Notikumu metaforas: Recenzija par Riga IFF programmas filmu «Tranzīts»

Vācu režisors Kristians Pecolds (Christian Petzold) 2014. gadā ieguva ļoti augstu kritiķu atzinību ar savu filmu “Fēnikss” (Phoenix), kurā viņš reflektēja par personiskās un nacionālās identitātes jautājumu holokausta un Otrā pasaules kara radītajos apstākļos. Un Rīgas starptautiskā kino festivāla (RIFF) “Berlinale 2018” programmā iekļautajā filmā “Tranzīts” (Transit, 2018) režisors turpina to pašu tēmu, šoreiz izvēloties daudz drosmīgāku pieeju, lai attēlotu kara un cilvēku vajāšanas radīto neirotiskumu – vēsturiskus notikumus viņš pārceļ uz nosacīti mūsdienīgu telpu. 

Filma “Tranzīts” ir veidota pēc vācu rakstnieces Annas Zēgerses 1944. gada romāna “Tranzīta vīza” motīviem. Režisors filmā saglabā romāna galveno sižeta līniju par jaunu vācu ebreju vārdā Georgs (Francs Rogovskis), kurš cenšas aizbēgt no Marseļas, jo nacistiskā Vācija ir iebrukusi Francijā, un nejaušu apstākļu sakritības dēļ viņam ir iespēja pārņemt kāda miruša rakstnieka identitāti, tādējādi iegūstot nepieciešamos dokumentus, lai aizceļotu uz Meksiku. Tomēr, gaidot kuģa atiešanas dienu, Georgs iemīlas Marijā (Paula Bēra), kura izmisīgi cenšas atrast savu vīru – kā izrādās, viņas pazudušais vīrs ir tas cilvēks, par kuru uzdodas Georgs.

Filmā neparādās ierasti rekonstruētā Otrā pasaules kara aina ar gestapo virsniekiem, tankiem, sabrukušām mājām un tamlīdzīgi. Tā vietā režisors šos notikumus pārceļ uz vidi, kura līdzinās mūsdienām. Taču pavisam nelielās detaļās tiek saglabāta pagātnes klātesamība, piemēram, dažu tēlu apģērbā, vecmodīgā vīna pudelē, Georgam sēžot pie galda kafejnīcā, rakstnieka dokumentu noformējumā un citos sīkumos, turklāt arī mūsdienu tehnoloģiju neesamība vēl vairāk pastiprina laika nosacītību. 

Līdz ar to filmas tēli neatrodas ne īsti pagātnē, nedz arī tagadnē – tikpat labi tā arī varētu būt drīza nākotne, kurā cilvēki ir atbrīvojušies no visa sev nevēlamā. Šī situācija ļoti spilgti tiek raksturota ainā, kurā Georgs sarunājas ar viesnīcas administratori. Administratore uzstāj, ka viņš var palikt tikai tad, ja pierādīs to, ka grasās nepalikt, tādējādi apliecinot, ka nav bēglis un viņam ir iespēja aizbraukt no Marseļas, kas drīz tiks okupēta. Filmas tēli, šķiet, nonākuši šķīstītavai līdzīgā starpstāvoklī, un viņu centieni izkļūt no tā, vai nu padodoties, vai arī aizbraucot prom, rada vienādi trauksmainas izjūtas. 

   
Sākumā šāds filmas laiktelpas uzstādījums ir mulsinošs, bet caur to režisors skatītāju izaicina domāt par mūsdienu politisko un bēgļu situāciju vēstures kontekstā. Varbūt mūsdienu pasaule nemaz tik krasi neatšķiras no tās, kurā cilvēki dzīvoja pirms vairāk nekā 70 gadiem. Atšķirībā no režisora iepriekšējās filmas “Fēnikss”, kurā skatītājs tiek aizrauts ar stāsta spraigumu un pietuvināts tēlu emocionālajam stāvoklim, filmā “Tranzīts” skatītājs drīzāk tiek atsvešināts no filmas notikumiem, liekot tos vairāk uztvert kā metaforas. 

Filmas seanss 31.oktobrī plkst. 20.30.

Kino, foto un TV
Kultūra
Jaunākie
Interesanti