Neziņas pilns lauks. Jaunais režisors Emīls Alps stāsta par savu kino pieredzi

"No vienas puses studentu darbi ir neziņas pilns lauks, kurā nekad nevar paredzēt, vai sanāks izvēlēties laimīgo lozi. No otras puses – studentu filmas ir brīnišķīga iespēja atklāt ko jaunu," saka topošais kino režisors Emīls Alps, kura īsfilma "Mia" nupat piedzīvojusi tikšanos ar skatītājiem LTV ēterā. Režisors, runājot par studentu filmām, atzīst: "Tā ir laimes spēle un reizē ļoti patiess kino, kuru mēs radām pēc brīvas sirdsapziņas un aiz milzīgas vēlmes kaut ko radīt."

Skaties latviešu jauno režisoru filmas katru ceturtdienas vakaru no 31. marta līdz 26. maijam pulksten 22.30 LTV7 un REplay.lv. Savukārt portālā LSM.lv lasi intervijas ar režisoriem. 

LTV7 līdz 26. maijam ceturtdienu vakaros pulksten 22.30 rāda Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) Nacionālās filmu skolas jauno režisoru filmas, kuru vidū arī Latvijas Kultūras akadēmijas Nacionālās filmu skolas studenta Emīla Alpa jaunākais veikums – īsfilma "Mia", kas stāsta par paklausīgu klavierskolotājas meitu, kas izaicina savas mātes pacietību, kopīgi ar kaimiņu zēnu atklājot pasauli ārpus sev pazīstamās vides. Šis pieaugšanas stāsts pilnībā uzņemts caur fiksētu skatupunktu no Mias istabas griestiem, atspoguļojot nelielus izgriezumus no meitenes 16 gadus garās dzīves. Kas sākas kā vienkāršs bērna ikdienas atspoguļojums, pārvēršas dramatiskā pusaudžu pieredzē, vainagojoties ar lēmumu, kura pieņemšanai bija nepieciešams viss šis laiks. "Mia" bija nominēta nacionālajai kino balvai "Lielais Kristaps" 2021./2022. gada labākās studentu filmas kategorijā .

Aiga Leitholde: Par savu debijas filmu "Koris. Diriģents. Kamēr…" (2019) tu saņēmi "Lielo Kristapu". Vai šis apbalvojums nākamajām filmām ir kā motivators, varbūt ierobežojums?

Emīls Alps: Tā ir motivācija, kas reizēm strādā pret mani. Es ļoti lepojos, ka mans darbs ir novērtēts un tas uzliek zināmu atbildību, ko es ikdienā neizjūtu, bet varbūt tādā personīgā sajūtu līmenī to nojaušu. Domāju, ka tas neietekmē manu darba procesu, vai to, kā es uztveru kino, domāju par savu lomu, nozīmi. Jebkurā gadījumā vēl aizvien esmu jauns kino režisors un kādu laiku tāds arī vēl būšu. Protams, ka godalgas un apbalvojumi ir motivācija turpināt strādāt, un arī apliecinājums, ka tu neesi nogājis tik greizi, kā tev sākotnēji varbūt ir šķitis. 

Saki, cik tev ir gadu?

Man nesen palika 23. Tas ir brīnišķīgs vecums.

Filma "Mia"

Tavs ceļš iet uz priekšu produktīvi. "Mia" izceļas ar kadrējumu no augšas, radot sajūtu, ka tā ir kā leļļu māja, kuru vērojam. Kāpēc šāds kadrējums? Vai resursu taupīšanas nolūkā? 

Šoreiz jāpiebilst, ka manā skatījumā tā ir tāda kā Dieva acs, jo filmā aptvertais laika posms ir salīdzinoši liels. Un "Dieva acs" mums ļauj skatītājam pasniegt šo darbu tā, ka to ir iespējams uztvert, jo citādi tā būtu pilnmetrāžas filma, filmu sērija vai arī stilizēts īsfilmas kino.

