Rūta ir talantīga dejotāja, kura grūtniecības laikā savai horeogrāfes karjerai ir “uzlikusi pauzi”. Beāte gaida pirmdzimto un pēc dzīvesbiedra Raita aicinājuma pilsētas rosīgo būšanu ir nomainījusi pret klusu dzīvi Baldones lauku mājā. Vija gaida otro bērnu, un viņas ikdienu pārmāc bailes par pēcdzemdību depresijas atgriešanos. Valērija jau reiz piedzīvojusi aborta smagās emocionālās sekas un kopš 13 gadu vecuma dzīvo bez vecākiem. Tomēr viņas nav vienas. Filmas varonēm līdzās ir atbalstoši un mīloši dzīvesdraugi. “Klātbūtnes” centrā galvenokārt ir pašu sieviešu uzņemtie mājas video, ar tālruni uzņemtas sadzīves ainas. Operators Reinis Aristovs varoņu privātajā telpā ir tikai kluss un pacietīgs vērotājs. Pamazām veidojas spontānu attēlu dienasgrāmata, kurā skatītājam vēlīgi ļauts ielūkoties. Mēs vērojam, kā Beāte dodas pastaigās pa mežu un nedaudz pasīvi piedalās savās kāzu viesībās, Vija atpūšas viesistabā, televīzijā vērojot krievu dejotāju šovu, Valērija līdz spēku izsīkumam plosās boksa treniņā, bet Rūta gatavo horeogrāfiju dejas izrādei. Pēc mirkļa viņai sāk asiņot deguns. “Man tā notiek,” Rūta mierina savu dejas partneri.
Filmas režisors Armands Začs atklāj, ka filmas ideja radās, viņa sievai Annai gaidot dēlu Miķeli. “Bērna gaidības mums abiem ar sievu bija liels pārbaudījums. Tā laikā atklājās, cik ļoti maz zinu par to, cik lielu ietekmi uz sievietes fizisko un mentālo stāvokli var atstāt grūtniecība un no tās izrietošās dzīves apstākļu izmaiņas. Šī neziņa kalpoja par dzinuli uzņemt filmu, kura par grūtniecību runā atklāti un kuras centrā ir tieši topošās mātes un viņu iekšējie pārdzīvojumi.” Savukārt Liene Linde uzsver, ka šī tēma viņu uzrunāja personiski, ļaujot tuvoties sievietes niansētajām emocijām, sākot jau ar brīdi, kad pieņemts lēmums radīt bērnu, līdz pat dzemdībām.
Publisko diskusiju klāsts, kas skar sievieti un bērnu, gaidāmu vai sagaidītu, varētu šķist neizsmeļams. Mediju, sociālo tīklu, “viesturu rudzīšu”, institūciju un pat tuvāko cilvēku veidotie priekšstati par māti un bērnu, vēlamo uzvedību un sajūtām rada tik bagātīgu slāni ar ieteikumiem, ka visam par šo laiku vajadzētu būt skaidram.
Tā, visdrīzāk, ir labu gribošu cilvēku vēlme dalīties ar viedokli, un tas jau saknē izslēdz jutekliskumu, kas ir empātijas kodols.
Viedoklis ir ērts, lietojams ikdienai un svētku reizēm, bet līdzi jušana nozīmē uzdrīkstēšanos, kam seko bailes par tuvojošos haosu neziņas priekšā. Tas liek domāt, cik ļoti neuzmanīgi pateiktas frāzes ir vajadzīgas tam otram, vai varbūt tomēr tā ir paša runātāja vajadzība sevi ieskaitīt gatavu priekšstatu kopumā. Te, manuprāt, atklājas “Klātbūtnes” lielākā vērtība.
Tas ir poētisks un smalkjūtīgs vēstījums par to, “kā ir”, nevis, “kā vajadzētu” būt sievietei, kura, gaidot bērnu, dodas pretī nezināmajam.
“Klātbūtnes” sievietes dzīvo harmoniski. Vismaz tā varētu šķist. Beāte un Raitis ir pabeiguši Baldones mājas būves darbus, pa tās logu paveras skats ar brīnišķīgiem, mierpilniem dabas skatiem. Abi svin kāzas draugu lokā, tumsā spīd gaismu virtenes, bet uz galda savu apēšanu gaida svētku kūka. Valērija kopā ar dzīvesdraugu dodas pastaigā pa mežu un mājās mierina suneni, kura uz viņu rūc, aizsargādama savus sešus jaundzimušos mazuļus. Rūta pēc savas dejas izrādes tiekas ar skatītājiem, visapkārt tiek skandinātas vīna glāzes un valda čalojoša viesmīlība. Vija ar savu lielo vēderu vingro mājās uz paklājiņa, kamēr vecākais bērns rotaļājas ar mantām.
Viņu miers ir silts un maldinošs. Sieviešu pateiktajos vārdos, aprautajās frāzēs un starp rindām atklājas tas, “kā ir”. Beāte atzīstas, ka bērni īsti nav bijusi viņas lieta. “Beta ir pilsētas preilene, kuru es esmu atvilcis uz džungļiem”, saka Raitis. Telefonsarunā ar māti Beāte sadzird mātes nosodījumu par to, kādēļ meita slikti jūtas pati savā ādā, jo grūtniecība ir kaut kas dievišķs un svēts. Valērija, pirmo reizi paliekot stāvoklī, veikusi abortu, jo viņas īstā dzīves mīlestība viņai ieteicis to darīt. Rūta pēc pirmizrādes vēlas pievienoties viesību sarunās, tikmēr dēls pie rokas skaļi raud, un viņa paliek zāles vidū. Gluži kā Rūtas iestudētās dejas varone, kura, censdamās saplūst mātes-sievietes būtnē, tiek parauta uz visām pusēm. Bet Vijas tēvs bērnībā sitis māti, kura gaidīja bērnu, un pagātnes murgs viņai seko līdzi šodienā, un savu izdevību atgriezties gaida pēcdzemdību depresija. Šo sieviešu pieredzētais liek domāt par to, cik maz tiek atklāts par gaidību “krēslas zonu”, kurā mīt vainas izjūta, milzīgas šaubas par savu piemērotību ģimenes cilvēka lomai, riebums pret savu ķermeni vai, piemēram, bailes zaudēt savu brīvību. Šādas sajūtas atpazīt ir drosmīgi un cieņpilni, pirmkārt, sievietei sev pašai, kur nu vēl otram cilvēkam.
Sieviešu partneri patiesi ir fiziski klātesoši. Vijas partneris ved uz dārziņu vecāko bērnu un ar viņu gatavo zvēriņus no kastaņiem, bet Raitis jauno vecāku kursos precīzi atbild uz jautājumu, cik tieši daudz asiņu drīkst būt dzemdību laikā.
Tikai, lūkojoties vērīgāk sieviešu ķermeņa valodā, it kā nejaušos rokas mājienos vai sejas izteiksmēs, var nojaust sievietes vientulību, kuru viņa pacietīgi auklē sevī.
Tikšana galā ar šo teju fizisko sajūtu paliek sievietes ziņā, un tas nenozīmē mīlestības trūkumu ne no viena, ne otra. Vīrietim filmā ir atvēlēta “otrā plāna” loma, tomēr viņu stāstījumi atklāj vēl vienu būtisku aspektu – tā ir vēlme būt piederīgam arī tad, kad nekas nav skaidrs. Ir aizkustinoši dzirdēt no šīs filmas vīriešiem to, ka viņi vēlētos vismaz “četrus, piecus bērnus” vai to, kā fantazē par dēlu, ar kuru kopā spēlēt hokeju. Pat ja tas izklausās pēc iluzoras lidošanas nākotnē, kas varētu tā būt, bet varētu arī nebūt, šīs atklāsmes atbruņo un ļauj ievērot vīrieša pieķeršanos otram cilvēkam šeit un tagad.
Filmas autoru iecere strādāt dokumentālā kino žanrā, ienākot varoņu intīmajās zonās un pat piedaloties dzemdībās, manuprāt, ir tikpat drosmīgs solis kā filmas varoņu piekrišana tajā piedalīties. Tikpat labi varētu tapt arī izklāsts par nelabvēlīgām ģimenēm, vientuļajām mātēm vai sievietēm, kurām pēc izvarošanas ir liegts veikt abortu. Sociāli jūtīgā tematika, kas nāk līdz ar to, ne vienmēr attaisnojas un nereti balansē uz izklaidējoša skandāla robežas. Ir grūti noticēt, ka šāda darba iznākšana uz kinoekrāniem sniegtu atbalstu nelaimīgām ģimenēm. Vairāk ticami ir tas, ka dotā tēma tiktu izšķaidīta pa visiem sabiedrības stūriem, ļautu atviegloti nopūsties un secināt – paldies dievam, ka man tā nav, vai otrādi – uzslavēt veidotājusi par to, ka nebaidījās parādīt to, kā cilvēki dzīvo tur, ārā. “Klātbūtnes” veidotāju drosme atklājas abu režisoru, operatora Reiņa Aristova un mūzikas autora Jāņa Ruņģa nolūkos pētīt neiezīmētas teritorijas cilvēcības “kartē” kopā ar filmas varonēm, nevis no malas. Režisoru neviltotā interese par filmas varoņiem, kas radusies no personiski piedzīvotā, operatora precīzais telpas tvērums un Jāņa Ruņģa pilnasinīgais skaņu celiņš skatītājam ļauj ieraudzīt to, kas parādās neziņas otrā krastā, kad ir pastaigāts pa “zemūdens akmeņiem”. Iespējams, tur gaida kaut kas tīrs un cerīgs, un tad jau arī ir mazāk bail.
Filma "Klātbūtne", kas pretendē uz Nacionālo kino balvu "Lielais Kristaps" divās kategorijās – “Labākā pilnmetrāžas dokumentālā filma” un “Labākā dokumentālās filmas režija” pirmizrādi piedzīvoja 14. novembrī vietnē filmas.lv, bet no 16. novembra to iespējams noskatīties vairākās interneta platformās.
