Sadaļas Sadaļas

Nepalikt vienam tumsā. Rokmūziķa nāves gadadienā – pārdomas par mākslas filmu «Cojs»

Dženisa Džoplina, Kurts Kobeins, Džimijs Hendrikss, Eimija Vainhausa. Viņi visi ir tur – bēdīgi slavenajā “Club 27”, aizejot no dzīves 27 gadu vecumā. Šim kultūras fenomenam nav zinātniska pamatojuma, un lielākoties šos nelaimīgos likteņus saista ar rokenrola dzīvesveidu – narkotikas, alkohols, pašnāvības un nesaprātīga auto vadīšana. Krievijas kulta rokmūziķi Viktoru Coju kluba “galvenie” pasaudzēja vien pāris mēnešus. Mūziķis gāja bojā liktenīgā auto un “Ikarusa” sadursmē Latvijā, nepārredzamā Jūrmalas–Talsu ceļa posmā. Tad viņam bija 28, šodien būtu 59. 15. augustā aprit 31 gads kopš mūziķa nāves. Coja fani dosies svētceļojumā uz auto sadursmes vietu, piemiņas vietā noliks ziedus un dziedās grupas “Kino” gabalus. Tiem šodien ir nemirstoša vērtība. Viņa nāves gadadienā Replay.lv skatāma režisora Alekseja Učiteļa skandalozā 2020. gada drāma, kas ir un nav par Coju.

Saka, ka viņš savu nāvi paredzējis iepriekš. Dziesmu teksti par pazušanu zem automašīnu riepām un mūziķa gleznotais darbs ar autovadītāju, traucoties psihedēliskā tālumā, tagad šķiet kaut kas pravietisks. Versijas par Coja dzīvi un bojāejas apstākļiem ir apaugušas ar sazvērestību teorijām, folkloru un sentimentāliem mākslas faktiem – ielu grafiti, lielformāta gaismas instalācijām, dzeju un tetovējumiem.

Cojs ir dzīvs – viņa dziesmu teksti ieguvuši pārlaicīgu vēstījumu par mums un mūsu laiku.

Iespējams, tādēļ ka viņa personības kults ir ieguvis teju reliģisku nozīmi, ir grūti par mūziķi radīt kino, kas atveidotu viņu sadzīviskā vai vismaz pilnasinīgā formātā. Vēl grūtāk – ja kāds to mēģinātu paveikt godīgi. Neiespējami – ja filmas scenāriju nolinčojusi Coja ģimene, vadošie mūzikas kritiķi un Krievijas fani. Tā tas diemžēl notika arī ar Učiteļa “Coju”. Taču šādu filmu nav daudz, un tādēļ to ir vērts redzēt.

Kad šo Latvijas, Lietuvas un Krievijas kopražojumu 2020. gadā pirmo reizi demonstrēja Varšavas starptautiskajā kinofestivālā, zāle bija pustukša. Krievijas pirmizrāde kavējās – daļēji Covid-19 pandēmijas un daļēji – skatītāju pretestības ietekmē.

Viss aizgāja tik tālu, ka Coja dēls Aleksandrs un tēvs Roberts rakstīja vēstuli Vladimiram Putinam, lai aizliegtu filmas uzņemšanu, neļaujot nomelnot Coju.

Laikam to var norakstīt uz režisora spēju izgrozīties ar ierobežotiem resursiem, taču filma drīzāk nav par Coju. Tas ir stāsts par tā nelaimīgā “Ikarusa” šoferi Pāvelu, īstajā dzīvē latvieti Jāni Fībigu, kuram bija paredzēts doties uz savu kāzu gadadienu. Tātad Pāvela autobuss saduras ar Coja strauji vadīto “Moskviču”. Notikuma vietā Cojs mirst. Pāvela rīcībā paliek Coja pēdējā ierakstītā kasete “47”, kurai vajadzēja tikt izdotai pēc mūziķa atgriešanās Krievijā. Tā pati, kuru viņš ieskaņojis Ķesterciema brīvdienu namiņā.