Manuprāt, tieši īsfilmas formāts ir tas, kas pieļauj formas eksperimentus.

Runājot par resursu ietaupīšanu, tas mums ir izmaksājis dārgāk darba milzīgā apjoma un ambīciju dēļ. Vairāki pasniedzēji, mūsu komandas tiešie darba vadītāji, uz šo darbu skatījās ar diezgan lielu skepsi. Es to pilnībā saprotu, jo šī telpa tika uzbūvēta mūsu pašu filmu skolas paviljonā. Reālā telpā to nebūtu iespējams nofilmēt.

Līdz ar to 95 procenti mums pieejamo resursu tika izlietoti ticamas istabas uzbūvē. 

Skatītāji man ir vaicājuši, kā mēs tikām pie dzīvokļa griestiem. Tad es saku, ka studijā tika uzbūvēts dzīvoklis, un tas cilvēkus pārsteidz. Arī sajūtas filmēšanas laukumā bija unikālas un sirreālas. Operatoram pašā filmēšanas laikā bija vieglākais darbs. (Es domāju, ka tas neatkārtosies.) Viņa pienākums pašā darba procesā bija nospiest pogu un skatīties kā notiek spēle. Arī es pats, esot ārpus šīm te telpām, skatījos visu notiekošo monitorā. Brīdī, kad es atvēru durvis, kuras bija butaforija, man ir sajūta, ka man tur nevajadzētu būt, jo stāsts ir par diezgan personīgām mātes un meitas attiecībām. 

Process viennozīmīgi bija unikāls, bet tajā pašā laikā filmēšana paviljonos ir koks ar diviem galiem. Tur var uzbūvēt jebko, bet jādomā arī par to, vai tas liksies ticami, vai aktieri šajā telpā jutīsies ticami.

 Manuprāt, viens no režijas spēcīgākajiem darba rīkiem ir tieši filmēšanas vides iekārtošana tā, lai palīdzētu aktieriem. Kaut arī tā visa tomēr ir butaforija, tas tiešām ir milzīgs darbs, kas jāveic mākslas departamentam. Varu teikt milzīgu pateicību gan filmas mākslas komandai, gan mākslinieču apvienībai "Grāfienes", kas ir izdarījušas šo brīnišķīgo darbu!

Filma "Mia"

"Mia" prasa lielo ekrānu, jo ar mazu ekrānu to ir grūti uztvert, pat sarežģīti.

Esmu šo filmu izdzīvojis trīs dažādās stadijās. Mūsu filmas operators Artis Pārups stāstīja, ka kāds no viņa pasniedzējiem esot noskatījies šo darbu mājās vēl pirms oficiālās skates. Droši vien uz datora, un nav bijis sevišķi lielā sajūsmā un uzskatījis, ka šis nav sevišķi interesants kino veikums. Vēlāk, filmu jau skatoties skolas skatē Elijas ielā, tā kļuva daudz interesantāka, un arī kinoteātros darbs iegūst pilnīgi citu nozīmi. Man pašam nozīmīgs mirklis bija filmas izrādīšana "Splendid Palace" lielajā zālē, kur arī es, sēžot kādā piektajā rindā, filmu izjutu pilnīgi citā līmenī. Tā bija tā filma, ko es biju iecerējis!

"Dieva acs" nespēj veiksmīgi eksistēt telefona ekrānā, attēlam tevi ir jāpārņem no visām pusēm.

Lai gan jāsaka, ka ir arī cilvēki, kuriem tas noteikti traucē – tajā pašā seansā bija kungs, kurš sēdēja rindu priekšā un aizgāja prom pēc 20 sekundēm.

Tu pats esi ar muzikālu izglītību. Kā mūzikas apskatniece zinu, lai kļūtu par labu pianistu, ceļš sākas ļoti agrā vecumā un cilvēkam ir jāievēro ļoti stingra disciplīna. Cik daudz no sižeta balstās tavā personīgajā pieredzē?

