Par Lurmena "Elvisa filmu" runāja jau gadiem, un nav grūti saprast, kāpēc tieši šis ekstravagantais režisors ir īstais, kuram uzticēt veidot biogrāfisku filmu par vienu no ASV lielākajām popkultūras ikonām. Elvisa Preslija jeb "rokenrola karaļa" nozīmīgumu ir grūti izskaidrot – protams, mēs visi zinām, ka viņa mūzika deva pamatu rokam un lielākajai daļai mūsdienu mūzikas (lai arī šo mūziku pirms Preslija jau sen bija spēlējuši melnādainie mūziķi Amerikā, viņiem vienkārši neviens nedeva plašāku ruporu). Mēs zinām, ka Lasvegasā tevi var salaulāt Elvisa līdzinieks. Un mēs zinām, ka Elviss ļoti pieņēmās svarā un nomira. (Vai arī viņu nolaupīja citplanētieši, un viņš joprojām ir dzīvs, bet vienkārši slēpjas no mums.) Taču ir grūti līdz galam aptvert to, kādu slavu un skandalozitāti ieguva jaunais puisis no Memfisas, kurš spēlēja tādu mūziku, kādu līdz šim baltādainā Amerika nepazina un kurš kustējās tā, ka meitenes ģība. Un nelielu ieskatu tajā, kādu iespaidu Preslijs atstāja uz konservatīvo pēckara Ameriku, sniedz Baza Lurmena – nebaidīšos no šī vārda – eposs. (Jā, režisors ir atzinis, ka filmai pastāv arī četru stundu versija.)
Bazs Lurmens kopā ar Džeremiju Doneru, Semu Bromelu un Kregu Pīrsu filmas scenāriju ir veidojuši, izejot no Preslija menedžera pulkveža Toma Pārkera (Toms Henkss) skatu punkta. Stāstnieka izmantošana un filmas sākšana "no beigām" ir Lurmenam iemīļots paņēmiens – viņš to ir izmantojis gan filmā "Mulenrūža" ("Moulin Rouge!", 2001), gan "Lielais Getsbijs" ("The Great Gatsby", 2013), kā arī – kā jau piedienas Viljama Šekspīra ekranizācijā – "Romeo un Džuljeta" ("Romeo + Juliet", 1996). Taču, ja "Lielajā Getsbijā", manuprāt, šis paņēmiens bija lieks, tad "Elvisā" tas dod iespēju režisoram spēlēties ar patiesībām un mītiem par leģendāro mūziķi.
Elviss Preslijs noteikti nav viennozīmīgi vērtējama personība un, tā kā ir acīmredzams, ka Bazs Lurmens pret šo ikonu izturas ar vislielāko cieņu un apbrīnu, pulkvedis Toms Pārkers kā neuzticams stāstnieks palīdz režisoram izvairīties no Elvisa problemātiskākajiem aspektiem. Kā filmā viltīgi saka pats Pārkers: "Ir cilvēki, kuri pataisa mani par šī stāsta ļaundari" – tādējādi, ja filmā jau ir viens ļaundaris, tad pēc visiem loģikas likumiem Elviss ir filmas labais varonis. Lurmens diezgan vienkāršoti parāda Preslija attiecības ar melnādainajiem Memfisas mūziķiem Bīlstrītā – piemēram, mūziķa draudzība ar B.B.Kingu figurē vien garāmejot. Lai arī viens no nozīmīgākajiem mirkļiem filmā ir brīdis, kad Elviss sūdzas B.B.Kingam, ka viņu grib ielikt cietumā par to, kā viņš kustas uz skatuves. Uz ko Kings atbild ar smīnu, norādot, ka Elviss ir bagāts baltādainais zēns, bet Kingu var apcietināt par to, ka viņš nepareizi šķērso ielu. Lurmena Elviss tiek parādīts kā melnādainās Amerikas "sabiedrotais" (ally – no angļu val.), bet tas, ka rokenrola karalis neko īpaši nedarīja, lai uzlabotu savu afroamerikāņu kolēģu dzīves apstākļus, tiek norakstīts uz to, ka viņa menedžeris Pārkers iebilda pret Preslija jebkādu iesaistīšanos politiskajās norisēs. Jo runāšana par politiku un reliģiju vienmēr nāk par skādi biznesam, un tas, ko filma ļoti skaudri parāda, ir tas, ka Preslijs tika padarīts par naudas ražošanas mašīnu, kas pelnīja miljonus visiem citiem, tikai ne sev.
Otrs problemātiskais jautājums, ap kuru Lurmens laipo jau daudz neveiklāk, ir Preslija attiecības ar – kā filmā izvairīgi izskan – "pusaudzi" Priscillu. Filmā tas ir skaists mīlasstāsts un četrpadsmit gadīgā Priscilla (Olīvija DeJonge) uzreiz tiek parādīta kā ļoti "pieaugusi" dumpiniece, kuru neinteresē vecāku iebildumi pret viņas attiecībām ar desmit gadus vecāko Elvisu. Lai arī pati Priscilla Preslija joprojām uzsver, ka Elviss pret viņu vienmēr izturējies ar cieņu un abu seksuālās attiecības sākušās tikai pēc kāzām, kad Priscillai jau bija 21 gads, mūsdienu skatījumā ir skaidri redzams, ka Elviss sev "izaudzināja" sievu. Viņš esot noteicis to, kā Priscillai ģērbties, kā krāsoties, un viņa bijusi vairāk viņa lelle, nevis sieva. Protams, neviens, atskaitot Elvisu un Priscillu, nezina patiesību par abu mīlasstāstu un laulību, bet to, ka šīs attiecības "neizskatās labi", ļoti skaidri parāda filmas veidotāju izdarītās izvēles, to atveidojot. Tiesa, jāpiebilst, ka gan Priscilla, gan abu meita Lisa Marija par filmu izteikušās ļoti slavinoši. Savā "Instagram" kontā Lisa Marija raksta: "Visu filmas gaitu var just un pieredzēt Baza tīro mīlestību, rūpes un cieņu pret manu tēvu, un tā beidzot ir kaut kas, par ko es un mani bērni, un viņu bērni varēs būt lepni mūžam."
