Saruna ar Vitāliju Manski ir par "Artdocfest" programmu, gaidāmo "Oskara" balvu pasniegšanu un režisora jaunāko filmu, kas liek aizdomāties par kara šausmām Ukrainā un izkropļoto "krievu pasauli".
Jānis Lācis: Pēdējo gadu laikā, saskaroties ar publikācijām par jūsu kino, vietām tiekat dēvēts par krievu režisoru, citviet par ukraiņu, jo esat no Ļvivas. Kā būtu pareizi?
Vitālijs Manskis: Esmu Latvijas režisors. Latvijā dzīvoju kopš 2014. gada, kad sākās man nepieņemams karš Ukrainā un es emigrēju no Krievijas. Līdz tam biju Krievijas režisors. Šajā ziņā es tajā nesaskatu īpašu atbildību. Tam ir tikai juridiska nozīme.
Ja runājam par manu identitāti, tad līdz 2014. gadam dzīvoju Krievijā, starp cilvēkiem, kas ticēja gaišai nākotnei, kas darbojās, lai tā īstenotos mūsu dzīves laikā. Tas viss sagruva 2014. gadā, un mans identitātes kuģis sāka lēni un pārliecinoši attālināties no ostas ar nosaukumu "Krievija".
Mana Ukrainas identitāte nav tik daudz saistīta ar nacionalitāti. Es sevi izjūtu kā daļu no brīvās pasaules, brīvās Eiropas, kas balstās uz fundamentālām vērtībām – cieņu pret personību un cilvēktiesībām. Vadoties no šīm izjūtām un mentalitātes, es sevi izjūtu kā ukraini, nevis krievu.
Man ir pilnīgi sveša verdzīga un pakļāvīga pasaules uztvere, kas Krievijā daudziem ir kā ceļa zvaigzne. Un tieši šādi cilvēki pat tagad, Krievijas radītās traģēdijas laikā, turpina atbalstīt šo agresīvo karu.
Tikko Berlīnes kino festivāla programmā tika izrādīta jūsu jaunākā filma "Austrumu fronte". Interese par to bija liela, seansi skatītāju pārpildīti. Filma stāsta par Ukrainas aizstāvjiem, kara mediķiem. Tā ir jūsu kopdarbs ar ukraiņu režisoru Jevhenu Titarenko, kurš filmēja notiekošo frontē. Taču stāsts nav tikai par kareivjiem ierakumos.
Ideja radās šeit Latvijā, kad Žeņa (Jevhens Titarenko – aut.) ieradās ar humanitāro misiju. Kad noskatījos viņa nofilmēto materiālu, pirmkārt, man radās tīri cilvēcīga emocija, pat šoks no redzētā. Otrkārt, tā bija ziņkārība un vēlme iepazīt šos cilvēkus, kas reizē bija šīs šausmīgās un dažkārt paradoksālās kara hronikas operatori. Šis materiāls ir nofilmēts ar kamerām, kas piestiprinātas pie karavīru ķiverēm vai bruņuvestēm. Gluži kā video reģistratori automobiļos. Šie puikas pildīja savus karavīru vai mediķu pienākumus, un kamera to visu fiksēja no viņu skatpunkta. Tādā veidā viņi mūs ieved savā realitātē. Vieglākais salīdzinājums būtu ar datorspēli.
Man uzreiz radās jautājums – kas ir šie cilvēki? Kā viņi dzīvo? Kā dzīvo viņu ģimenes? Kādēļ viņi devās karā kā brīvprātīgie? Es sapratu, ka šos jautājumus uzdos arī skatītāji. Tādēļ radās iecere parādīt arī šo puišu citu dzīvi, kurā mēs viņus iepazīstam bez bruņuvestēm un maskām kā vienkāršus cilvēkus. Tieši tādēļ pirmā iepazīšanās ar varoņiem notiek, kad viņi peldas dīķī, burtiski atkailināti un tādi, kādi ir.
Sekoja notikums, kad šos vīrus bija iespēja satikt tālu no frontes Rietumukrainā, un es devos turp, lai to visu nofilmētu. Sekojoši mēs ar Žeņu sākām šīs divas pasaules pīt kopā vienā.
