Piejūras klimats

Viesojamies Eiropā notiekošajos kinofestivālos, kuru norise pārnesta uz virtuālo vidi

Piejūras klimats

Šausmu filmas "Mirdzums" 40. jubileja un Ilzes Burkovskas-Jakobsenas jaunā filma

Nikolasa Reja filmas "Vientuļā vietā" 70 gadu jubileja: aktiera Hamfrija Bogarta karjera

Nikolasa Reja filmas «Vientuļā vietā» 70 gadu jubileja: aktiera Hamfrija Bogarta karjera

1950. gada 17. maijā ASV pirmizrādi piedzīvoja Nikolasa Reja filma “Vientuļā vietā” ("In a lonely place"). Šogad filmai aprit 70 gadi, tālab LR3 “Klasika” raidījums “Piejūras klimats” atskatās gan uz šīs slavenās "film noir" filmas tapšanu, gan tās zvaigznes - Hamfrija Bogarta - karjeru.

Filmas scenārija pamatā ir Dorotijas B. Hjūzas 1947. gada romāns ar tādu pašu nosaukumu, kas pievēršas Holivudas aizkulisēm un analizē nežēlīgo šovbiznesa mašinēriju. Šķiet, ka 1950. gadā tā ir bijusi aktuāla tēma, jo ar pāris mēnešu starpību iznāca arī Billija Vaildera “Sanseta bulvāris”  un Džozefa L. Mankevica “Viss par Ievu”.

“Vientuļā vietā” pirmais scenārija uzmetums bija ļoti pietuvināts romānam, un to rakstīja Edmunds H. Norts, taču scenāriju beigās uzrakstīja Endrjū Stolts, ņemot vērā producenta Roberta Lorda un režisora Nikolasa Reja ieteikumus.

Tiek minēts, ka Bogartam tik ļoti paticis scenārijs, ka viņš vēlējies, lai to uzfilmē vārds vārdā.

Taču, protams, režisors turpināja to pārrakstīt un pārveidot - tiek minēts, ka tikai četras no 140 scenārija lapām bijušas bez labojumiem. Bogarta ekrāna partneres meklējumu process nebija viegls - pirmā izvēle bija aktiera dzīvesbiedrene Lorēna Bekola, taču studija “Warner Brothers” atteicās aktrisi izīrēt šim projektam. Otra versija bija Džindžera Rodžersa, kura visiem vairāk asociējās ar optimistiskiem mūzikliem duetā ar Fredu Astēru. Taču Nikolass Rejs uzstāja, ka Lorelas Grejas lomai vispiemērotākā ir viņa sieva - Glorija Greiema, un tā joprojām tiek uzskatīta par vienu no aktrises labākajām lomām.

Taču sadarbība nebija viegla - abu laulība bija uz iziršanas robežas, un režisors pat esot pārvācies dzīvot filmas dekorācijās.

Kadrs no filmas "Āfrikas karaliene"

Filmas galvenais varonis ir Bogarta atveidotais scenārists Diksons Stīls, kurš Holivudas aprindās ir ieguvis neslavu sava nevaldāmā rakstura dēļ. Stīla karjera ir iestrēgusi, jo viņš nevēlas rakstīt popsīgus stāstus un lētu romānu adaptācijas, un viņš slīgst alkoholā, regulāri uzsākot kautiņus. Kad Diksonam piedāvā grāmatu, kuru pārveidot scenārijā, viņš uzaicina garderobisti Mildredu atbraukt pie viņa un izstāstīt tās sižetu. Jo - kā esejā, kura publicēta Lielbritānijas filmu institūta mājaslapā, norāda Breds Stīvenss - īsti vīri nelasa.

Viņš arī uzsver, ka lasīšana kā vājuma un sievišķīguma pazīme parādās ne tikai šīs filmas kontekstā, kur “lasītājas” ir tikai sievietes.