Kad mani vecāki pirmo reizi redzēja šo filmu, viņi bija nedaudz uztraukti, vai tiešām man ir gājis tik grūti un vai šīs sajūtas ir manas. Es viņus centos nomierināt, sakot, ka tas ir tikai kino. Tas ir manis izveidots stāsts, bet tas neesmu es. Protams, lielā mērā šis stāsts ir ņemts no personīgās pieredzes un arī ietver aptuvenas atmiņas par to, ko es atceros no saviem mūzikas skolas klasesbiedriem. Nupat šī filma tika izrādīta kinofestivālā "2ANNAS" un man kāds uzdeva jautājumu par to, kādēļ šī stāsta centrālais varonis ir meitene. Šis cilvēks bija domājis, ka arī filmas režisore ir sieviete. Ja tas ir nolasījies no filmas stāsta, tas ir kompliments tam, ka darbs ir veiksmīgi izdevies.

Filmas stāsts ir universāls un būs aktuāls arī tiem, kas nav ar mūziku saistīti. Mūzika šajā darbā ir akcents, bet galvenais vadmotīvs – bērnības ilgas pēc jaunā un nezināmā. Šis bērnības entuziasms, tiekties pēc nezināmā, ir pazīstams visiem.

Man šķiet, ka darbs ir tieši par izlaušanos no savām bērnības "važām" un ielekšanu lielajā dzīvē, lai cik skarba un reālistiska tā arī nebūtu. 

Tavas pirmās divas filmas ir dokumentālās, savukārt "Mia" – tava pirmā mākslas filma.

Darba pieredzē ir radīti vairāki kino darbi – mazākas īsfilmas un arī inscenētas īsfilmas. Tad ir šie pāris darbi, kas izvirzīti priekšplānā, kas manā gadījumā ir "Koris. Diriģents. Kamēr…", "Renesanses laika cilvēks" un šī īsfilma "Mia". Atceros pieredzi Tukumā "2ANNAS" kinofestivālā, kur piecu cilvēku komandai 48 stundu laikā bija jārada īsfilma no nekā. Mums iedeva tematu un pēc 48 stundām šim darbam bija jābūt iesniegtam. Šajā konkursā mūsu komanda, kurā bija mani kursabiedri, tostarp arī Līva Polkmane, par šo 48 stundu darbu saņēma galveno balvu. Vai šo filmu es varētu ieskaitīt savā filmogrāfijā? Šis jautājums ir ļoti sarežģīts un diskutabls. 

Filma "Mia"

Turpināšu provokatīvi. Kāpēc, tavuprāt, cilvēkiem būtu jāskatās studentu filmas? Ņemot vērā, ka tik viegli ir ieslēgt "Netflix" un turpināt tādā garā.

Manuprāt, "Netflix" ir kino fastfoods, kurš it kā apmierina tavu nepieciešamību kaut ko skatīties, bet – vai šos apstākļus var saukt par kino skatīšanos?

Kino, tāpat kā teātra vai koncerta apmeklējums, ir pieredze. Došanās uz kinoteātri ir daļa no tās. Runājot tieši par studentu filmām,

no vienas puses studentu darbi ir neziņas pilns lauks, kurā nekad nevar paredzēt, vai sanāks izvēlēties laimīgo lozi. No otras puses – studentu filmas ir brīnišķīga iespēja atklāt ko jaunu.

Kino joma ir samērā strikta un nopietna ar vairākām iesaistītām pusēm – finansētājiem, sponsoriem, producentiem, studijām. Savukārt studentu darbi ir brīvi no šiem papildu apstākļiem. Studentu darbos, it sevišķi šeit – akadēmijā, mums ir tā privilēģija būt vienlaicīgi režisoriem, scenāristiem. Gan trūkums, gan ieguvums ir tas, ka nereti ekranizējam pirmās prātā ienākušās idejas.

