Piejūras klimats

Grāfs Drakula vai grāfs Orloks? Frīdriha Vilhelma Mūrnava filmai "Nosferatu" - 100

Piejūras klimats

Berlīnes starptautiskajā kino festivālā - politiskajām un sociālajām tēmām veltītas filmas

Vai dokumentālisti var glābt pasauli? Ivara Zviedra filma "Uz neredzīti, Brasa!"

Ne katru dienu slēdz ciet cietumu. Par filmu «Uz neredzīti, Brasa!» stāsta režisors Ivars Zviedris

25. februārī savu pirmizrādi piedzīvos dokumentālista Ivara Zviedra jaunākā filma "Uz neredzīti, Brasa!". Filmas veidošana bija unikāla izdevība redzēt, kāds izskatās cietums Latvijā, "ar visām savām īpatnībām un padomju laiku atavismiem", Latvijas Radio 3 "Klasika" raidījumā “Piejūras klimats” stāsta filmas režisors un scenārija autors Ivars Zviedris. 

"Lielā Kristapa" skatītāju balsojums

Piedalies nacionālās kino balvas "Lielais Kristaps" skatītāju balsojumā! Izvēlies savu favorītu un balso reizi dienā līdz 25. februāra pulksten 23.59.

Skatītāju balsojuma uzvarētāju paziņos “Lielā Kristapa” balvu pasniegšanas ceremonijā 27. februārī.

Pāris mēnešus pirms Brasas cietuma slēgšanas filmēšanas komandai ar režisoru priekšgalā bija ekskluzīva iespēja ieskatīties cietuma ikdienā. Filma nominēta "Lielā Kristapa" balvai kā labākā pilnmetrāžas dokumentālā filma, kā arī par labāko dokumentālās filmas režisora darbu un labāko dokumentālās filmas operatora darbu.

Marta Elīna Martinsone: Kā radās šāda ideja filmai? Vai tāda ideja bija jau pirms tam vai tieši šīs ziņas par Brasas cietuma slēgšanu bija tās, kas rosināja ideju, ka to vajag iemūžināt?

Ivars Zviedris: Dažādi. Mana ilggadējā kolēģe Inese teica, ka man vajag ielīst kaut kur tādā zaņķī, kur neviens cits negrib līst, un tad pēkšņi es izlasīju kādā rītā, ka slēdz ciet Brasas cietumu. Man likās, ka būtu interesanta tāda ekskursija pa Brasas cietumu, kur es varētu sevi izvest ekskursijā un arī skatītājus. Tā arī tā ideja radās.

Cik ilgs bija šis process, kamēr jūs dzīvojāties pa Brasu?

Divus mēnešus no rīta līdz vakaram, katru dienu. Beigās jau pa nakti arī palikām. Tā ekskursija bija iespējama tikai tāpēc, ka neviens nelaistu iekšā parastu ekskursantu vai parastu filmētāju cietumā, un, ja laistu, tad tikai noteiktās vietās. Tā kā to cietumu slēdza ciet, tā bija tāda iespēja tomēr vaļīgāk tur pabūt, pastaigāt, apskatīties, tā bija unikāla izdevība, jo ne katru dienu slēdz ciet cietumu. 

Kas bija pats izaicinošākais, mēģinot atrast kontaktu tieši ar ieslodzītajiem? Cik viņi bija atsaucīgi?

Sākumā, kad ieej cietumā, tur ir tāda savāda smaka vai savāds gaiss. Tad, kad sākām, tur bija kādi 300 zēni, daži tur pat pusmūžu pavadījuši vai apmēram 20 gadus par diezgan smagiem pantiem. Tad viņi visi uz tevi skatās, kas nu tagad būs? Bija tā diezgan savādi, protams, tā ir pilnīgi cita pasaule, bet pēc pāris nedēļām mēs tīri labi pieradām.

Beigās [sapratām] – tie cilvēki, kas tur ir, viņi jau ir tieši tādi paši cilvēki, kā mēs šeit.

Man nebija ļoti grūti, ļoti sarežģīti. Es satiku kādu cilvēku, ar ko kopā biju braucis ar riteņiem, un viņš tur kaut kādā veidā bija nokļuvis, un tad jau tā saruna aiziet, ja tev ir kādas kopējas bērnības, jaunības atmiņas, un tad jau tu vari iefiltrēties vienkāršāk vai iegūt to draudzību. 

Filma "Uz neredzīti, Brasa!"

Visās tavās filmās ir redzama tava apbrīnojamā spēja radīt cilvēkiem vēlmi tev atklāties. Kādas, tavuprāt, ir galvenās īpašības, kam jāpiemīt dokumentālistam, lai uzticēšanos saviem filmas varoņiem radītu?

