Kino muzeja komandai ir sava stāstu vācelīte par reti vērtīgiem krājuma eksponātiem, kuri tikuši atrasti nejauši, par putekļus dvesošu zelta mūmiju, par kino biļeti kā laika liecību, par dāvinājumiem muzejam, kā šķērēm, kuras, uzietas antikvariātā, kļuvušas par ierosmi Edmunda Jansona animācijas filmai "Šķērgriezis".
Lai mazliet vairāk uzzinātu par muzejā un tā krājumā nonākušajiem Latvijas kino dārgumiem, raidījumā "Piejūras klimats" uz sarunu aicinātas Latvijas Kultūras akadēmijas Rīgas Kino muzeja vadītāja Agnese Logina, kuratore Dace Čaure un "Kino Rakstu" kuratore un fotogrāfe Agnese Zeltiņa.
Sonora Broka: Esam pieraduši, ka muzeji piedāvā ekskursijas, bet šoreiz esat gājuši tālāk, izsludinot (ne)ekskursijas Kino muzejā. Kas notiek šādā (ne)ekskursijā?
Agnese Logina: (Ne)ekskursiju mērķis ir atrast jaunus veidus, kā mēs varam runāt par muzejā redzamo un radīt interesi iepazīties ar mūsu piedāvāto saturu. Pārsvarā ikdienā mēs nodrošinām ekskursijas, kuras apmeklē dažāda vecuma skolēni un studenti. Bet mēs jau vairākus gadus cenšamies iesaistīt arī citus apmeklētājus, un šis ir veids, kā mēs varam uzrunāt sabiedrību un atrast citus – varbūt dauzonīgākus, neparastākus – veidus, kā runāt par kino vēsturi. (Ne)ekskursijās ar kino muzeju piedāvā iepazīties cilvēki, kuri ikdienā nestrādā ar šiem jautājumiem – viņiem ir atšķirīgs skatījums, citi uzsvari. (Ne)ekskursijas vadīšu es un mana kolēģe – Kino muzeja kuratore Dace. Mani, piemēram, daudz vairāk kino vēsturē interesē dažādas anekdotes, nenopietni stāsti, aizkulišu nejaušības, un dažas no šīm lietām arī apskatīšu savās (ne)ekskursijās. Bet mans fokuss būs arī uz priekšmetiem, kurus mums dāvina, bet kuri nenonāk krājumā, jo arī tur bieži vien ir dažādas anekdotes no filmu uzņemšanas.
Dace, kas sagaida tevis vadīto (ne)ekskursiju apmeklētājus? Aprakstā lasām, ka mēģināsi saprast, kā var strādāt Kino muzejā, neko par kino nezinot.
Dace Čaure: Mans mērķis ir demistificēt to, kas notiek muzejā un ko tur dara cilvēki, kas tur strādā. Man joprojām ir sajūta, ka es neko nesajēdzu no latviešu kino, kaut gan muzejā strādāju gadu. Nav tā, ka es pirms tam nebūtu interesējusies par latviešu kino – tas ir tas gadījums, kurā, jo vairāk tu uzzini, jo vairāk tu saproti, cik maz patiesībā zini. Nolēmu tam pieiet ļoti subjektīvi – skatīties uz to, kā jūtos attiecībās ar latviešu kino, un aicināt iesaistīties (ne)ekskursiju apmeklētājus, lai spriestu par to, kādu ietekmi uz mums kino ir atstājis bērnībā un kādu šobrīd.
Pievēršoties (ne)ekskursiju varoņiem – muzeja priekšmetiem – kā tie nonāk pie jums?
Agnese Logina: Stāsti ir ļoti dažādi. Vai nu cilvēki paši vēršas un dāvina lietas, kas ir saistītas ar viņu vai viņu radinieku darbu Latvijas kino, vai muzejs apzināti kādu uzrunā. Mums ir vajadzīgi šie dažādie dāvinājumi, lai veidotu vispusīgu, visaptverošu ieskatu Latvijas kino vēsturē. Šie priekšmeti ir tie, kuri šos kino vēstures stāstus veido un stāsta.
Agnese, tu vari pastāstīt par nesenākajiem dāvinājumiem muzejam?