Tā ir laimes spēle un reizē ļoti patiess kino, kuru mēs radām pēc brīvas sirdsapziņas un aiz milzīgas vēlmes kaut ko radīt.

Studentu filmas noteikti ir citādāka pieredze, nekā skatīties filmas, kuras ir izgājušas cauri simts dažādiem procesiem, apstiprinājumiem un citu acīm. 

Filma "Mia"

Gadiem ejot, tā kino pieredze krājās gan skatītājam, gan kino radītājam. Man kā skatītājai ir prieks, ka esmu redzējusi režisoru pirmās filmas  tas dod iespēju novērtēt izaugsmi. 

Es noteikti vēl varētu piebilst, ka mēs kā studenti vēl tomēr esam ļoti jauni cilvēki. Lai arī studiju laikā katram režisoram, operatoram, dažādām iesaistītajām personām izveidojas raksturīgās iezīmes, svarīgi ir tas, ka cilvēki mainās, un tas ir atļauts. Pārmaiņas ir nepieciešams un vajadzīgs process. Sarunā raidījumā "Kultūrdeva" teicu – 

kaut arī šis ir mans trešais nopietnais kino darbs, kurš ir mūzikas tematikā, es ļoti nevēlos turpmākos desmit gadus veltīt šai tematikai.

Ja mēs skatāmies uz studentu darbiem kā uz tādu pirmo režisora stila reprezentāciju, tad es tiešām ceru, ka šis ir tikai mans pirmais posms, kas turpinās attīstīties un mainīties dažādos virzienos.

Saprotu, attīstības ceļi var būt daudz un dažādi. Kā redzi Latvijas kino lauku un savu vietu šajā nozarē?

Šobrīd esmu savu bakalaura studiju pēdējā gadā. Vairāki mani kursabiedri dodas "Erasmus" braucienos uz ārzemēm, vai plāno tālākās studijas un, iespējams, profesionālo darbību ārzemēs. Es tomēr sliecos uz to, ka es vēlos palikt un strādāt Latvijā. Ne tikai tādēļ, ka šī vide man ir pazīstama, bet tā man patiešām ir nozīmīga. Liels bonuss Latvijai ir tas, un Nacionālā filmu skola to pierāda, ka mēs esam spējīgi studentu darbus izveidot augstā profesionālā, mākslinieciskā un tehniskā kvalitātē. Līdz ar to, skatoties uz apkārtesošajiem cilvēkiem, es esmu sajūsmā par to, ko kino var nest tuvākajā nākotnē. Tādeļ arī es vēlos būt daļa no Latvijas kino kustības.

Mans mērķis, ko es esmu šo pēdējo gadu laikā sapratis – vēlētos dalīties prasmēs un iemaņās, kuras esmu apguvis skolā. Tādēļ arī šobrīd kopā ar pāris draugiem un domubiedriem cenšamies radīt vidi – platformu, kurā to īstenot.

Īsfilma "Mia" ir viena no filmām, kas producēta manis radītajā studijā "Neonorma", kas laika gaitā varētu kļūt par vietu, kur jauni cilvēki, līdzīgi kā es un mani kursabiedri, kopīgiem spēkiem varētu attīstīt un īstenot idejas. 

Man pašam vienmēr līdzās ir bijuši palīdzoši cilvēki, kļūstot par nozīmīgu posmu  manā radošajā darbībā. Es ļoti priecātos sniegt šo roku tālāk, palīdzot nākamajiem jaunajiem, talantīgajiem kino veidotājiem un māksliniekiem kopumā. 

Aktuāli mums platformā "Projektu banka" ir kampaņa, kur mēs lūdzam palīdzīgu roku mūsu paziņām, draugiem un arī svešiem cilvēkiem, atbalstīt mūs bakalaura darba īstenošanā. Ja kādam ir interese būt daļai no šīs palīdzīgās rokas, mēs priecātos par katru ieguldījumu, kāds vien ir iespējams.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt