Mēģinājums parādes gājienam, pirms operatori ieslēgs kameras: masu skatu režisors dod pēdējos norādījumus. Pārējie gaida savu kārtu, kad vajadzēs pievienoties ainai.
“Sāpīgi apzināties, ka tik jauniem puikām to vajadzēja toreiz darīt. [..] Mūsu galvenais varonis ir izdzīvojis, ir iemesls Rīgā svinēt kara beigas un Latvijas neatkarības izcīnīšanu. Bet cik daudz tas ir prasījis viņam…” stāsta filmas režisors Dzintars Dreibergs.
Tiek filmēta noslēguma epizode. Ir 1920. gada 11. novembris. No kara pārnākušie strēlnieki par jaunās Latvijas valsts nosargāšanu pateicībā saņem augstāko militāro apbalvojumu - Lāčplēša Kara ordeni. Tikpat jauns kā toreiz strēlnieki, ir vidusskolnieks Oto Brantevics, kuram uzticēta galvenā varoņa Artūra Vanaga loma.
“Piedzīvots ir viss kaut kas, sākot no peldēšanas, no salšanas ziemā, no pirmās mīlestības filmā,” stāsta Oto Brantevics.
“Tie bija pārsvarā jaunieši, kuri nekad nebija piedzīvojuši karu, vardarbību, kuri uzskatīja karu kā tādu varoņspēli,” viņš piebilst.
“Viņš bija jauns, naivs puika, tagad viņš ir vīrietis. Vīrietis, kas piedzīvojis karu. Kurš bijis ievainots, kurš piedzīvoja emocionālas sagrāves un viss kaut ko. Tas patiesībā ir brīnums, ko karš var izdarīt ar cilvēku,” par savu varoni saka Brantevics.
Filmēšana ilga divus gadus. Līdzās profesionāliem aktieriem bija ļoti daudz brīvprātīgo, kas piedalījās masu skatos.
“Mēs esam vesela ģimene, gaidām kad būt filmēšana. [..] Filma pati par sevi ir tāda fundamentāla, kāpēc nepiedalītos, ja ir iespēja,” saka Pēteris Gals, kas piedalās masu skatos.
“Pirmajā daļā man nesanāca iejusties strēlnieka lomā. Vairāk gan nošauta friča lomā. Emocijas tādas pacilājošas, es domāju, ka viņiem to kaujas garu cēla uzvaras,” stāsta brīvprātīgais Kristiāns Sotaks, kas piedalās masu skatos.
Režisors Dreibergs uzsver: “Sava valsts ir vienīgais risinājums. Saimniekot savās mājās un lai cik reizēm sarežģīti liktos, tas ir vienīgais ceļš, kā mēs varam būt".
“Simtgadē ir svarīgi atskatīties uz salīdzinoši neseniem notikumiem, kas bija, un atcerēties, ka šī valsts mums ir ļoti dārgi pasniegta dāvana, un to novērtēt. “Dvēseļu putenis” ir tieši par to,” saka Dreibergs.
“Pēdējā epizode bija tāda, ko ilgi gaidījām, jo Aleksandrs Grīns apskata daudzu gadu periodu, kurā izveidojas mūsu sajūta par Latvijas valsti, un galvenais varonis kara gaitā, dabiski, noveco. Noslēdzošā epizode tika atstāta uz noslēdzošo,” skaidro filmas režisors.
Viņš norāda – filma uzņemta hronoloģiski, galvenokārt tāpēc, ka galvenais aktieris noveco līdz ar savu tēlu. Brīdi, kad 1920. gada 11. novembrī pirmoreiz tika pasniegti Lāčplēša ordeņi, Dreibergs dēvē par divdomīgu.
“No vienas puses, godinām savus varoņus par neticamiem stāstiem, ko viņi ir izdarījuši, no otras puses, tas ir ļoti skumjš brīdis, jo, piemēram, mātes tiek apbalvotas par saviem kritušajiem dēliem. Un vienmēr paliek spēkā šis jautājums par ziedoto, par to, ko esam ieguvuši un spējam novērtēt šodienā,” skaidro Dreibergs.
Aktieris Mārtiņš Vilsons atzīst, ka viņam sava loma šajā filmā esot ļoti tuva.
“Es esmu tēvs galvenajam varonim – cilvēks, kurš vienā mirklī ir zaudējis pamatu zem kājām. Viņam nošauj sievu, bērnu māti, viņš paliek kā bez rokām, nesaprot, par ko. Ne jau tikai tas vien, bet arī situācija, kas ir apkārt. Principiāls, stingrs puika, kas visu dara līdz galam, un saviem zēniem saka – jāiet ir karot, neko nevar darīt,” savu tēlu raksturo Vilsons.
Filmas “Dvēseļu putenis ” pirmizrāde paredzēta Lāčplēša dienā 11. novembrī - tieši 100 gadus pēc strēlnieku uzvaras pār Bermonta armiju un Rīgas atbrīvošanas.