Agnese Zeltiņa: Gribēju papildināt – manuprāt, daudzu cilvēku apziņā viss, kas atrodas muzejā, ir ļoti sens un aizvēsturisks. Mēs pieejam no aspekta, ka vēsture jau ir vakardiena un mūsdienu kino arī jau ir vēsture. Tas bija viens no virzieniem, kurā mēs izvēlējāmies strādāt – uzrunāt mūsdienu kino jomā strādājošos kolēģus, konkrēti nosaucot, kas muzeju interesē. Tā var nonākt pie materiāliem, ko paši kino nozares ļaudis varbūt nebūtu novērtējuši, bet mēs muzejā ar tiem varam veidot stāstus, kas būs interesanti nākotnē, piemēram, kostīmu un dekorāciju skices. Kino muzejā ir ļoti liela kolekcija ar kostīmu un dekorāciju skicēm jau no kino pirmsākumiem, un mūsdienu kino to lieliski papildina. Emocionālākais priekšmets, ko pagājušajā gadā muzejs ieguva savā krājumā, ir operatora Andra Slapiņa kamera, ar kuru viņš ir filmējis barikāžu dienās un Bastejkalnā. Šis dāvinājums nāca no studijas "Deviņi", jo viņiem 90. gadu sākumā bija ļoti labs tehniskais nodrošinājums un viņi kameras deva arī kolēģiem, un nu Andra Slapiņa kamera nonākusi Kino muzejā.
Fotogrāfe Vaira Strautniece ir uzdāvinājusi arī fantastisku Andra Slapiņa portretu kolekciju. Mums laikam nav tik plašas portretu izlases par kādu kino jomā strādājošo, kā tas būs ar Andri Slapiņu. Saprast, kā veidojas stāsti, ir ļoti interesanti. Piemēram, mūsu kolekcijā ir kino biļetes ar stāstu, ka tās ir no cilvēku pirmā randiņa no 60., 70. gadiem. Arī nesenāko laiku kino biļetes ir brīnišķīga liecība – mēs nezinām, kādi kinoteātri būs turpmāk, kā veidosies kino skatīšanās kultūra, un pat šī viena kino biļete var pastāstīt kādu brīnišķīgu stāstu.
Kuri objekti jūsu krājumā ir kā tādas superzvaigznes?
Agnese Logina: Uz to var skatīties no vairākām pusēm. Visvairāk cilvēkus interesē fotogrāfijas no latviešu kino zelta fonda. Katru gadu pirms Jāņiem pie mums interesējas par fotogrāfijām no filmas "Limuzīns Jāņu nakts krāsā". Fotogrāfiju fonds ir ļoti populārs. Man šķiet, ka katram muzeja darbiniekam ir savs īpašais priekšmets, kas viņu visvairāk uzrunā un interesē. Tāds viens interesantākais priekšmets, kas mani tiešām fascinē, ir lāča kostīms no Lailas Pakalniņas filmas "Spogulī", tāds liels lācis. Man liekas brīnišķīgi.
Agnese Zeltiņa: Es pat varētu minēt, ka mums ir divi lāča kostīmi, bet ar vienu galvu, jo otrs bija kā nodrošinājums, ja pirmais saslapinās. Un šis brīdis, kad ierodas Laila un Juris Pakalniņi ar lāču kostīmiem, un Jurim Pakalniņam ir bise, kas bijusi "Vella kalpu" rekvizīts, kuru viņš nopircis 90. gados no kinostudijas rekvizītu nodaļas meksikāņu Havjēra Garsijas restorāna noformējumam "Galleria Riga" – tas vien ir brīnišķīgi vizualizējams stāsts. Muzejnieki vienmēr cer uz tiem neticamajiem vai aizmirstajiem priekšmetiem, kas stāv zem gultām un kuriem ir milzīga vērtība vai tie nav saglabājušies nekur citur. Velciet ārā un nesiet uz muzeju!
Agnese Logina: Mums jau bija šāds ļoti veiksmīgs atradums – "Daugavas" atgriezumi.
Agnese Zeltiņa: Kad notika Leonīda Leimaņa piemiņas pasākums un bija sanākusi visa viņa kuplā ģimene, tad viņi atcerējās, ka kaut kur stāv bundža ar filmu, un tika atrasti fragmenti no filmas "Daugava", kura nav saglabājusies nekādā citā formātā. Tie atgriezumi turklāt ir uz nitrāta, kas var pašaizdegties, un tā tie tur stāv. Turēt tos rokās arī bija ļoti emocionāls un unikāls brīdis – filmu diemžēl nevar restaurēt, bet no digitalizētajiem kadriem var saprast filmas estētiku. Šādi neticami atradumi, protams, notiek.
Vai ir bijis kāds dāvinājums, kurš jūs pārsteidz un ļauj uzzināt kaut ko jaunu par kino vēsturi Latvijā?
Agnese Zeltiņa: Man vairāk bijis jādomā par materiālu saglabājamību. Piemēram, animācija vispār ir grūti saglabājama, īpaši, ja tā ir digitāli veidota vai zīmējumu kaudzēs. Bet, ja tā ir plastilīna animācija, piemēram, no mūsu brīnišķīgā animācijas veidotāja Nila Skapāna – kas ir tas mantojums, ko mēs varam atstāt? Mums bija dāvinājums no studijas "Animācijas brigāde", kurā bija ne tikai viņu lellītes, bet arī Nila Skapāna koka putnu rotaļlietas, kas tika veidotas filmai "Klucēni". Iespējams, tas arī ir vienīgais, ko mēs no Skapāna daiļrades varam uzglabāt ilgstoši, desmitgadēm.
Agnese Logina: Atbildot par dāvinājumiem, kas paver citu skatienu uz Latvijas kinovēsturi – man pārdomas vienmēr raisa tehniskas dabas dāvinājumi, piemēram, kameras, jo kameru progress atspoguļo to, kā mainās attēls un mainās arī filmu ražošana, un tās ir ļoti būtiskas laika liecības. Arī šī Andra Slapiņa kamera atspoguļo tā laika tehnisko pusi, kas ir ārkārtīgi būtiska lieta, uz kuru varbūt skatās mazāk. Līdzīgi ir ar dažādiem priekšmetiem un rekvizītiem. Nesen mūsu krājumā nonāca Vijas Artmanes parūka no filmas "Teātris", kas arī atspoguļo, kā 70. gados tiek veidots tēls, ko mēs redzam uz ekrāna. Tāpat, piemēram, mākslīgās asinis, kas tika izmantotas tajā laikā. Kad sāc iedziļināties, kā tika veidota parūka vai asins krāsa, tas aptver jaunus laukumus, domājot par kino. Parasti, domājot par kino, mēs domājam tikai par saturu – par to, kā filma mūs ietekmē. Bet Kino muzejs – tā ir vieta, kur var paskatīties arī aiz ekrāna.
Kas ir neparastākie vai neprofesionālim visgrūtāk iedomājamie objekti, kas atrodas krājumā, kuriem mēs domās vispār nepiešķirtu muzejisku vērtību?
Agnese Logina: Sarunās ar kino veidotājiem esmu novērojusi, ka viņiem pašiem savas darba piezīmes bieži liekas nevērtīgas. Daudzi ir gatavi pēc filmas uzņemšanas uzreiz izmest savus režisora scenārijus, jo "kam gan to vajag". Mums to vajag! Nemetiet, lūdzu, ārā (smiekli).
Kino muzejam ir vēl kāds jaunums – 26. janvārī pirmoreiz notiks jauna kino kluba – "25. kadrs" – sanākšana. Kāda būs jaunā kino kluba darbība un kā var kļūt par tā biedriem?
Dace Čaure: Par tā biedriem var kļūt, atnākot 26. janvārī pulksten 18.15 uz Kino muzeju. Vai arī vēlāk. Mēs domājam to organizēt reizi mēnesī, visticamāk, pēdējā ceturtdienā. Runāsim par latviešu kino. Tas turpina tradīciju, ko Agnese uzsāka pirms vairākiem gadiem ar "Pēcstundām", kas vairāk bija teorētisku tekstu lasīšanas pulciņš. Šis būs filmu pulciņš, kurā mēs runāsim par latviešu kino kaut kādu tekstu kontekstā. Piemēram, šī pirmā tikšanās būs par rudens pirmizrāžu maratonu, kurā mēs iepazīsimies un parunāsim par to, ko katrs esam redzējuši. Bet ir arī jāsagatavojas un jāizlasa viens vai divi teksti, kuri jau ir ielikti mūsu "Facebook"¸ lai būtu arī plašāks konteksts, kurā runāt par šiem notikumiem. Iespējams, ka laika gaitā šis formāts mazliet mainīsies, ja izveidosies kodols ar cilvēkiem, kuri regulāri nāk.
