Kopš 2018. gada “Artdocfest” Rīgā organizē starptautisku konkursu, kura ietvaros notikušas Latvijas un reizēm arī pasaules pirmizrādes 21 filmai no vairāk nekā 10 pasaules valstīm. Pērn festivāla rīkotājiem kļuva skaidrs, ka festivāla mērogs ir būtiski pāraudzis līdzšinējās darbības apjomu, tāpēc tika uzsākta neatkarīga, īpaši dokumentālajam kino veltīta festivāla “Artdocfest/Riga” izveide.
Festivāla ietvaros tiek rīkota jauna starptautiska konkursa programma “Baltijas fokuss”, akcentējot Baltijas valstu dokumentālistu veikumu. Programmā iekļautas kopskaitā 10 filmas, kuras vieno dažādu vēstures pagrieziena punktu un kolīziju iespaidoti cilvēkstāsti.
“Baltijas fokusa” programmas kuratore Kristīne Briede Latvijas Radio raidījumā “Kultūras rondo” izceļ arī divas latviešu dokumentālistu filmas – Ivo Brieža “Homo Sovieticus” un Elīnas Langes-Ionatamišvili “Nemierīgās atmiņas”.
“Baltijas fokusa” sadaļā iekļautas arī tādas filmas, kur kāda no Baltijas valstīm bijusi iesaistīta kā kopprodukcijas partnere.
Jāteic, ka festivāla programma pārsteidz ar savu kraso nošķīrumu – Krievijas skatītājiem būs pieejama “Artdocfest” konkursa programma, savukārt Latvijas – tikai “Baltijas fokusā” iekļautās filmas. Kas noteicis šādu atdalījumu? Briede paskaidro, ka festivāla “Artdocfest” veidotāji cenšas pieturēties pie principa, ka filmas šai digitāli piesātinātajā laikmetā jāturpina skatīties kinoteātros. Pandēmija, kā zināms, šo plānu neļauj īstenot. Viņa turpina: “Tāpēc mēs taisām tādu kā māksliniecisko akciju – kino ar piegādi mājās.
Mēs rādīsim samazinātu filmu skaitu ar piegādi mājās jeb drošiem, nelieliem burbuļiem. Tas drīzāk vērtējams kā simbolisks akts, mēs nepārejam internetā. Bet tas, ko es varu apsolīt skatītājiem – tiklīdz kā “zaļais luksofors” pavērsies [..] filmas tiks parādītas kinoteātrī.”
Atkarībā no producentu kompāniju līgumslēgšanas aktivitātes ar festivālu, filmas viena pēc otras parādīsies arī platformā “Artdoc.Media”. Tikmēr šai platformā iespējams skatīties plašu klāstu no līdzšinējo festivāla darbības gadu filmām, noteiktu skaitu arī bez maksas.
Tomēr viens dokumentāls darbs no konkursa programmas ieceļojis arī pie mums. Tā ir režisora Viktora Kosakovska pagājušajā gadā uzņemtā filma “Gunda” – par cūkām, govīm un vistām. Melnbalta, bez vārdiem un mūzikas, tā pāršķir, iespējams, kādu laiku novārtā atstātas kinematogrāfa grāmatas lappusi.
Zīmīgi, ka viens no filmas “Gunda” producentiem ir amerikāņu aktieris Hoakins Fīnikss, savukārt atzinībā par tās poētiskumu ir dalījušies tādi mūsdienu kinorežijas klasiķi kā Pols Tomass Andersons, Alfonso Kuarons un Linna Remzija. Vai šī zvaigžņu plejāde būtu kā apstiprinājums laba kino apbrīnojami vienojošajam spēkam? Kristīne Briede uzdrošinās teikt, ka jā. Viņa lasījusi, ka Kosakovskis filmas ideju bija iecerējis jau pirms divdesmit gadiem, bet līdz šim, ejot pie producentiem ar kinostāstu par cūkām un citiem zvēriem, diža atsaucība nav gūta.
Prom no pamatstraumes
Festivāla manifestā lasāms: “Kino mākslas attīstība notiek ārpus konveijera, prom no pamatstraumes. Attīstību nodrošina individualitāte. Tā ir mākslinieciskās nesavtības auglis.” Lūgts paplašināt šīs “mākslinieciskās nesavtības” skaidrojumu festivāla kontekstā, tā direktors, režisors un nu jau arī ASV Kinoakadēmijas loceklis Vitālijs Manskis teic:
“Man šķiet, ka māksliniekam pēc savas dabas ir jābūt nesavtīgam. Viņam jābūt patiesam un jāspēj uzņemties dažādi riski, lai varētu atklāt bīstamas un no pirmā acu skatiena – aizliegtas tēmas, kuras tālāk izpētīt.”
Manskis uzsver, ka filmu režisoriem būtu jāsniedz jauna un pilnīgāka izpratne par pasauli, kurā mēs dzīvojam, tādējādi neejot tā dēvētā “masu skatītāja” pavadā, ko otrā galā tur komerckino jeb “popkorna kino”. Viņš uzsver, ka "Artdocfest" neprotestē pret “popkorna kino”, apzinoties, ka cilvēki pēc smaga darba, “pēc smagas dzīves” grib atslēgties un “sabāzt” savā galvā “popkornu” “Viņiem uz to ir tiesības. Taču ar popkornu vien tu savu organismu neuzturēsi. Protams, ēdiens šeit ir tikai metafora, es runāju par garīgo barību, kas mums dod kaut kādas jūtas un emocijas, zināšanas un atklāsmes. To visu var sagādāt mākslas patiesums, tostarp arī dokumentālais kino, jo to balsta realitāte, nevis kaut kādas fantāzijas vai izdomas. Tādējādi šī mākslas forma cilvēkam var piekļūt vistuvāk, bet tieši tāpēc tā arī ir bīstama. Atklāt patiesību var nākties ļoti grūti.
Bez šīs garīgās barības cilvēks pazaudē saikni ar pasauli, un, būtībā, arī savas dzīves jēgu.”
Noslēdzot vēl kāds atgādinājums – festivāla ietvaros norisināsies arī simpozijs, kurā tiks risinātas sekojošas tēmas: “Dokumentālista misija pasaulē bez barikādēm jeb ko šodien būtu filmējis Juris Podnieks?”, pēdējo piecu gadu sasniegtais Latvijas dokumentālajā kino “Dokumentālistu pēcpusdienas snauda”, kā arī filozofa Ulda Tīrona saruna ar filmas “Gunda” režisoru Viktoru Kosakovski. Visas norises tiks dokumentētas un pēc festivāla beigām tiks izvietotas tīmeklī.