Interesantākais aspekts ir publikas dalītā reakcija pret Lurmana izvēli Elvisa lomai izvēlēties līdz šim ne īpaši zināmo aktieri Ostinu Batleru. (Tiesa, ja jūs tāpat kā es bijāt satriekti par MTV fantāzijas seriāla "Šanaras hronikas" ("The Shannara Chronicles", 2016-2017) atcelšanu, tad Batlers jums noteikti nav svešs.) Līdz filmas iznākšanai uz ekrāniem internetā virmoja neapmierināta kurnēšana, ka Batlers nav gana līdzīgs Preslijam un tika piedāvātas neskaitāmas "piemērotākas" kandidatūras – piemēram, Mailss Tellers un Harijs Stailzs. Iespējams, man kaut kas nav kārtībā ar redzi, bet nekādi nespēju saskatīt to kliedzošo "nelīdzību" ar Presliju – manuprāt, Ostins Batlers ir bijusi izcila izvēle un, iespējams, vislabākā lieta visā filmā.
Ja var kritizēt gan filmas izvēli vienkāršot Preslija dzīvesstāstu, gan samudžināto scenāriju, tad par Ostinu Batleru var izteikties vien slavinoši.
Pats aktieris intervijā Kellijas Klārksones sarunu šovā stāsta, cik īpatnējs bijis atlases process, jo Batlers esot ar Lūrmenu tikušies un runājuši par lomu piecus mēnešus un tikai pēc tam tika noorganizētas filmētas proves. Tā kā ir redzams, ka aktieris pret savu lomu ir attiecies ar vislielāko cieņu un atdevi, vēl pirms tika apstiprināts kā "Lurmena Elviss".
Protams, ka Batlers ir izcili precīzi spējis atdarināt Preslija runas stilu, balsi un kustības, bet pārsteidzošākais ir tas, cik niansēti aktieris spēj atveidot gan naivo, jauno mūziķi ar sārtiem vaigiem un mirdzošām acīm, gan dzīves un ārsta Nika tabletīšu nomocīto superzvaigzni viņa zelta būrīti – Lasvegasā. Turklāt iepretī šim tēlojumam redzēt līdz nepazīšanai pārveidoto un pārspīlēto Toma Henksa pulkvedi ir jo īpaši iedarbīgi. Šajā ziņā jāpiekrīt kino apskatniecei Klarisai Lorijai, kura avīzē "Independent" nosauc Lūrmena "Elvisu" par "amerikāņu pasaku". Manuprāt, tas ir precīzākais apzīmējums šim gandrīz trīs stundas garajam krāšņajam piedzīvojumam – pasakām piestāv vienkāršošana, skaidri nodalīti labie un ļaunie spēki, kā arī laimīgas beigas. Tiesa, tā kā šī ir biogrāfiska "pasaka", skatītāji diemžēl jau zina, ka šoreiz laimīgas beigas nav gaidāmas.
Savu kino kolēģu vidū esmu novērojusi, ka mīlēt Baza Lurmena filmas nav "labais tonis". Tās ir pārāk naivas, pārāk krāšņas, pārāk piebāztas ar dažādiem mākslinieciskajiem paņēmieniem… viss, ko Lūrmens dara, ir "pārāk". Un "Elviss" nav izņēmums – jau no pirmajiem kadriem skatītājs tiek iesviests drudža sapņa estētikā – slimnīcas palāta pārvēršas par Lasvegasas gaismu karuseli, no kura mēs pārmetamies uz īstu karnevālu, un šī vizuālā pārbagātība aizrauj elpu. Un man jāatzīst, ka es biju noilgojusies pēc Lurmena pārspīlējumiem un spēju radīt šovu uz kino ekrāna. Protams, ka savā ziņā līdzīgas vizuālas izklaides piedāvā jaunāko "Marvel" filmu spēles ar multivisuma fraktāļu pārbagāto estētiku, bet "Elvisa" mirguļojošais retro ir pavisam kas cits. Ir skaidrs, ka Lūrmens pats ir šovmenis, kuru neinteresē pieklusināti toņi un kamerdrāmas – un viņam ir vienalga, ka varbūt tas šobrīd vairs nav moderni vai gaumīgi.
Lai arī jāatzīst, ka filmai "Elviss" ir gana daudz problēmu, tā ir tik krāšņa, ka režisors mums kā skatītājiem veikli aizmālē acis, ļaujot nepamanīt scenārija trūkumus, kā arī sagādā nepārtrauktu baudu ausīm – žanri un mūzikas desmitgades vijas un pārklājas, radot muzikālu kaleidoskopu. Bet pat aiz visa šī grandiozā šova – pateicoties Ostinam Batleram – ir saskatāma viena cilvēka traģēdija, kas kārtējo reizi pierāda skaudro patiesību, ka talantīgos vienmēr izmantos tie, kuru talants ir meli un manipulācijas.
