Divdesmit filmas no tālajām Baltijas valstīm un bieži vien par amerikāņiem maz zināmām tēmām – ar to Ņujorkā iepazīstināja mūsu filmu režisori un producenti. Programmā lielākoties dokumentālie stāsti, arī dažas spēlfilmas, kuras pārsvarā tika izrādītas Skandināvijas namā Ņujorkā.
“Manuprāt, baltiešiem ar skandināviem ir daudz līdzīga, bet netrūkst arī atšķirību. Turklāt jūs veidojat interesantu kino, un tas lieliski sasaucas ar mūsu darbības ideju,” spriež Skandināvijas nama kultūras programmu menedžeris Kails Reinharts (ASV).
No Latvijas līdzproducētajām filmām skatē izrādīja “Lielā Kristapa” un citu balvu laureāti – režisoru Audrja Stoņa un Kristīnes Briedes filmu “Laika tilti”. Tā stāsta par pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados Baltijas valstīs dzimušo poētisko kino. Kā izrādījās, dzelzs priekškara otrā pusē tapušie kadri ASV publikai joprojām nes atklājumus. Tā uzskata arī godalgotā un “Oskaram” nominētā režisore Debra Granika (ASV):
“Tie, kuri ir jaunāki par mums, neko pat nezina par dzelzs priekškaru, par padomju laikiem, par tajos valdošajiem likumiem un impulsiem. Vēsturē daudz ko nākas atklāt pēc kāda laika, jo cilvēki nezina.”
Savukārt scenārists Dunkans Sarkis no Jaunzēlandes komentē: “Esmu no visai izolētas zemes, no Jaunzēlandes, kas ir tālu, tālu prom. Šī bija patiesi iespaidīga iepazīšanās. Jūs, draugi, toreiz veidotajās filmās esat atklājuši un lieliski iemūžinājuši to laiku. Būdami izolācijā, esat radījuši savdabīgu formu, ar kuras palīdzību izteikt savas domas.”
Par padomju laiku matojumu vēstīja arī otra Latvijas līdzproducētā dokumentālā filma “Nemirstīgie”. To izrādīja Ņujorkas Modernās mākslas muzejā MoMA. Tiesa gan, šajā filmā Krievijas režisore Ksenija Ohapkina stāsta par mūsdienām, par kaimiņvalsts ziemeļos esošo Apatītu pilsētu, kur personība joprojām ir pakļauta militarizētai, valsts vadoņu slavinošai ideoloģijai.
“Tā ir tā realitātes puse, kas tieši saistīta ar Krievijas ekonomiku un politiku. Mūsu filmētajiem cilvēkiem nav izvēles. Viņi dzīvo šajā rūpniecības pilsētā. Kam ir iespēja aizbēgt, tas bēg. Taču lielākajai daļai tādu iespēju nav. Un tieši uz viņiem balstās Krievijas ekonomika un armija,” atzīmē režisore.
Pēc filmu seansiem norisinājās jautājumu un atbilžu vakars. Tieši tas vislabāk parādīja, kādas tēmas ir aizkustinājušas publiku.
Pēc “Laika tiltu” izrādīšanas Ņujorkas skatītājiem šķita svarīgi uzzināt par Baltijas valstīm PSRS sastāvā, radošajām iespējām, kā arī par katoļu baznīcas vietu un to, kādēļ starp filmas varoņiem nav iekļauta neviena režisore sieviete.