Marta Elīna Martinsone: Kādas ir sajūtas pēc tik netipiskas neklātienes pirmizrādes, un kādas ir pirmās atsauksmes?
Dāvis Sīmanis: Pieredze filmu ieraudzīt ne uz lielā ekrāna un turklāt nebūt fiziski klāt pirmizrādē ir dīvainība, kas, iespējams, kaut kādā brīdī kļūs par normu. Cerams, ka nē; tomēr, vērojot tās tendences un lasot, par ko domā daudzi ar kino un tieši ar kino nākotnes paredzēšanu saistīti cilvēki, – prognozes nav optimistiskas. Un šī varbūt ir tā retā forma, no kuras tomēr skatītājam var nonākt tuvumā. Roterdamas publika kopumā ir ļoti izglītota un ar kino mākslu cieši saistīta, spējīga analizēt un atrast dažāda veida kontekstus; no tāda viedokļa arī komentārus un reakcijas uz filmu ir interesanti klausīties. Visas atsauksmes, ko līdz šim esam saņēmuši gan no preses pārstāvjiem, gan no skatītājiem, ir ļoti, ļoti pozitīvas, pat negaidīti pozitīvas. Svarīgākais laikam jau ir tas, ka pēkšņi tu saproti, ka
filma sāk dzīvot savu dzīvi, viņā parādās jaunas interpretācijas iespējas, parādās konteksti, ko tu pats varbūt līdz galam neesi apzinājies – viņa kļūst par kaut ko vairāk, nekā varbūt iecerē ir bijis.
Tas jau ir labi, tas nozīmē, ka filma kļūst patstāvīga, viņai vairs nav vajadzīga tā filmēšanas grupa, aktieri un cilvēki, kas viņu ir veidojuši, viņa sāk stāstīt savu stāstu pavisam savādākā veidā.
Kas pamudināja veidot tieši šo stāstu?
Šis stāsts par laiku pirms Pirmā pasaules kara man vienmēr ir interesējis no vēsturiskās perspektīvas. Šī iepriekšējā racionālā pasaule, kuru 19. gadsimts mums it kā ir uzbūvējis, cilvēku ticība progresam un cilvēku ticība tam, ka prāts nesīs tikai arvien lielāku vienlīdzību un tolerantu līdzpastāvēšanu, pēkšņi pārvēršas par pilnīgām drupām. Pēkšņi visur sāk valdīt ārprāts, neprāts visās dzīves sfērās, ekstrēma uztvere, kas vairs nav nekādā veidā sasaistāma ar racionalitāti, tieši otrādi – totālu iracionalitāti, un kas vēlāk arī izraisa karu. Man šis laika posms tieši pirms kara, šī kara izraisīšanas situācija, kurā civilizācija pazaudē savu saprātu, ir ļoti fascinējusi. Man liekas, tajā ir kaut kāds noslēpums, un noslēpums, protams, vienmēr veicina kino rašanos. Jebkura veida noslēpums, jebkura veida mistērija jau paredz filmas iespējamību.
Un paralēli tam – Pētera Māldera dēls, kurš arī savā ziņā ir noslēpums. Cilvēks, par kuru īsti pēc 1912. gada vairs nav skaidru ziņu; ir vairākas versijas, bet īsti skaidru ziņu nav, un līdz ar to var atļauties viņu interpretēt brīvākā formā, ļaut viņam satikties ar dažādām tā laikmeta vēsturiskajām personām, piedalīties dīvainos notikumos. Ja mēs skatītos, vai šajā filmā ir Pētera Māldera biogrāfiskā klātbūtne – visticamāk, ka ne. Viņš veidojās kā amalgama no daudziem dažādiem personāžiem, ne tikai no tādiem, kas ir dzīvojuši vēsturē, bet arī tādiem, kuri aprakstīti literatūrā. Piemēram, diezgan lielu ietekmi šim tēlam ir radījis Žorža Simenona pirmais inspektora Megrē romāns “Pēteris Latvietis”, kur arī parādās tāda ambivalenta situācija: ir divi brāļi. Kurš tad īsti ir tas īstais? Un vai vispār tie ir divi brāļi? Tā ka es domāju, tā nav biogrāfiska interese, kas izraisa šo filmu, vairāk tā ir interese par vēsturisku fenomenu – par laiku, ar kuru kaut kas nav kārtībā.
Bieži izskan arī teorija, ka šībrīža situācija pasaulē ļoti līdzinās tai, kas bija gan pirms Pirmā pasaules kara, gan pirms Otrā pasaules kara, un tu pats arī esi minējis šo terminu “sprādzienbīstamais laiks”. Vai tu saskati līdzības tajā periodā ar periodu, ko mēs izdzīvojam tagad?
Man nepatīk domāt par vēsturi kā par superciklisku, man nepatīk domāt, ka vēsture kaut kādā veidā atkārtojas, jo pasaules mainība tomēr paredz pilnīgi citu situāciju rašanos.
Tomēr vēsture mums vienmēr ļauj fiksēt kaut kādas ekstrēmas izpausmes un saskatīt kaut vai minimālas līdzības, kas varbūt ļauj domāt par savu laiku savādāk vai – vispār sākt domāt par savu laiku.
Situācija pirms Pirmā pasaules kara gan sociāli politiskās krīzes, tātad – sabiedriskā līmeņa kontekstā, gan arī katra indivīda krīzes kontekstā, kad īstenībā cilvēki īsti vairs nesaprot, kas tad viņi tādi ir, arī filmā ir viens no svarīgākajiem motīviem, tātad šī divu krīžu savstarpējā attiecība. Es domāju, ka tas kaut kādā veidā sabalsojas ar šo laiku; šībrīža situācijā, vēl jo vairāk, ja runājam tieši par kovidkrīzi, mēs redzam divus līmeņus – viens ir tas pārdzīvojums par sevi šajā pasaulē individuālā nozīmē un arī sabiedriskā nozīmē. Mums pietiek, teiksim, paskatīties nejēdzībās, kas notiek mūsu pašu valstī, sākot ar nacionālo partiju vēlmi mainīt Satversmi... Tā tumsonība un stulbums nekur nav pazudis, viņš ir tieši tāds pats, kā vēsturē ir bijis. Paskatoties uz pēdējiem četriem gadiem ASV, mēs redzam, cik tālu līdz kādām ekstrēmām parādībām tas var novest – tas ir mirklis, viens klikšķis un pēkšņi viss sabrūk, tas kāršu namiņš ir ļoti trausls. Skaidrs, ka tas varbūt neizraisīs trešo pasaules karu, bet kaut kādas supersmagnējas tektoniskas izmaiņas sabiedrībā notiek – cilvēki no tolerantiem un ar kaut kādu morālu imperatīvu apveltītiem pēkšņi kļūst par tumsoņām un rīkojas pilnīgi paradoksāli.
Arī filmā “Gads pirms kara” tu sadarbojies ar cilvēkiem, kurus sauc par saviem domubiedriem – šis radošais kodols Andrejs Rudzāts un Kristīne Jurjāne. Kas ir svarīgākais, kas šo sadarbību izveidojis un nostiprinājis?
Pirmkārt, tā ir vienota vizuālā domāšana, es domāju, ka mēs ļoti līdzīgi uztveram to, kas ir vizuāla gaume un kas ir tas, kas atbilst kinematogrāfiskām kvalitātēm un kas neatbilst – tas tādā formālā līmenī, bet arī saturiskā ziņā. Sarunās un domu apmaiņā, domājot par vēsturi, mēs vienmēr visi trīs ar interesi un nostalģiju raugāmies vēsturē, mūs interesē tā vēsturiskā situācija, kā viņa izpaužas, kādi ir cilvēki. Intereses skala ir ļoti plaša: no sīkākas ornamentācijas – cilvēku apģērba vai mēbeļu dizaina – līdz pat lielām, fundamentālām vēsturiskām parādībām, kas ir saistītas ar kaut kādām vēsturiskām katastrofām. Ne par velti, teiksim, iepriekšējā filma “Tēvs Nakts” ir par holokaustu kā Rietumu civilizāciju mainošu katastrofu – jo tur ir šī mūsu kopējā interese.
Vienlaikus veidojas atkal cita situācija: ja, teiksim, filmēšanas grupa, tas kodols saglabājas tāds pats, es cenšos tomēr aicināt uz lomām jaunus aktierus, ar kuriem es līdz šim neesmu strādājis. Biju vairāk nekā laimīgs šajā projektā sadarboties gan ar čehu aktieri Petru Buhtu, gan Ingu Siliņu, Lauri Dzelzīti, izcili mums Freidu nospēlē Ģirts Ķesteris. Man bija liels pagodinājums ar šiem aktieriem sastrādāties, jo nepārprotami viņi ir daudz talantīgāki nekā kāds kādreiz par viņiem domā.