Filma "Cojs"

Ilze Jass (Inga Tropa) kopā ar inspektoru Cīruli (Artūrs Skrastiņš) veic izmeklēšanu. Turklāt Ilze ir Pāvela romantiskā partnere. Pāvelam draud reāls cietumsods par izraisītu avāriju. Viņam uz Ļeņingradu autobusā jāpārved Coja zārks. Autobusā brauc arī Coja bijusī sieva Marina (Andreja Zvjaginceva “Nemīlestības” zvaigzne, krievu aktrise Marianna Spivaka) ar piecus gadus veco dēlu, Coja mīļotā Polina, Marinas draugs Riks, grupas producents Raizens un grupas fotogrāfe – pielūdzēja Vika. Riks visu ceļu dzer, Marina ir dusmīga, Polina nerunā ne ar vienu, tikai mazais Žeņa, nesaprazdams šī brauciena patieso nozīmi, līksmi dzīvo pa autobusu, ne reizi nepiesprādzējoties. Filmas ideja ir atklāt šo “izdomāto” varoņu savstarpējās attiecības.

Visi ir spiesti paciest viens otra klātbūtni, “kratoties” pa tolaik sliktajiem PSRS ceļiem, lai zemes klēpī guldītu savas paaudzes varoni Viktoru Coju.

Aizstāvot režisoru, gribas piebilst, ka filma ir estētiski baudāma, ar lielisku operatora darbu un pāris emocionāli nospriegotiem mirkļiem. Atmiņā paliek Marinas un Polinas saruna, kurā viņas atceras Coja rakstura īpašības. Marina saka, ka Viktors viņai uzdāvinājis paša grebtu koka zirdziņu un vienmēr bijis kā bērns, bet Polina atzīstas, ka viņi ar Vitju bieži ķildojušies. Pāvelam veidojas “vasaras romāns” ar fotogrāfi Viku, tikmēr Reizens izmisīgi cenšas atrast pazudušo kaseti, kurai viņa acīs ir milzu vērtība.

Skumji, ka filmas varoņi praktiski neizrāda sēras par Coja nāvi. Viņa zārks, vientuļi grabēdams, tiek vests autobusa aizmugurē kā tāds koferis, kas jānogādā no dzīvokļa uz lidostu.

Marina, dodoties uz atpazīšanu morgā, lietišķi nosaka, ka Coja seja ir traumēta līdz nepazīšanai, bet Riks pamanās “sadzert” ar Coju – it kā viņi būtu triviāli “pudeles brāļi”. Cojs dzīves laikā praktiski nemaz nelietoja alkoholu, kaut bija kaislīgs smēķētājs. Lielākais emocionālais svars ir piešķirts Pāvela pārdzīvojumiem. Vēl tikko viņš bija parasts latviešu šoferis, kuram tajā dienā pat nebija jāvada autobuss. Jau pēc brīža – Krievijas pielūgtākās rokzvaigznes slepkava. Kādā no intervijām šī autobusa šoferis Jānis atzina, ka nelaime viņa atmiņās ir palikusi tikpat svaiga kā toreiz, pirms 31 gada. Ik gadu viņš dodas nolikt ziedus pie Coja piemiņas vietas, bet bijusī sieva Marina Učiteļa veidotajā dokumentālajā filmā par Coju stāsta, ka kopā ar mūziķa draudzeni Natāliju nolēmušas apsegt Coja seju ar melnu lakatu un apglabāt viņu slēgtā zārkā. Cojs nebūtu gribējis, ka cilvēki viņu pēdējo redzi redz tādu.

Patiesībai atbilst tas, ka Coja dēls Saša ir veltījis tētim dziesmu par noslēpumaino zvaigzni, kurai doties pretim, un šis aizkustinošais mirklis tiek izspēlēts arī filmā.

Kopumā netaktiskā varoņu sajūtu atveide varētu arī būt vienīgais sliktais, ko teikt par filmu. Taču nepiedodamās loģikas kļūdas filmā rada vēl vairāk jautājumu. Kad skatījos “Coju”, atvēru Latvijas karti, lai saprastu, cik liels ir mans ģeogrāfiskais analfabētisms. Tas notika brīdī, kad no Tukuma autobusa ceļinieki devās uz Kuldīgu, Raunu un pēc tam – Rīgas kuģi. Var vēl saprast režisora vēlmi iemūžināt poētiskas Kuldīgas ainas filmas kolorīta labad. Skaisti tur ir, tiesa. Tad atkal – brauciens no Raunas pagrieziena uz Rīgu šķiet kaut kas tik bezgala aplams, ka uznirst jautājums – kāpēc latviešu filmēšanas komanda to neievēroja.

