Šogad Latvijas Nacionālā kino balva “Lielais Kristaps”, kas norisinājās no 12. līdz 15. novembrim, bija citāda. Vēl līdz atkārtotai ārkārtas stāvokļa izsludināšanai bija paredzēts, ka nominēto filmu, kā arī īpašo “Lielā Kristapa” pirmizrāžu seansi būs skatāmi gan kinoteātrī “Splendid Palace”, gan kultūrvietā “Tu jau zini Kur”. Taču šobrīd kinoteātri ir ciet, un arī “Lielais Kristaps” pārcēlās uz tiešsaisti un televīziju. Vietnē filmas.lv bija skatāma balvai nominēto filmu izlase, īpašās pirmizrādes, kā arī mūža balvas laureāta Kalvja Zalcmaņa retrospektīva.
Viena no pirmizrādēm, kas pārcēlās uz tiešsaisti, bija dokumentālās filmas “Klātbūtne” pirmizrāde 14. novembrī. Filma arī turpmāk skatāma internetā, tostarp vietnē "Vimeo".
Par to, ko kino veidotājiem nozīmē pirmizrāde tiešsaistē, kā arī par filmas tapšanas procesu īsi pirms “Lielā Kristapa” norises pastāstīja filmas “Klātbūtne” režisori Liene Linde un Armands Začs.
Marta Elīna Martinsone: Šis, protams, ir sāpīgs jautājums, bet – kādas ir sajūtas, kad ilgi gaidītā kino pirmizrāde pārceļas uz tiešsaisti?
Liene Linde: Te ir tā specifika, ka radošā vidē un sevišķi kino vidē strādā visu laiku, nav tādu jēdzienu kā “brīvdienas” vai “darbalaika beigas”. Īpaši, ja filmu veido vairākus gadus, pirmizrāde ir tavs atalgojums – tas, ka beidzot filmu redzi uz lielā ekrāna, tas, ka vari satikt savus draugus, kolēģus un filmas viesus, un jūs kopā varat nosvinēt. Tādā ziņā mēs ar Armandu, protams, esam bēdīgi, ka tā ir sanācis. Nu, tad raudzīsimies uz filmu tiešsaistē. Vismaz labi, ka ir tāda iespēja.
Armands Začs: Skumīgi ir, bet mazu daļiņu no šīs sajūtas man izdevās dabūt tajā brīdī, kad rādīju filmu vienai no varonēm. Jau tajā mazajā etapā pie televizora bija tāds kopā skatīšanās prieks, kas varbūt būs zudis šajā pirmizrādē, bet ko var arī iegūt šādā veidā.
Liene Linde: Gan man, gan Armandam tā ir debija pilnmetrāžas žanrā, un tas ir diezgan liels notikums mūsu abu karjerā. Tādēļ arī būtu bijis ārkārtīgi svarīgi to kaut kā nosvinēt.
Kāpēc kino un arī dokumentālais kino, ko bieži vien cenšas “pārbīdīt” uz televīzijas ekrāniem, ir jāskatās uz lielā ekrāna?
Armands Začs: Ja filma ir veidota lielajam ekrānam, tas ir apzināts darbs pie noskaņas, ko veido viss kopā – skaņa, attēls. Lielais ekrāns palīdz iegremdēties tajā noskaņā, nekas netraucē, esi tajā pilnībā iekšā. Protams, šī nav kā Kristofera Nolana filma, kas jāiet skatīties uz lielā ekrāna, jo viss sprāgst, un ir skaļi un forši.
Tāda ir arī attieksme: šīs filmas ir vērts iet skatīties uz kino, jo tur notiek lielākas lietas un vairāk sprāgst, un ir tās pārējās filmas, kuras vienkārši “tad jau noskatīsies mājās”.
Liene Linde: Jā, šī nav specefektu filma, taču filmas uz lielā ekrāna ir jāskatās ne tikai tādos gadījumos. Viss tas, kā filma ir radīta – katra cīņa gada garumā, cīņa montāžā par kadra garumu vai par pareizo mūziku, liekot trīs reizes komponistam pārrakstīt epizodi – ir paredzēts, lai filmu skatītos nepārtrauktā veidā, bez reklāmas pauzēm, kuras, gribot negribot, mājās skatoties, mēs paši sev uzrīkojam. Nopauzējam, aizejam uzvārīt tēju, parunājam ar cilvēkiem, aizejam uz labierīcībām.
Lielais ekrāns, pirmkārt, dod iespēju filmu skatīties kā vienotu veselumu.
Otrkārt, tu visā krāšņumā redzi attēlu, kas ir filmēts, lai to skatītos uz lielā ekrāna: redzi visas detaļas, redzi, kur operators ir pārfokusējis un kā viņš ir kustinājis kameru.
Armands Začs: Filmu “Klātbūtne” es nosauktu par sajūtu filmu. Tas ir tas, ko lielais ekrāns dod – iespēju filmu sajust, nevis tikai uztvert informāciju, stāstu, bet tiešām iegremdēties tajās sajūtās, ko autori ir mēģinājuši nodot, un varbūt atrast tur vēl citas sajūtas.
Kā jūs izvēlējāties filmas tēmu?
Armands Začs: Tēmas idejas iniciators biju es. Ideja radās neilgi pēc tam, kad piedzima mans dēls Miķelis. Sievas grūtniecības laikā sapratu, ka es par to neko nezinu: kāds var būt sievietes iekšējais un ārējais stāvoklis šajā situācijā un ko tas vispār nozīmē. Sajutos mazliet kā muļķītis, jo grūtniecība ir kaut kas, par ko nerunā, kaut kas pašsaprotams, kas it kā notiek pats no sevis un vienkārši ir dabas process –
nedod Dievs, ka sāksi kaut ko jautāt par dabas procesiem, kā tie notiek un kāpēc.
Otra lieta, ko sapratu mazliet vēlāk, ir tas, ka grūtniecība gan man, gan manai sievai ir bijis, es teiktu, pat diezgan traumējošs brīdis, un filma ir veids, kā tikt galā ar šo traumu. Grūtniecības laikā mana sieva piedzīvoja diezgan spēcīgu depresiju. Sanāk, ka savā radošajā darbībā šķetinu traumas vai notikumus, kas ir atstājuši manī nospiedumu.
Liene Linde: Šo gadu gaitā, cilvēkiem stāstot par filmu un minot, ka mēs esam divi režisori, esmu novērojusi īpatnēju tendenci: cilvēki automātiski pieņem, ka šī filma bija mana ideja, jo esmu sieviete un grūtniecība jau nav vīriešu lieta: vīrieši par to nedomā un neko nezina. Kad skaidroju, ka nē, šī bija Armanda ideja, cilvēki apmulst – kā tad tā?
Vīrietis grib pētīt grūtniecību? Lai taču sievietes to dara! Kaut kādā ziņā filma ir mēģinājums iet pretī šim automātiskajam diskursam.
Kāda bija jūsu sadarbība kā diviem režisoriem, kā tika sadalīti pienākumi un pieņemti radoši lēmumi?
Liene Linde: Mēs daudz kopā domājām, mēģinājām atrast risinājumus. Aktīvajā filmēšanas procesā vienā brīdī tā vienkārši sanāca, ka mēs sadalījām varones – Armands vairāk strādāja ar divām, es ar divām citām. Man liekas, ka vienam režisoram būtu diezgan grūti šo vērienīgo procesu realizēt. Ne velti mēs filmu veidojām trīs gadus: tās ir četras varones, katrai sava grūtniecība, un filmēšanas notika paralēli. Patiesībā man ļoti patika šī sastrādāšanās, jo tu nevienā brīdī neesi viens savos radošajos lēmumos, vienmēr tos izrunā ar kolēģi, un jūs nonākat pie kopēja lēmuma. Vari arī pamanīt kaut ko, ko tavs kolēģis nav pamanījis, un kopā varat piedāvāt plašāku skatpunktu. Es domāju, ka noteikti attīstīšu šādu praksi sastrādāties ar otru režisoru.
Armands Začs: Es pilnībā piekrītu, ka ir ļoti svētīgi strādāt kopā. Tas ļoti palīdz īpaši šādā procesā, kurā visu laiku ir darīšana ar nezināmajiem. Tā nav izplānota filma, kurā vienkārši atrodi pareizo ceļu. Tu nekad nezini, kas notiks rīt, it īpaši ņemot vērā, ka filmēšanas process mums bija ļoti īss. Grūtniecība ir sākusies un nav nekāda iepazīšanās vai testa brīža, kurā saprast, kādas ir varones – vienkārši ej un filmē. Un tad vajag izdomāt, ko mēs runāsim nākamnedēļ, ko mēs darīsim tālāk.
Viens režisors, visticamāk, tajā visā pazustu.
Vēl bija labi, ka mēs taisījām audio intervijas ar varonēm – sarunas, kurās viņas, manuprāt, jutās ļoti relaksēti, ērti un spēja atklāti runāt par šīm tēmām. Mums katram bija savas varones, bet brīžiem mēs samainījāmies – pēkšņi varoni, ko visu laiku bija intervējusi Liene, intervēju es, un atgriezos pie tiem pašiem jautājumiem, kaut kā varoni sapurinot, pamainot skatupunktu.
Kā jūs atradāt savas filmas varones un kā panācāt tik dziļu uzticēšanās līmeni, kāds ir redzams filmā “Klātbūtne”?
Liene Linde: Varones meklējām ilgi un daudz dažādos veidos – starp draugiem un paziņām, sociālajos tīklos, ar sludinājumu palīdzību. Šis process arī ilga vairāku gadu garumā, jo atrodi vienu varoni, jau sāc filmēt, bet paralēli meklē vēl citas.
Armands Začs: Atsaucība bija maza, jo tas nav brīdis dzīvē, kad cilvēki raujas filmēties, bet tie varoņi, kas atsaucās, bija burvīgi. Man gribas domāt, ka mēs to uzticēšanos ieguvām ar to, kā filmu veidojām.
Mēs abi ar Lieni esam tādi kautrīgi, pieklājīgi cilvēki, mēs neskrienam, nelecam un nemēģinām “izraut” interesantākos dzīves brīžus nekaunīgā veidā.
Mēs tuvojāmies varonēm ļoti pamazām un mierīgi, kas, iespējams, arī radīja no viņu puses tādu uzticēšanos un atklātību. Man šķiet, ka vēl viens faktors bija mūsu operators Reinis, kurš ir ļoti mierīgs un draudzīgs. Viņš ļoti ātri (varbūt pat ātrāk nekā mēs kā režisori) uz laukuma nodibināja kontaktu ar varonēm, viņas jutās tiešām droši, par spīti tam, ka viņš ar objektīvu visu laiku atradās varonēm ļoti tuvu.
Vai sākotnējais uzstādījums ļoti mainījās pēc filmēšanas beigām vai arī jūs pieturējāties pie sākotnējās idejas?
Liene Linde: Izmaiņas patiesībā pat radās pirms montāžas procesa. Mūsu sākotnējais uzstādījums bija izveidot filmu, kas atspoguļotu grūtniecības procesu galvenokārt sievietes iekšējā dzīvē. Tad, kad bija nostabilizējies varoņu skaits un tas, kādas šīs varones mums būs, kļuva skaidrs, ka tas, protams, neatspoguļo visus iespējamos grūtniecības veidus un tos veidus, kā bērni tiek audzināti. Mūsu varones visas ir demogrāfiskā griezumā līdzīgas, aptuveni vienā vecuma grupā, viņām visām ir partneri, neviena nav vientuļā māte, nevienu no bērniem neaudzinās viendzimuma pāris.
Sapratām, ka mazliet jāmaina fokuss –
tā nebūs filma, kas pateiks pilnīgi visu par grūtniecību, bet drīzāk būs par to, ko nozīmē būt sievai un mātei un ko grūtniecība tev maksā pat tad, ja tev viss it kā ir.
Pat tad, ja tev ir vīrs un darbs, tas nenozīmē, ka grūtniecība būs viegls un pašsaprotams process.
Armands Začs: Manuprāt, mēs pārsteidzoši veiksmīgi saglabājām to sākotnējo uzstādījumu: tās ir intīmas pārdomas, mūsu varoņu iekšējā pasaulē balstīti portreti.
Kādas atziņas par mātes lomu jums pašiem radās šīs filmas tapšanas procesā?
Armands Začs: Man liekas, ka būšana mātei saistās ar diezgan lielu vientulību. Tas ir process, kas aizved kaut kur citur. Par spīti tam, ka tev ir visatbalstošākais un saprotošākais partneris, kurš ir blakus un visādos veidos iesaistās – tāpat radās sajūta, ka sieviete grūtniecības laikā un arī pēc tam ir viena. Kaut kādā ziņā veidojas jauna telpa, kura ir tikai viņai un varbūt tam bērnam, bet arī pat bērnam nē. Neesmu pārliecināts, vai tas tā ir, bet tādas sajūtas radās.
Liene Linde: Mana galvenā atklāsme, lai cik tas banāli neskanētu, ir tāda, ka par šo tēmu patiešām īpaši daudz nerunā. Nerunā arī par to tumsu, kas šajā procesā brīžiem piemeklē. Man liekas: jo sievietes vairāk zinās, ko šis process maksā, jo viņas ar drošāku sirdi būs gatavas to darīt.
Stereotipi ap grūtniecību ir gan nereālistiski pozitīvi – ka tas ir tavs dievietes laiks, kad tu plūsti caur dzīvi un visi tevi apkalpo –, gan negatīvi – tā ir kaut kāda elle, tevi piemeklē dažāda veida depresijas, un tavs ķermenis sabojāsies uz visiem laikiem.
Patiesībā ne viens, ne otrs stereotips nav patiess, un grūtniecība vienkārši ir neatkārtojama, unikāla pieredze.
Tajā ir gan labais, gan sliktais, un, manuprāt, tas ir interesanti un par to ir vērts runāt.
Armands Začs: Tajā brīdī, kad mēs jau bijām montāžas procesā, mēs rādījām materiālu dažādiem cilvēkiem, vaicājām pēc padoma, testējām. Cilvēku, kuriem nav bērnu un kuri nav bijuši klāt grūtniecības procesam, viedoklis pārsvarā bija tāds, ka mēs esam uztaisījuši baigi drūmo filmu un tādu kā antireklāmu grūtniecībai. Savukārt cilvēkiem, kas bija to piedzīvojuši, tas likās objektīvs vai pat maigs skatījums uz šo lietu.
Kāds šobrīd ir filmas tālākais ceļš pie skatītājiem?
Liene Linde: Pēc pirmizrādes filma, sākot no 16.novembra, nonāks arī viedtelevīziju un interneta platformās, gan LMT Viedtelevīzijā, gan “Shortcut” un “Helio iTV”. Kaut kad tā noteikti būs skatāma arī Latvijas Televīzijā. Mēs ceram, ka šī filma varētu ieinteresēt ārvalstu festivālus – mums ir pārdošanas aģents, kurš šo filmu izvēlējies. Sēžam un gaidām, kas notiks šajā pasaulē, kurā, protams, arī ar kino festivāliem viss ir citādi, nekā bija pirms gada.
