Rīgas Starptautiskajā kino festivālā ("Riga IFF"), kas norisinās no 17. līdz 27. oktobrim, šogad vienpadsmit dienās tiek izrādītas 148 filmas. 11 tematiskajās programmās un konkursu skatēs laikmetīgais kino satiekas ar klasiku, ievērojamu režisoru filmas skatāmas līdzās drosmīgām debijas filmām.
Labs kino dod iespēju sarunāties par šodienas cilvēkam būtiskām, sociāli un politiski nozīmīgām tēmām. Tāpēc "Riga IFF" sadarbībā ar sabiedrisko mediju portālu LSM.lv lasītājiem piedāvā iepazīties ar filmām, kas ir ne tikai izcili mākslas darbi, bet arī rosina pārdomas un diskusijas par sabiedrībai aktuāliem tematiem.
Par astoņām "Riga IFF" filmām raksta cilvēki, kuru personiskā un profesionālā pieredze sniedz īpašu ieskatu filmas tematikā, lai caur kultūras un kino prizmu veicinātu domu apmaiņu par pasaulē un Latvijā notiekošo.
Filma “Sistēmas grāvēja” ir par deviņgadīgu meiteni (Benni), kura atrodas ārpusģimenes aprūpē. Meitenes uzvedība ir neprognozējama, agresīva, bieži vien bīstama apkārtējiem, kā rezultātā meitenīti regulāri pārved no vienas dzīvesvietas uz otru.
Vienīgās noturīgās attiecības ar pieaugušajiem viņai ir ar sociālo darbinieku un psihiatriskās klīnikas ārsti. Un arī tās ir balstītas tikai uz to, ka abas dāmas strādā noteiktos amatos. Kaut gan jāsaka, ka sociālās darbinieces cilvēcīgums ir dziļi aizkustinošs.
Bet arī tam pāri ir jūtama bezspēcības sajūta – ko darīt ar mazo meiteni?
Šī filma aizskar salīdzinoši vēl nesen aktuālo “Sistēmas bērnu” tēmu, stāsta par bērnu ar milzīgām uzvedības problēmām un agresiju. Meitenītē ir jūtama nepārtraukta trauksme. Katru dzīves situāciju viņa ir spējīga risināt tikai ar agresiju. Viņa tiek izstumta no citu bērnu puses, pieaugušie viņu redz kā problēmu, un tas viņu noved pie vēl lielākas agresijas. Filmā ir redzama arī mazās Benni sirsnīgā puse – viņa ir ziņkārīga, atklāta un ļoti sirsnīga.
Vairāk par visu mazā Benni grib dzīvot pie mammas. Mamma ir vienīgais cilvēks, kurš drīkst pieskarties Benni sejai. Pārējo pieskārieni var novest pie letālām sekām. Benni ilgas pēc mammas ir sirdi žņaudzošas. Mamma nevēlas meitenīti ņemt pie sevis, un filmā nav neviena cilvēka, kurš ilgtermiņā spētu viņai palīdzēt šīs ilgas dziedēt.
Filmā būtisku lomu spēlē Benni jaunais skolas pavadonis – pieaugušais, kuram ir jābūt kopā ar viņu, dodoties uz skolu, skolā un dodoties atpakaļ no skolas. Kādu brīdi viņš spēj atrast pieeju mazajai meitenei, palīdzēt atrast mieru, bet nespēj šo lomu uzņemties ilgtermiņā, kas atkal mazajai meitenei ir liels trieciens.
Noskatoties filmu man uzreiz, radās jautājums – kur Latvijā ir šādi bērni, kuri ir izņemti no ģimenēm?
Benni tēls nav izdomāts – tādi bērni ir, un ne mazums. Viņi prasa milzīgu pacietību un nepadošanos, lai personībā arvien vairāk izplestos viņa patiesā būtība, kas Benni gadījumā ir sirsnīgums, ziņkārība un atklātums. Nokasīt nost sāpes, izmisumu un ilgas, kuras veido jau ārējo čaulu – agresiju. Un to var izdarīt ilgnoturīgas piesaistes personas. Ģimene.
Manā bērnu namā bija kāda meitene. Viņa bija tāda kā bērnu nama barvede. Visi no viņas baidījās. Arī puiši.
Lielākajai daļai no mums viņa ir viena no bērnības traumām.
Kā jau barvedei, viņai bija savi padotie, kuri bija nekaunīgi un agresīvi pret citiem, jo bija barvedes paspārnē. Kad viņa pabeidza devīto klasi, viņa devās mācīties uz arodskolu. Kā viņa aizbrauca, mēs ar vienu meiteni uztaisījām apvērsumu. Piekāvām padotos un pateicām – viss. Tagad tā vairs nebūs. Nebūs barvežu. Kad viņa atbrauca brīvdienās, ar viņu runāja bērnu nama vadītāja un pateica – ja tu neuzvedīsies mierīgi, vairāk te nebrauc.
Es ļoti spilgti atceros, ka viņa ienāca pie mums istabā un klusi noteica: “Skatos, ka jums te izmaiņas.” Un viss. Pēc tam viņa pazuda. Es nekad viņu vairāk neredzēju.
Apmēram pirms gada es viņu satiku. Drīzāk varētu teikt: ieraudzīju. Pie manas mammas psihiatra kabineta. Viņa sēdēja un gaidīja savu rindu. Viņa atpazina mani un ļoti centās, lai es viņu neredzu. Viņas izmisums bija jūtams ļoti stipri. Es nepiegāju viņai klāt, jo negribēju viņu lieki satraukt.
Bet tas, ko es sapratu – barvedes loma bērnu namā bija viņas vienīgā iespēja būt. Parādīt sevi.
Tas bija veids, kā viņa mācēja to darīt. Neviens viņai neparādīja citas iespējas. Un, izejot ārpus bērnu nama, viņas pasaule sabruka.
Ne viss ir tā, kā izskatās. Mazā Benni no pirmā skata ir agresīva un biedējoša. Bet, nokasot šo ārējo kārtu, apakšā slēpjas mazs, sāpināts un izmisis bērns, kuram akūti vajag mieru – milzīgu daudzumu miera. Un būt mīlētam – stabilā vidē ar nemainīgiem cilvēkiem, kuri soli pa solim spētu izņemt no viņas sāpes un ilgas.
Un to var tikai ģimene.