Es negaidīju piepaceltu, idealizētu atmiņu stāstu par Coju, ignorējot mūziķa personības tumšās šķautnes – viņa nepraktiskumu, pretrunas vai spēju visu, arī sievietes, upurēt mūzikai. Tas būtu lieki.

Piemēram, Kirils Serebreņņikovs jau 2018. gadā uzņēma melnbalto kinolenti “Vasara”. Pat šī nevainīgā mākslas filma izpelnījās to pašu samazgu spaini no kritiķiem.

Mākslinieciskā plaknē filma ir baudāma, poētiska nodeva Krievijas roka leģendām ar gaumīgām atsaucēm uz satriecošo Antona Korbina filmu “Control” par “Joy Division” solistu Īenu Kērtisu.

Tikmēr Učiteļs jau 90. gados dibināja filmu studiju ar zīmīgo nosaukumu “Roks”, saņēma kino godalgas un bija mūziķa laikabiedrs, uzņemot intīmu Coja pēcnāves dokumentālo vēstījumu “Pēdējais varonis”. Tieši šajā dokumentālajā lentē iemūžinātas nekur neredzētas sarunas ar Coja dzīves sievietēm un vecākiem. Tāpat teju neticami kadri par sievietēm-fanēm, kuras dzīvo blakus mūziķa kapam. 

Šīs “Coja mūķenes” sevi veltījušas vienam mērķim – atteikties no privātās dzīves, lai pēc nāves tiktu apglabātas līdzās savam elkam.

Kāda cita pielūdzēja, būdama dziļi ticīga, savā sirdī un debesīs ir salaulājusies ar Coju. Tantiņa pukojas, ka blakus esošajai PSRS varones kapavietai virsū samesti Cojam atnestie ziedi. Kaut kur citur Krievijā pēc viņa nāves dzīvi pašnāvībā beiguši ap 45 jauniešu. Šāda apsēstība vai, tiešā vārda nozīmē, ticība Cojam kā savas dzīves orientierim vairāk liecina par to, ka daudziem viņš bija Dievs, bet rokenrols – viņu baznīca.

Učiteļa rokās ir “zelta” komplekts – izpratne par mākslinieka dziļāko būtību, pieeja ekskluzīvam materiālam, iespēja mākslas filmu uzņemt jaudīgā kopražojuma tandēmā ar Baltijas valstīm.

Kādēļ viņš nav pierādījis kritiķiem, ka spēj radīt kaut vienkārši labu filmu bez Coja?  

Ironiski mūsdienīgu ainu var vērot Coja 30. nāves gadadienai veltītajā Krievijas TV filmā “Cojs. Zvaigzne augstu debesīs”. Tajā ar atmiņām par mūziķi dalās Putinam pietuvinātais krievu režisors Ņikita Mihailkovs, kanāla “Russia Today” galvenā redaktore Margarita Simonjana, producents Josifs Prigožins un dziedātāja Poļina Gagarina. Viņas izpildīto “Kino” kaverversiju dziesmai “Кукушка” pārraidīja Uzvaras dienas lielkoncertā.

Pārraides kontekstā Kremļa politikai draudzīgo viesu aicināšana šķiet kaut kas tik neiederīgs iepretim Coja brīvību un oriģinalitāti mīlošajai būtībai. Tie paši Putina “priekšvēstneši” – VDK biedri – savulaik taču spietoja “Kino” koncertos un centās likvidēt 80. gados tik populāros pagrīdes dzīvokļu tusiņus, kuros savas pirmās dziesmas spēlēja Cojs.

Vienkārši ir jāsamierinās, ka Krievijas kultūrā sentimentam ir liels svars. Tiesības uz atmiņām un personiskām interpretācijām, protams, ir jebkuram – gan noskrandušam pankam, gan bagātai estrādes dziedātājai. Arī Cojs, būdams dzīvs, bija pietiekami delikāts. Diez vai viņš šķirotu savas mūzikas cienītājus labajos un sliktajos, bet PSRS sagruvuma un tam sekojošās jaunbagātības sekas viņš gan nepiedzīvoja.

Coja māte gadu pēc dēla nāves savu Vitju redzēja sapnī. Viņš atnāca atvadīties, ģērbies baltā apģērbā, stāvam blakus tumsai, gaismai un ellei.

Mātes sapnī dēls bija gaismā. Varbūt tieši tas ir pa īstam. Kamēr vien viņš nepaliek stāvam tumsā viens, viss nav nemaz tik slikti.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt