Ja pirmā grāmata bija autobiogrāfisks darbs, tad otrās galvenie varoņi ir kino pasaules tēli un simboli, ko Viktors Freibergs atklājis kā visdažādāko nozīmju un iedvesmas lauku. Grāmatā ir 31 nodaļa, un katra no tām veltīta kādam vienam kino mākslā nozīmīgam simbolam, to vidū ir ūdens, uguns, klusums, pilsēta un citi. Šīs zīmes šifrējot, autors kopumā piemin gandrīz 250 filmu. Grāmatu papildina fotogrāfijas, ko fotogrāfe Agnese Zeltiņa radījusi īpašā fotosesijā, iemūžinot pašu Viktoru Freibergu grāmatas noskaņai atbilstošos tēlos, kā arī Klāsa Vāveres veidotā mūzikas izlase no grāmatā pieminētajām filmām, ko līdz ar grāmatas iznākšanu varēs klausīties platformā "Spotify".
Nino Rotas mūzika no Federiko Fellīni filmas "Saldā dzīve" būs grāmatai veltītajā mūzikas izlasē, jo šī ir viena no filmām, kuras simbolikai Viktors Freibergs pievērsies savā grāmatā. Piemēram, pilsētai veltītajā nodaļā autors raksta, ka Fellīni pilsētu ataino kā vietu, kur valda zināma maģija un noslēpumainība. Sākuma aina, kad pāri Romai lido helikopters ar trosēs iekārtu Kristus figūru izplestām rokām, ir viena no satriecošākajām un neparastākajām ainām visā kino vēsturē. Pilsētu kā ļoti svarīgu simbolu grāmatas autors izceļ arī Mikelandželo Antonioni, Jasudžiro Odzu, Roja Andersona un vēl citu režisoru kino darbos.
Viktors Freibergs atklāj: "Tās nodaļas faktiski veltītas katra vienam tēlam. Lielākā daļa ir vizuāli tēli, piemēram, uguns. Bet ir arī tādi tēli kā – klusums. Kad dialogā, piemēram, iestājas klusums, tad tam ir kaut kāda funkcionāla nozīme filmā. No tāda viedokļa tas ir aplūkots. Es mēģināju pamatā rakstīt par filmām, kam ir vai nu kāda personiska saikne ar mani pašu, tās man ir bijušas svarīgas kaut kad dzīvē, vai arī tīri no tā, ko es atceros, balstoties uz atmiņām. Tā tēlu atlase ir subjektīva."
Grāmatas ievadā kino kritiķe Dita Rietuma raksta – lasītājam tā būs iespēja ne tikai iepazīties ar intelektuāli blīvu tekstu, bet arī iegūt savdabīgu ceļvedi kinovēsturē un, tam sekojot, iemācīties ne tikai skatīties kino, bet arī to atšifrēt un lasīt.
Grāmatas veidotāju komandā ir redaktore Kristīne Matīsa un fotogrāfe Agnese Zeltiņa, kuras arī uzrunāja Viktoru Freibergu veidot šādu izdevumu, un kā impulss tam bija viņa koncentrētie stāstiņi par kino, ko viņš regulāri publicē savā "Facebook" kontā.
"Tur ir autora subjektīvs skatījums, bet, manuprāt, ārkārtīgi interesanti, kā var uz filmām paraudzīties no citas puses un meklēt līdzīgu elementu, kas varbūt ir vienojošs filmās, bet kā tas tiek caur to filmu risināts, attēlots, cik ārkārtīgi dažādi arī režisori strādā, piemēram, ar lietu vai uguni, vai attēlojot pilsētu. Kaut kādā ziņā tā grāmata pati ir kā labirints. To var lasīt pēc kārtas, bet to var arī lasīt šķirstot, piemēram, ja ārā ir migla, var atvērt nodaļu "Migla" un iespaidoties. Tā grāmata jau ir kā patstāvīgs lielums, kas pati diktē, kā to lasīt," skaidro Zeltiņa.
Grāmatas vizuālajā tēlā būtiska loma ir Agneses Zeltiņas fotogrāfijām, kuru galvenais varonis ir pats grāmatas autors. Fotosesija izvērtusies par abpusēji ļoti interesantu un pozitīvu pieredzi, kaut arī Viktors Freibergs pret fotografēšanos parasti ir ļoti rezervēts. Viņš stāsta: "Man ļoti nepatīk fotografēties, es ar šausmīgu pretestību to daru vienmēr, bet šoreiz, ņemot vērā, ka viņa to darīja tik veikli un eleganti, es pakļāvos un darīju lietas, ko es mūžā nekad nebūtu citkārt darījis. Mums bija ļoti daudz foto sesiju. Tas bija ļoti interesants process savā ziņā – pārtapt par kaut kādu citu personāžu tajā brīdī. Es konstatēju, ka man ir vieglāk kaut ko izdarīt, ja man ir hūte galvā un lietusmētelis, es tur it kā esmu Ilo kungs, it kā ne, it kā kaut kas ar film noir. Tā kā tas arī ir ļoti svarīgs komponents tai grāmatai."
Viktora Freiberga grāmata jau sagatavota izdošanai, pirms neilga laika "Projektu bankā" atvērta iespēja atbalstīt grāmatas izdošanu, un šī iespēja jau pirmajās dienās izpelnījās lielu sabiedrības ievērību. Plānotais "Viktora otrās grāmatas" iznākšanas laiks ir decembra nogale.