“Vientuļā vietā” lasīšana tiešām ne pie kā laba nenoved - Mildreda kaismīgi atstāsta Diksonam lubu romāna sižetu, kamēr drūmais scenārists paliek arvien īgnāks un nomāktāks. Šī epizode ir ļoti interesanta, jo skatītājam līdz galam nav skaidra Diksona motivācija - vai Mildreda tika uzaicināta ciemos, jo viņš restorānā pirms tam satika savu bijušo, kura pavaicāja, vai viņš atceras, kā viņa viņam lasīja priekšā? Vai Diksons vēlas pārgulēt ar Mildredu, par ko varētu likt domāt viņa lēmums mājās pārģērbties halātā un pidžamā? Vai arī viņš tiešām vēlas tikai to, lai naivā meitene, uz kuru viņš skatās ar neslēptu pārākumu, atstāsta grāmatas sižetu, jo tādi lēti romāni ir zem mākslinieka goda? Lai vai kā, jaunā sieviete sāk Diksonu kaitināt, un viņš visai rupji norāda, ka ir noguris un aizsūta Mildredu mājās. Taču agri no rīta tiek izsaukts uz policijas iecirkni - izrādās, ka garderobiste ir atrasta nogalināta.

Paralēli Diksons Stīls uzsāk romānu ar savu kaimiņieni un savu alibi - Lorelu Greju, kuras aktrises karjeru būtu grūti nosaukt par veiksmīgu. Scenārists rod iedvesmu jaunam scenārijam, taču vienlaikus, cīnoties ar saviem dēmoniem, raisa Lorelā arvien lielākas aizdomas.

“Vientuļā vietā” ir reizē "film noir" un drāma par to, cik ļoti vīrišķība ir savīta ar agresiju un nespēju to kontrolēt.

Kā filmas recenzijā norāda leģendārais kino kritiķis Rodžers Eberts - ““Vientuļā vietā” kritiķe Kima Morgana ir aprakstījusi kā “vienu no vistraģiskākajiem mīlastāstiem, kas iemūžināts kino lentē”. Un mīlestība patiesi ir filmas tēma. Filmai piemīt "film noir" izskats, sajūta un pavērsieni, un tajā ir arī slepkavība, bet patiesībā tā ir par tumšajām vietām vīrieša dvēselē un par sievieti, kura domā, ka spēj tās izārstēt.”

Hamfrijs Bogarts, Džons Hjūstons un Lorena Bekola 1945. gadā

Filma, kura šobrīd tiek uzskatīta par vienu nozīmīgākajām "film noir" žanra pārstāvēm, viennozīmīgi ir arī viena no Hamfrija Bogarta interesantākajām lomām. Ne velti tā tika radīta viņa producentu kompānijas “Santana Productions” paspārnē. Savā plašajā esejā par Bogartu mēmā kino zvaigzne Luīza Brūksa raksta: “Pirms iesitās inertums, Bogarts nospēlēja vienu fascinējoši sarežģītu tēlu, ko prasmīgi režisēja Nikolass Rejs - filmā, kuras nosaukums perfekti definēja paša Hamfrija izolētību starp cilvēkiem. “Vientuļā vietā” viņam deva lomu, ko viņš varēja spēlēt komplicēti, jo filmas varoņa scenārista lepnība par savu mākslu, viņa egoisms, viņa dzeršana, viņa enerģijas trūkums, ko caurdur vardarbības zibeņi, bija kas tāds, kas piemita arī īstajam Bogartam.”

To, cik daudz no savas personības un savas dzīves aktieris ielika Diksona Stīla lomā, nevar izmērīt.

Taču “Vientuļā vietā” šķiet kā radīta Bogartam, kurš, lai arī kļuva slavens ar savām mačo lomām, visspožāk uzmirdzēja tieši tad, kad spēlēja varoņus, kam piemīt trūkumi, kuri ir ievainojami - ne traģiski, bet aizlauzti.

Un Diksons ir tieši tāds - viņa bijušais armijas biedrs seržants Nikolajs, kā arī pēc tam Lorela uzsver, ka viņš ir labs cilvēks. Tikai kļūst agresīvs, kad dzer. Rodžers Eberts apgalvo, ka Diksonam piemīt Doktora Džekila un Mistera Haida duālisms - arī viņā mīt briesmonis, kurš barojas no riebuma pret sevi, un šis riebums saindē gan scenārista profesionālo, gan privāto dzīvi.