Pirmais un galvenais, tev ir jāinteresē. Ja tev tie cilvēki neinteresē, nekas nesanāks. Uz to brīdi, kad tu filmē, tev tie cilvēki ir kā ģimenes locekļi vai pat vēl vairāk, sevišķi novērojošajā dokumentālajā kino, savādāk tu nekādā veidā to nevari. Tā kā mani tas interesē, viņiem sāk interesēt arī tā mana štelle, kas te īsti būs, kāds filmai nosaukums. 

Novērojošajā dokumentālajā kino ir trīs galvenie vaļi, uz ko viss vispār balstās. Ir notikums, ir laiks un ir varonis.

Ja šie trīs visi sakrīt, vai tu pats kaut kā to visu radi, to jezgu, vai viņa ir jau, tad diezgan droši, ka sanāks pietiekami labs novērojošais dokumentālais kino, ja šie trīs vaļi ir tavi sabiedrotie. 

Kā tev šķiet, ko skatītājs uzzinās par Latvijas cietumu sistēmu, noskatoties tavu filmu?

Pirmkārt jau, skatītājs tāpat kā es, nevar nokļūt ekskursijā cietumā. Tā filma ir būtībā ekskursija pa Brasas cietumu, un es jau filmēju pēc tam, kad viņus aizveda arī uz citiem cietumiem, arī citos pabiju, un

vairāk vai mazāk tāds tas cietums, kādu skatītājs redzēs uz ekrāna, tāds tas pašreiz Latvijā ir, ar visām savām īpatnībām un padomju laiku atavismiem. 

Ceļ jauno Liepājas cietumu, varbūt tur būs kaut kā savādāk, bet pašreiz ir stipri līdzīgi, kā mēs tur Brasā redzēsim. 

Tur ir vairākas vēl interesantas līnijas, piemēram, mana vismīļākā līnija filmā ir sieviešu līnija. Ir pat tādi ''kadri'', ka tur pat sešas reizes apprecas un izšķiras, un kā viņi tās sievietes dabū uz to cietumu, kā viņas ir ar mieru tur iet un precēties, un atkal pēc tam šķirties, sūtīt naudu. Visas tās attiecības kaut kādā veidā notiekas. 

Filma "Uz neredzīti, Brasa!"

Kā tu domā, vai cietums, ieslodzījums kā tāds joprojām ir veids, kā cilvēku sodīt, kā uzturēt šo sistēmu? Vai tas palīdz vai ne?

Ir ļoti dažādi cilvēki. Zināmā mērā es arī esmu bijis cietumā, es mācījos Murjāņos, Jāņa Rainberga sporta internātskola tā bija, kas tagad ir Murjāņu Sporta ģimnāzija. Tur bija tā, ka, ja tu sešos vai septiņos no rīta, kad bija rīta rosme, neesi strīpā, mīnus tik un tik punkti. Ja negribi celties, tev jāceļas, jāstāv koridorī apmēram kā cietumā, kad saskaita visus, izstāsta, kāda būs tā diena, un tas režīms – izskrien rīta rosmi, brokastis, stundas, treniņš. Vienu cilvēku tas režīms salauž, kas ir jūtīgāks vai nepanes to, un tam varbūt tas cietums nāk tikai un vienīgi par sliktu; bet kādam citam, kas ir savādāk konstruēts, tam tas režīms kaut ko iemāca, tādu mērķtiecību. Dažam tas ir ļoti noderīgi. Protams, ir tādi cilvēki, kam cietums ir dzīvesveids.

Kāds ir galvenais dokumentālistu uzdevums šobrīd? Kā dokumentālais kino var palīdzēt vai ko tas var dot?

Dokumentālais kino ir specifisks kino paveids. Domāt tā, ka es tagad ar savu kino izglābšu pasauli, un tāpēc es tagad taisīšu to kino, var, bet es laikam tā nedomāju. Es tomēr cenšos taisīt kino, kur vairāk tā kā dominē sajūtas, lai skatītājs vairāk jūt to kino, nevis saprot. Beigu beigās tas kino vienā vai citā veidā nonāk pie cilvēka, un, ja tu cilvēkam vari izstāstīt, ka mums ir tāds notiesātais – starp Eiropa notiesāto un padomju notiesāto –, ja tu vari tam pielikt klāt, kā tas cilvēks dzīvo, tad ir vērts to darīt. Ja tie ir tikai tādi fakti, tad varbūt ne.

Ja man teiktu – glāb tagad Ukrainu vai glāb Latviju, es droši vien, ka meklētu kādu indivīdu, kurš ir jāglābj, un tad, no tā izejot, to darītu. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt