Artor Jesus Inkerö darbi, kuros tiek izmantotas atsauces uz plašai sabiedrībai svarīgām un saprotamām vērtībām, man kā skatītājai raisa komfortablu sajūtu un tomēr arī izaicina uz sevis iepazīšanu. Jo nākas atbildēt uz jautājumiem – vai zini, ko esi mantojusi no pagātnes un kur tu esi tagadnē? Kad tu darbojies automātiski, jo to atļauj vēsturiskais, kultūras vai valodas konteksts, kad esi autentiska un tik tiešām radi ko jaunu? Šī robeža ir ļoti caurspīdīga, to sarunas gaitā apstiprina arī Artor Jesus Inkerö – mākslinieks/ce ar nebināru dzimumidentitāti. Tas nozīmē arī to, ka, runājot par sevi, Inkerö lieto dzimumneitrālu valodu, kas ir ierasta Inkerö dzimtajā – somu – mēlē un mūsu sarunas valodā – angļu, bet latviski rada izaicinājumu man kā rakstītājai.
Vēl Inkerö radošo interešu lokā dominē tādi jautājumi kā kapitālistiskās sabiedrības radītais komfortablais dzīves stils, laikmetīgais vīrišķīgums, mentalitāte. Nemācot, bet iedvesmojot pasauli un radot kopības sajūtu. Darbiem ir daudzi slāņi, šādi kaut ko sev atradīs ikviens. Inkerö īpaši priecāsies, ja skatītāji satiksies starp slāņiem un uzsāks sarunu. Vispār saruna ar Artor Jesus Inkerö raisa ļoti dzīvespriecīgu sajūtu.
Aiga Leitholde: Mūsdienās fotogrāfija un video ir tik pieejamas formas – jebkurš var sevi pasludināt par mākslinieku. Kā tev šķiet, vai mākslinieka uzdevums joprojām ir mākslas vērtības radīšana, vai tā mākslinieciskā vērtība ir kā tāds savdabīgs statusa simbols?
Artor Jesus Inkerö: Es nedomāju, ka vēlme kļūt par mākslinieku ir saistīta ar vēlmi iemantot statusu. Kopumā mākslinieku atalgojums ir diezgan mazs. Taču uzskatu, ka jāstrādā pie mākslas nozares attīstības, radot kontekstu un uzsākot dialogus. Tu vari radīt darbu, kurš pats par sevi nevarētu pastāvēt, kura pastāvēšanai ir vajadzīga konkrētā sfēra. Man šķiet, ka radīt mākslu kļūst vēl interesantāk, ja tā ir balstīta uz pasaules pētīšanu. Arī mani darbi ir balstīti uz pētīšanu un izzināšanu. Un tomēr arī man ir savi sapņi un vēlēšanās.
Varbūt tas tagad izklausīsies nedaudz klišejiski, bet es vēlos radīt darbu, kas pasaulē atstātu ietekmi, un nav saistīts tikai ar skaistuma radīšanu, kas, protams, arī ir interesanti pats par sevi.
Kad māksla tuvojas vispārējam pasaules skatījumam un par to reflektē, kā arī atsaucas uz mākslinieka personisko pieredzi, mākslas darbs var kļūt par mācību instrumentu. Tas ir ļoti svarīgi!
Tava māksla ir ļoti estētiska, un tavi instrumenti ir sabiedrībā populāri, ikdienā populāri stereotipi. Kā tu pārliecinies, ka tava māksla netiek uztverta kā daļa no ikdienas, bet gan skatītājam met izaicinājumu? Galu galā skatītājs var darbu uztvert kā kaut ko skaistu un viss, bet tas jau nav tavu darbu galamērķis. Vai šī atgriezeniskā saite tev ir svarīga?
Manos mākslas darbos ir ļoti daudz slāņu, un citiem cilvēkiem es neko nevēlos uzspiest. Tādēļ darbi ir tik dažādi, lai cilvēki varētu no tiem paņemt to, ko viņi vēlas. Pieprasīt cilvēkiem, lai viņi, piemēram, izprastu politiskās pārmaiņas, var būt par daudz. Ja cilvēks nav gatavs politiskam ekskursam, tad cilvēks nav gatavs, lai kādu ceļu viņam piedāvātu. Daudzslāņu darbi var raisīt dialogus starp dažādiem cilvēkiem.
Tajā pašā laikā uz šo jautājumu man joprojām ir grūti atbildēt, lai gan intervijās man tas ir itin bieži prasīts. Man ir interesanti tas, cik atšķirīgi cilvēki redz manus darbus. Ja viņi tos redz galerijā visus kopā, kādu reakciju tie raisa? Man ir ļoti interesanti vērot šo reakciju dažādās situācijās, kuras viņi dala ar citiem cilvēkiem. Tieši tādēļ es personīgi esmu nedaudz pret mākslas izstādīšanu internetā, jo tas attālina no kopības sajūtas. Manuprāt, tas ir ļoti svarīgi, ka varam izbaudīt lietas, notikumus kopā. Esmu pie "kreisā spārna".
Ja kāds sevi redz kā man pretēju, ļoti iespējams, mana māksla nav domāta šim cilvēkam.
Protams, to joprojām var apskatīt – mīlēt, ienīst, bet es nebūšu daļa no šī dialoga. Es neceru, ka mainīšu cilvēkus. Manai mākslai nepiemīt tik liels spēks.
Un tomēr, tu novērtē labas sarunas ar saviem skatītājiem?
Jā, man patiešām patīk runāt un diskutēt. Esmu piezemēts cilvēks. Es patiešām priecājos, kad cilvēkiem ir jautājumi, un izbaudu sarunāšanos. Tagad varbūt nedaudz izklausīšos, ka man ir aizspriedumi, bet ir arī cilvēki, kuriem šķiet, ka viņiem piemīt šis dīvainais, augstākais spēks, un tādēļ viņi vēlas mācīt cilvēkus. Es noteikti neesmu šāds cilvēks.
Tāpēc vēl jo interesantāk ir skatīties, kā cilvēki, kas nav man līdzīgi, vēro manus darbus.
Situācijās, kur var notikt ideju un domu apmaiņa, neuzskatu, ka manis paustais ir labāks par to, kas citiem ir sakāms. Iespējams, tāpēc manu darbu koncepcijā ir savas neskaidrības, kurās man nav īpaša vēstījuma, bet tajā pašā laikā, man kombinējot atšķirīgus materiālus un idejas, tieši šīs kombinācijas izraisa skatītājos īpašu reakciju.
Tās ir reizes, kad darba dažādie slāņi savienojas, tad arī cilvēki sāk piedalīties procesā, un gala rezultātā var rasties kas interesants.
Valoda ir viena no tavu darbu formātiem. Cik daudz svešvalodas tu pārvaldi? Ko esi paņēmis no katras valodas?
Šis ir labs jautājums, jo es esmu mazliet “nūģis” – līdz šim studēju astoņas valodas.
Astoņas? Iespaidīgi!
Jā (sirsnīgi smejas). Visās valodās nemāku brīvi runāt. Patiesībā šķiet, ka runāju tikai somiski, zviedriski un angliski. Bet iepriekš studēju arī vācu, japāņu, franču un krievu valodas – mans tēvs ir pa pusei krievs. Itāliešu valodu – jau sajuku uzskaitē. Man patika valodu studēšana, ne tikai valodu kā tādu, bet izmantot to kā pieeju kultūrai man ir šķitis daudz interesantāk. Nekļūstot par lingvistu, sapratu, ka kultūra ir tik interesanta. Piemēram, ļoti bieži Eiropa un Amerika tiek apskatītas kā viena, bet mēs esam tik atšķirīgi kaut vai tikai Eiropā. Jāapzinās, ja mēs galvenokārt tiekam uzskatīti par “baltajiem”, tā ir kapitālisma ideja, kuras ietvaros joprojām ir mūsu pašu kultūra, kas sniedz mums papildu redzējumu.
Šo apzinoties, mums tiek dota piekļuve citām kultūrām, kas sākotnēji ir ārpus mūsu redzesloka.
Lai nu kā, aizmirsu tavu jautājumu.
Patiesībā tu atbildēji uz manu jautājumu. Es varu tikai piekrist. Tu savu dzimumidentitāti definē kā nebināru. Latvijā mums vēl ir jāattīsta nebināras valodas lietojums. Kāda ir tava pieredze šajā jautājumā, iepazīstinot cilvēkus ar šo savas identitātes daļu?
Šajā jautājumā svarīgi pieminēt, ka nāku no Somijas un somu valoda ir dzimumneitrāla. Sākot studēt angļu valodu vai jebkuru citu valodu, pirmais, ko uzzini – [valodās] pastāv dzimtes. Tas šķiet dīvaini, un daudz kas tiek pieņemts kā pašsaprotams. Aizvadīto divu gadu laikā, savus darbus izstādot dažādās kultūrās, saprotu, ka lietas ir mainījušās.
Cilvēki man piedāvā vietniekvārdus, kas, viņuprāt, manu identitāti vislabāk raksturotu.
Arī gatavojoties izstādei Latvijā, man tika piedāvāti vietniekvārdi un izskaidrota to nozīme un lietojums. Man ir prieks par šīm pārmaiņām! Atskatoties divu gadu pagātnē, lietas noteikti bija citādas. Es esmu priviliģētā pozīcijā, jo savos darbos varu stāstīt par nebināro identitāti, un cilvēki, kuri vēlas manus darbus izstādīt, vēlas par to uzzināt. Protams, ir arī izstāžu rīkotāji, kuri komunikācijā atsakās lietot dzimumneitrālu vietniekvārdu, bet es pieņemu šo attieksmi.
Nepārtraukta dusmošanās nogurdina – to zinu no savas pieredzes politiskajā aktīvismā.
Nevaru piespiest cilvēkus mainīties, bet varu mēģināt viņiem radīt iemeslu, lai aizdomātos. Lai izskaidrotu nebināro identitāti, es bieži par piemēru ņemu somu valodu, kas sarunvalodā un rakstu valodā ir ļoti atšķirīga. Mēs visu saucam par “to” – vai tas būtu cilvēks, vai lieta, vai dzīvnieks, šādi nedodot kādam īpašāku vērtību, un man patīk, ka somu valodā tas tā notiek.
Ar šo neitralitāti mēs uzaicinām atzīt nebināras personas, jo nav jāveido īpaši vietniekvārdi. Somu valodā ir tik daudz iespēju saistīt vārdus, līdz ar to vietniekvārds nepazūd, jo ap to ir radīts pietiekami sarežģīts konteksts. Galu galā var gadīties, ka vietniekvārds nemaz nav vajadzīgs, jo tu visu saproti no konteksta.
Es nezinu, kā ir labāk, bet domāju, ka diskusijas ap nebināro identitāti un valodu ir asākas kultūrās, kuru valodās pastāv binārs dalījums dzimtēs.
Noslēgumā vēl jautājums par tavām attiecībām ar ķermeni, kad radi mākslu un savā privātajā dzīvē? Vai to vispār ir iespējams nošķirt – fiziski, psiholoģiski?
Es cenšos nenošķirt. Visbiežāk manu darbu virzība ir saistīta ar manu ikdienu un šo robežu, kas ir ļoti caurspīdīga. Protams, es apzinos, ka dažreiz man ir vajadzīgs atvaļinājums no darba. Piemēram, ja man sevi nav jāfilmē vai jāveido kāds cits īpašs vizuālais pierādījums, tad man patīk ļauties notikumu plūsmai. Šobrīd mani mati ir violeti. Koronavīrusa dēļ manas performances tika atceltas, un es nodomāju, ka šis mēnesis jāizmanto eksperimentiem, kas man rada prieku. Bet mans darbs noteikti apņem visu manu dzīvi. Tāpēc mudinu sevi pieteikties dažādiem grantiem un atbalstiem.
Piemēram, iegūstot grantu konkrētas pārtikas iegādei, man nākas ēst šādā veidā.
Man liekas interesantas šīs situācijas, kad dažādu institūciju struktūras man nosaka, ko darīt.
Kā tu izvēlies, kura daļa no tava ikdienas darba tiks izstādīta skatītājiem?
Tā kā mans darbs ir visaptverošs, kā performance, kas notiek visu laiku, pavisam dabiski top skaidras tēmas, kas ir saistītas ar konkrēto procesu vai pasaulē notiekošo. Tas var būt saistīts, piemēram, ar tūrismu vai subkultūrām kā kultūrisms (“bodybuilding” – angļu val.). Ievēroju, lai katram darbam ir arī savs saturs, kuru neskar manas personīgās nodarbes. Tas, manuprāt, padara darbu skatītājiem daudz pieejamāku.
Jo viņiem nav noteikti jāzina mana personīgā vēsture, lai varētu apskatīties vienu darbu.
Pagājušajā gadā man bija izstāde Dānijā ar septiņām video instalācijām. Šajā telpā bija ļoti interesanti apskatīt visus darbus vienkopus. Tie savā ziņā radīja pabeigtības sajūtu. Man patīk šī ideja, ka visu darbu dažādās tēmas veido vienu kopbildi, kas pēta sabiedrības struktūru. Darba tēmu izvēlos akli. Pavisam nesen uzsāku darbu par mākslas studijas un māju dzīvi – tā vispārīgi par mājsaimniecību un arhitektūru. Tā ir ļoti dīvaina tēmas izvēle, jo tēma ir diezgan vispārēja, mākslīga. Bet mani darbi kopumā ir ļoti vispārēji (“generic” – angļu val.).
*
Rīgas Fotogrāfijas biennāles izstāde “Transformācija x 2”, kas atklāj divu Somijas mākslinieku Sānas Vangas (Saana Wang) un Artora Jesusa Inkere (Artor Jesus Inkerö) meklējumus starp Austrumu un Rietumu kultūras telpām, Cēsu Izstāžu namā skatāma līdz 19. jūlijam.
Izstādes kuratore – Inga Brūvere.