Savā jaunajā scenārijā Diksons Stīls ir uzrakstījis tekstu, kuru nezinot, kur ielikt. Viņš to nocitē Lorelai, kad abi brauc mājās pēc tam, kad sieviete ir pieredzējusi sava mīļotā tumšo Mistera Haida pusi: “Es piedzimu, kad tu mani noskūpstīji. Es nomiru, kad tu mani pameti. Es dzīvoju tās pāris nedēļas, kamēr tu mani mīlēji.” Šis ir reizē precīzs "film noir" mīlasstāstu raksturojums, un reizē arī Diksona spēja zemapziņā paredzēt arī savu nākotni.

1999. gadā Amerikas Filmu institūts izvēlējās Hamfriju Bogartu kā Amerikāņu klasiskā kino dižāko vīriešu dzimtes zvaigzni. Savas karjeras laikā viņš ir nofilmējies vairāk nekā 80 filmās, turklāt vienmēr augstā cieņā turējis disciplīnu. Ieradies uz laukuma laicīgi un vienmēr sagatavojies - kā jau īsts profesionālis.

Jau minētā aktrise Luīze Brūksa raksta, ka Bogarts pavadījis 21 gadu, lai no labi audzināta un konvencionāla teātra aktiera Hamfrija pārtaptu par dumpīgo, skarbo kino tēlu - Bougiju. Arī vairāki aktiera laikabiedri savās atmiņās ir minējuši, ka Bogarts rūpīgi sekojis līdzi savam publiskajam tēlam. Intīmā gaisotnē viņš bijis vienkārši Hamfrijs, bet publiskajā telpā it kā uzlicis masku.

Mainījies pat viņa balss tembrs un sejas izteiksme - bija ieradies varonis, kuru visi vēlējās satikt - Bougijs.

Hamfrijs DeForests Bogarts piedzima 1899. gada 25. decembrī mākslinieku ģimenē. 1918. gadā Bogarts iestājās Jūras kara flotē un dienesta laikā ieguva savu slaveno rētu uz augšlūpas. Šo notikumu apvij dažādas baumas, bet vistuvāk patiesībai esot stāsts, ka kāds gūsteknis, ko Bogarts pavadīja, palūdzis cigareti, un, izmantojot iespēju, iesitis ar roku dzelžiem Hamfrijam pa seju un meties bēgt. Lai arī Bogarta lūpa bijusi smagi ievainota, viņš noķēris gūstekni un devies pie ārsta tikai tad, kad tas nogādāts ieslodzījumā.

Kadrs no filmas "Vientuļā vietā"

Hamfrija Bogarta ceļš pretī aktiera karjerai sākās 1920. gadā, kad teātra aktrise Alise Breidija viņu ievēroja un nokārtoja viņam pozīciju kā trupas vadītājam kādai ceļojošai izrādei. Kad kļuva skaidrs, ka Bogarts šim amatam nav piemērots, Breidija viņam piedāvāja nelielu lomu, un tā nu Hamfrijs nolēma kļūt par aktieri.

Pēc tam, kad Bogarts bija spēlējis jau vairākās izrādēs un arī nofilmējies pāris nelielās lomiņās, nāca viņa karjeras lielais pavērsiens. 1934. gadā aktierim piedāvāja lomu Roberta Šērvuda “Sastingušajā mežā”. Šī loma bija izbēdzis slepkava, un tas bija kas jauns Bogartam, kurš bija pieradis spēlēt labos skaistuļus.

Tiek minēts, ka brīdī, kad Bogarts iznācis uz skatuves, zālē visi esot aizturējuši elpu.

Izrāde bija tik veiksmīga, ka studija "Warner Brothers" iegādājās tiesības to ekranizēt. Ļaundara lomai bija noskatīts studijas aktieris Edvards Dž. Robinsons, taču Bogarta kolēģe Leslija Hovarda esot atteikusies piedalīties filmā, ja Hamfrijs nespēlēs savu lomu arī ekranizācijā. "Warner Brothers" padevās un parakstīja līgumu ar Hamfriju Bogartu, kurš neesot aizmirsis Hovardas palīdzību un vēlāk teicis: “Ne jau tāpat vien manu meitu sauc Leslija”.

Pēc “Sastingušā meža” iznākšanas Bogarts godprātīgi pildīja sava studijas līguma noteikumus, šķīra savu otro laulību un iepazinās ar topošo aktrisi Majo Metotu. Drīzumā abi apprecējās un savu kaislīgo strīdu dēļ ieguva neslavu Holivudā. Profesionālajā ziņā Bogarts jutās nogarlaikojies - no 12 filmām, kurās viņš bija piedalījies, astoņās viņš spēlēja gangsteri vai noziedznieku. Tā nu nākamais lielais pavērsiens nāca 1941. gadā ar lomu Dašila Hameta romāna “Maltas piekūns” ekranizācijā, kur Bogarts atveidoja detektīvu Semu Speidu. Ar šo varoni savā ziņā piedzima arī klasiskais "film noir" detektīva tēls, kā arī leģendārais “Bougijs”.

Nākamā lielākā loma bija Riks Bleins Maikla Kurica “Kasablankā” 1942. gadā, kura atnesa Hamfrijam Bogartam viņa pirmo nomināciju “Oskara” balvai.

Lai arī balvu saņēma Pols Lūkass, “Kasablanka” ieguva trīs “Oskarus” - par labāko režiju, scenāriju un kā gada labākā filma. Un tā joprojām tiek uzskatīta par vienu no labākajām klasiskās Holivudas lentēm.

Rakstot par “Kasablanku”, kritiķis Rodžers Eberts min, ka neviens no iesaistītajiem nedomāja, ka viņi rada izcilu filmu. Tā vienkārši bijusi kārtējā “A klases” "Warner Brothers" filma. “Kasablankai” bija piesaistīta lielisku aktieru komanda, bet tās budžets bija neliels, un neviens nesaistīja nekādas lielas cerības ar tās pirmizrādi.

Aktrise Ingrīda Bergmane, kura filmā spēlēja Ilsas lomu, atceras: “Tas ir apbrīnojami, jo, kad mēs to filmējām, mums nebija nekādas ticības šai filmai. Scenārijs bija tik slikts, un to turpināja rakstīt katru dienu. Nekas par šo filmu nebija skaidrs, un mēs nezinājām, uz ko mēs ejam. Es nezināju, kuru vīrieti man patiesi vajadzēja mīlēt. “Vai tu nevari spēlēt mīlas ainas tā pa vidu? Neieliec tajās pārāk daudz nopietnības. Jo mēs tiešām nezinām, ar kuru vīrieti tu beigās paliksi kopā. Un es teicu, bet kā es varu to izdarīt? Un viņi teica - spēlē vēsi. Un tad beigās viņi teica - mēs uzfilmēsim abus variantus.”

Taču tad, kad tika uzfilmētas pirmās beigas, visiem bija skaidrs, ka tās arī ir īstās, un otrs variants nebija nepieciešams.

Rodžers Eberts uzsver: “Skatoties šo filmu atkal un atkal, gadu pēc gada, es saprotu, ka tā nekad nekļūst pārāk pazīstama. Tā skan kā mīļākais mūzikas albums; jo vairāk es to iepazīstu, jo vairāk man tā patīk. Melnbaltais attēls nav novecojis tā, kā notiek ar krāsaino attēlu. Dialogi ir tik rezervēti un ciniski, ka tie nav kļuvuši vecmodīgi. Lielākā daļa “Kasablankas” emocionālā iespaida ir panākts ar netiešumu; pametot kinoteātri, mēs esam pilnīgi pārliecināti, ka vienīgā lieta, kas pasargā pasauli no sajukšanas prātā, ir tas, ka trīs mazu cilvēku problēmas tomēr nav tik nenozīmīgas.”

