušā viesnīcā.
"Vai, piemēram, kāds vīrietis. Viņš ir jauns, tikko atgriezies no obligātā dienesta, apskāvis savus četrus draugus, iedzēris, priecīgs un gatavs janajai dzīvei, kas sāksies. Tas bija uzņemts divus gadus pirms kara sākuma un neviens nezināja, ka tas notiks. Otrā bildē viņš ir viens, pamestā, ēnainā ēkā. Tā ir vieta, kur kara pirmajā dienā viņa māsa nomira noklīdušas raķetes sprādzienā. Un tāpēc viņš aizgāja armijā, jo tajā brīdī karš kļuva arī par viņa karu," stāsta fotomāksliniece.
Saprast, cik trausla ir dzīvība un to, ka dzīve var mainīties vienā mirklī, skaidro fotogrāfe. Pāraugušie eikalipti, laikā sastingusī ainava gan rosina domāt, ka tajā brīdī viss ir apstājies, tomēr viņu dzīve nav beigusies.
"Ekonomika ir deviņdesmitajos gados, bet viņi mēģina kaut ko darīt. Cilvēki dzīvo, precas, audzina bērnus, dzīve turpinās, tomēr atmiņas vienmēr ir klātesošas. Vienkāršie cilvēki gribētu atkal redzēt ārzemniekus, jo kādreiz tā bija - kruīza kuģi katru nedēļu atveda cilvēkus no visas pasaules, un cilvēki to atceras. Viņi ir izolēti jau vairāk nekā 20 gadu, bet zina, kā tas ir - nebūt izolētiem. Tur jau tā problēma, viņi zina, ka ir iespējama cita dzīve un viņiem tāda kādreiz bija," stāsta fotogrāfe.
Citos līdzīgos projektos, kur klātesošs ir arī atgādinājums par vietām, kuras pēc gadiem 20 varētu izskatīties līdzīgi Abhāzijai šodien, reizēm manāms arī humoristisks skatījums uz cilvēkiem, kas, dzīvojot savā it kā neesošajā valstī, vairs nezina, kas viņi ir. Tā piemēram igauņa Mēlis Muhu un Kristīnas Normanas dokumentālajā filmā “PMR”, kas pagājušā Rīgas kinofestivālā rādīja, kas notiek Piedņestras republikā. Tur bērniem svētkos apsieti sarkani kaklauti, bet pašvaldības ēkā staigā sekretāres krekliņos knapi pāri krūtīm.
Olga Ingurazovas fotogrāfijās drīzāk ir līdzjūtība un interese par cilvēku dzīvēm.