Kā bija ar valodas barjeru starp galvenās lomas atveidotāju un pārējiem? Kā jūs ar to tikāt galā?
Man liekas, ka šī Pētera Māldera jeb vienkārši anarhista vai topošā anarhista, Pētera vai Hansa, vai Jāņa (viņam filmā ir dažādas hipostāzes) loma jau paredz to, ka viņš īsti šajā pasaulē nepiedalās. Viņš ved sev līdzi skatītāju, viņš ir tā kā gids,
pasaule vārās un kļūst arvien vājprātīgāka, bet viņš, tāds mazliet izbiedēts putns, uz to visu raugās un nemaz nepamana brīdi, kad viņš jau ir tā visa sastāvdaļa.
Mēs pamatā komunicējām angļu valodā, bet arī angļu valoda Petram Buhtam nav izcilā līmenī, un attiecīgi tas, ka viņš bija mazliet tādā neizpratnē, kas notiek, manuprāt, tai lomai tikai piešķir vēl papildu kvalitāti. Viņam jāspēlē daudzās valodās; jānovērtē viņa spējas iemācīties milzīgus, garus tekstus vācu valodā, ko viņš nezina, krievu valodā, ko viņš nezina, un latviešu valodā, ko viņš arī nezina. Es domāju, ka tas viņam bija tāds aktiermeistarības pārbaudījums, kā tomēr salīdzinoši labi tikt galā ar šo uzdevumu.
Roterdamas Starptautiskajā kinofestivālā redzamā filmas versija ir melnbalta, bet lasāms, ka Latvijā skatāma būs krāsainā versija. Kāpēc šāds lēmums?
Īstenībā tas man pašam ir tāds eksperiments. Jau ļoti agri procesā tika pieņemts lēmums veidot divas filmas versijas.
Melnbaltais kino vienmēr ir politiskāks un arī sociāli nospiestāks kino, jo tajā pazūd detaļas, ko piedāvā krāsu kino: ļoti izteikta dažāda veida ornamentācija un dekoratīvisms.
Melnbaltais kino šo dekoratīvismu noņem. Mana interese bija uz šo filmu paskatīties divos dažādos veidos. No vienas puses, paskatīties, ka viņa var spēlēt kā instruments, kurš parāda politisko kontekstu, neskatoties uz to, ka filma ir absurdiska un sirreāla, šis melnbaltais variants varbūt piedāvā, teiksim, nopietnāko versiju. Un tad ir šī krāsainā versija, kas, tieši otrādi – ir kā spēle, skatītājs tiek uzaicināts it kā salīdzinoši komfortablos apstākļos spēlēt šo sirreālo spēli. Man vēl priekšā ir tikšanās ar latviešu skatītāju, un mēs redzēsim, kā tas darbojas vai nedarbojas, bet ir interesanti šādu eksperimentu veikt.
Ja mēs atceramies, pirms gada “Oskara” balvu ieguva filma “Parazīts”, un šai filmai arī bija divas versijas – melnbalta un krāsaina –, un viņas bija ļoti atšķirīgas, un abas bija ļoti novērtētas, bet katra savā veidā. Es domāju, ka tur nav pretrunu, – ir skatītāji, kuriem, lai iedarbinātu vai aktivizētu viņu domāšanu attiecībā par redzamo, ir jāatņem šīs dekorācijas vai detaļas, un citā gadījumā varbūt tieši otrādi – daudz vairāk ar krāsainu attēlu iesaistīt tajā spēlē, ļaut izbaudīt to milzīgo gan dabas, gan pilsētvides plašumu.
Šis lēmums jebkurā gadījumā man pašam ir izaicinājums, bet arī tāds izaicinājums, kas varbūt arī ļaus man vairāk domāt par kino fenomenu vispār, tā ir arī kaut kāda veida pētniecība.
Tad gaidīsim Latvijā krāsaino versiju, cerams, ka tas notiks drīzumā.
Jā, es patiešām ceru, ka situācija, kurā mēs esam šobrīd, kaut kad tuvākā vai tālākā nākotnē beigsies un maksimāli ātri cilvēki atgriezīsies kinoteātros. Tiklīdz tas notiks, rādīsim filmu arī latviešu skatītājiem.
