Kad domāju par filmu, prātā nāk divi vārdi: nomācoši izklaidējoša. Abi šie vārdi viens otru papildina, jo šī 80 minūšu garā ekrāna kolāža ir daudzslāņaina un visnotaļ neviennozīmīga. Parādīt cietumu no iekšpuses, nemēģinot to izskaistināt, ir grūts uzdevums, jo jāiegūst iemītnieku uzticība. Ivars Zviedris, kas ir gan filmas režisors, gan scenārija autors, gan viens no operatoriem, ir jau iepriekš veiksmīgi pierādījis sevi kā labu klausītāju un vērotāju (dokumentālās filmas "Meikots Īrijā", "Bēgums", "Dokumentālists" u.c.), tāpēc arī šoreiz kā skatītāja liku lielas cerības uz viņa prasmi "iefiltrēties" starp citādajiem. Iepriekšējo filmu, un jo īpaši "Uz neredzīti, Brasa", varoņus vieno tas, ka apkārtējā sabiedrība šos cilvēkus uzlūko caur stereotipu prizmu, baidoties pieiet klāt un pajautāt, kā tad tur īsti ir.
Ivars Zviedris ar iejūtību un patiesu interesi panāk varoņu pilnīgu atklāšanos un savas pasaules izrādīšanu no iekšpuses.
Pretstatā pelēkajām, nodrupušajām cietuma sienām un nolaisto apkārtni filma rāda krāsainus, dzīvus un ļoti azartiskus cilvēkus ar saviem sapņiem, izdomu un citādu pasaules izjūtu, kas, iespējams, apstājusies tajā brīdī, kad viņi tika ieslodzīti aiz šīm sienām.
Filmas galvenie varoņi Zivs, Edža, Reķis un Andža Brasas cietumā pavadījuši daudzus gadus. Brasas cietums ir viņu mājas, bet pēc 2018. gada novembrī pieņemtā lēmuma – cietums ar 2019. gada 1. aprīli tiek likvidēts, un mājas nāksies pamest. Filmēšana notika pēdējos divos mēnešos pirms cietuma pamešanas. Filmā redzami kadri, kur cietuma iemītnieki paši demontē un nojauc savas mājas.
Varoņu uzspēlētais bezrūpīgums, stāstot dažādus stāstus par cietumā piedzīvoto, mijās ar grūtsirdību par nākotni, jo draugi tiek izmētāti pa dažādiem cietumiem un cietuma iekšējie likumi ir nežēlīgi. Tieši šī atklātība ar interesantajiem faktiem, necenzēto leksiku un vienkāršumu ir izklaidējoša, bet cietuma nojaukšanas fakts un sistēmas negodīguma sajūta padara šo filmu nomācošu. Un nomācoši nav slikti.
Nomāktības plīvurs kā cietuma simt gadu krātie putekļi kadriem piešķir to realitātes sajūtu, kas varoņiem brīžiem pietrūkst.
Nolietotās telpas un vienmuļā varoņu ikdiena, šķiet, viņus ieslodzījusi mūžīgā un bezcerīgā pagātnē, bet resocializācijas programmas bieži vien strādā tikai uz papīra, neļaujot tā pa īstam sagatavoties reālajai dzīvei ārpusē.
Svarīgi, ka filma automātiski neliek varoņus žēlot, drīzāk es izjūtu lielu nepatiku un bezspēcību pret sistēmas novecojušajiem centieniem atgriezt šos cilvēkus pilnvērtīgā dzīvē.
Divu mēnešu laikā safilmētais materiāls atklājas īsos un mazliet garākos kadros, kur svarīgāka par bildi un tekstu ir sajūta. Kā smalki otas triepieni filmā parādās kadri ar zīlīti, kas sēž uz dzeloņdrāšu žoga, un pelīti, kas paņem ko gardu un iemūk atkal savā alā. Šie dzīvnieki ir kā pilnīgs pretstats ieslodzītajiem cilvēkiem, kas nekur netiek prom un piedevām ir vēl spiesti nojaukt savas mājas. Blāvs, netīrs logs, aiz kura knapi vīd gaisma, peļķes cietuma pagalmā, tvaiku mākoņi no paštaisītās pirts un fonā tam visam cietuma iemītnieka Igora Briļova komponētās un paša izpildītās dziesmas krievu valodā, kas stāsta par skarbo, neizskaistināto cietuma dzīvi un ilgām pēc mājām. Šie kadri un mūzika piešķir filmai tādu kā naivuma un romantisma noti, kas, iespējams, ir viena no metodēm, kā padarīt šo filmu vieglāk "sagremojamu". Tas gan nenozīmē, ka autors apzināti vēlējies atvieglot skatītājam filmas baudīšanu. Drīzāk tas parāda veidu, kā vieglāk "sagremot" ieslodzījumu vairāku desmitu gadu garumā un nesajukt prātā.
Cietuma un tiesu sistēma tik drīz vēl nemainīsies, un filmas autors to nekādā veidā nekomentē. Nenotiek arī nekādas spekulācijas par izmaiņām nākotnē. Filma ir precīzs dažu cilvēku portrets īsā laika nogrieznī, kas lieku reizi atgādina, ka
kino māksla var ne tikai izklaidēt, bet arī izglītot un veidot daudz labāku, iekļaujošāku sabiedrību, nekratot didaktiski ar pirkstu, bet atklājot neredzamo.