1944. gadā Ernesta Hemingveja romāna “Kam ir un kam nav” ekranizācijas filmēšanas laikā Bogarts iepazinās ar 20 gadus veco Lorēnu Bekolu jeb īstajā vārdā Betiju Perski. Iepazīstoties Hamfrijs esot teicis: “Es redzēju tavas proves. Mums būs jautri kopā”. Un tā arī izrādījās - iepazīšanas ar Bekolu kļuva par pēdējo grūdienu šķirt neveiksmīgo laulību ar Majo. 1945. gadā jaunais pāris apprecējās, un palika kopā līdz Hamfrija nāvei.

Bogarts un Bekola kopā nofilmējās vēl trīs filmās. Viena no tām bija Džona Hjūstona 1948. gada “Key Largo”. Jau kopš “Maltas piekūna” aktieris un režisors bija kļuvuši par labiem draugiem, un tieši abu sadarbības laikā Bogartam vienmēr bija iespēja uzmirdzēt visspožāk, veidojot lomas, kas ļāva viņam iziet no ierastajiem “Bougija kulta” varoņiem. “Maltas piekūns” bija Džona Hjūstona debijas filma, bet abi jau bija tikušies filmas “Augstā Sjerra” uzņemšanas laukumā, kur Hjūstons bija viens no scenārija autoriem. Kad Džeks Vorners piedāvājis Hjūstonam scenārista darbu, viņš esot paziņojis, ka piekrīt, ja viņam pēc tam ļaus arī režisēt kādu filmu. Vorneru šāds noteikums esot ieintriģējis, un viņš piekritis.

Bogarts un Hjūstons sadarbojās pie sešām filmām, un par vienu no abu veiksmīgākajiem kopdarbiem tiek uzskatīta 1951. gada “Āfrikas karaliene”, kur Bogarts spēlēja kopā ar Katrīnu Hepbērnu.

Klīda runas, ka abi vienkārši gribējuši aizceļot uz Āfriku un kopīgi iedzert.

Oficiālā versija, protams, ir tāda, ka Hjūstons uzskatījis, ka filmēšana lokācijā ar visām klāt nākošajām grūtībām padarīs filmas varoņus ticamākus. Un filmēšanas process tiešām bija smags - komanda, tai skaitā Hepbērna - regulāri esot slimojusi. Hamfrijs Bogarts pēc tam esot lielījies, ka viņiem ar Hjūstonu gan neesot bijis problēmu, jo vietējā ūdens vietā abi dzēruši viskiju.

“Āfrikas karaliene” saņēma labas kritiķu atsauksmes, kas īpaši izcēla Bogarta aktierdarbu. Par pierādījumu tam aktieris saņēma savu pirmo un vienīgo “Oskaru”, pārspējot Marlonu Brando “Ilgu tramvajā”. Savā uzrunā viņš pateicās gan Hjūstonam, gan Hepbērnai.

Hamfrijs Bogarts paspēja nospēlēt vēl pāris nozīmīgas lomas un saņemt vēl vienu nomināciju “Oskaram”. Taču aktiera veselības stāvoklis sāka pasliktināties, un 1956. gadā viņam atklāja vēzi. Cīņa ar slimību bija smaga, un 1957. gada 14. janvārī Hamfrijs Bogarts nomira. Viņa bērēs runu teica viņa ilggadējais draugs Džons Hjūstons.

Hamfrija Bogarta atstātais nospiedums Amerikas un pasaules kino vēsturē ir neizdzēšams. Viņa veidotās lomas ir kļuvušas par hrestomātiskiem tropiem, un viņa skatiens daudziem joprojām asociējas ar to, kas bija Holivudas zelta laikmets. Kā kādā intervijā savu draugu aprakstīja Hjūstons:

“Viņam patika labi pavadīt laiku, patika muļķoties un iekulties nepatikšanās. Un viņš nekad nebija tik piedzēries, kā viņš izlikās.”

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Kino, foto un TV
Kultūra
Jaunākie
Interesanti