Pirms filmēšanas vēlreiz pārlasīju Remarka "Rietumu frontē bez pārmaiņām", kur tiek stāstīts par romāna varoņu pirmskara dzīvi. Viens slēpa no vecākiem, ka dodas karā, cits ar to lielījās, kādam bija nelaimīga mīlestība. Tas viss šo kara drāmu man lika uztvert personificēti. Arī šeit mēs apvienojām divas šādas pasaules, abpusēji nesavienojamas un tajā pašā laikā viena otru bagātinošas.
Berlīnē filmai bija seši seansi, un vienā no tiem es īpaši vēroju skatītāju emocijas. Daži no viņiem centās novērsties no kara šausmām, daži raudāja. Daudzi teica paldies. It kā mēs ar šo filmu arī būtu uzvarējuši kauju, iekšēju kauju cilvēkos. Tā ir satriecoša emocija.
Vai ar to jāsaprot, ka šiem Rietumu skatītājiem pirms tam bija cita, varbūt iluzora izpratne par karu Ukrainā?
Nē, manuprāt, šeit nostrādā cits efekts. Protams, mēs visi dzīvojam brīvā informācijas telpā. Esam pietiekami informēti par notiekošo šajā karā. Bet tas ir tādā kompresētā televīzijas sižetu formātā. Piemēram, cik kritušo – simts, simt piecdesmit astoņi vai sešdesmit divi. Mums tie ir skaitļi. Aiz tiem nav konkrēta cilvēka ar viņa vai tuvinieku sāpēm. Mediji, protams, pareizi dara savu darbu, bet tie nevar sadalīt šos sešdesmit divus pa personālijām. Tādēļ mūsu darbs ir ārpus mediju darba.
Piemēram, viens no puišiem atgriežas Rietumukrainā un kopā ar tēvu remontē sētiņu vistu aplokam. Viņš ir parasts puika, viņam vēl nav bērnu, nav meitenes, vaigos ir šis jauneklības sārtums, viņš ir mazliet bikls. Un pēkšņi mēs viņu redzam nopietnu un svarīgu, dodamies kaujā.
Tas tikai apliecina, ka ne dievi, bet šie vienkāršie puikas rada vēsturi.
Puikas, kuriem, iespējams, citos apstākļos būtu lemts nodzīvot kā vienkāršiem zemniekiem. Dzīve viņus ir izrāvusi, vēl nebaudījušus ne mīlestības, ne vecāku laimi. Un šī apziņa jau motivē šo stāstu uztvert savādāk.
Bet vai jums nešķiet, ka galvenie šādu filmu, šādu vēstījumu adresāti tagad dzīvo Krievijā?
Godīgi sakot, es jau vairs nesaprotu, kas būtu jādara Krievijā vai ar Krieviju. Mani atbruņo šis milzīgais kara noziegumu atbalsts. Var arī teikt – neapliecinošā pretošanās.
Kad saku, ka Krievijā ir milzīgs Putina atbalstītāju skaits, man pārmet: "Tā nav!", "Kā jūs to zināt?" "Vai jūs mums esat pavaicājis?". Nē, neesmu pavaicājis! Es vienkārši jūs neredzu. Es redzēju baltkrievus, kas izgāja pret Lukašenko. Tā bija neveiksmīga revolūcija, bet es redzēju cilvēkus. Taču, vēl dzīvojot Krievijā, es neredzēju nevienu masveida demonstrāciju. Pat vēl tad, kad tas bija iespējams.
Sēžot virtuvē un čukstot, ka jūs esat "pret", nekas neatrisināsies. Tādēļ es patiesi nesaprotu, ko šobrīd darīt Krievijai.
Manuprāt, tagad ir svarīgi saglabāt tās dvēseles, kas atrada sevī spēku pamest Krieviju. Iespējams, pēc režīma krišanas tieši viņi būs tie, kas varēs veidot citu valsti. Arī dokumentālistiem un festivālam "Artdocfest" ir jāatspoguļo šie laiki, jo pienāks brīdis, kad līdzīgi kā pēc Vācijas sagrāves vāciešiem piespiedu kārtā rādīja noziegumus koncentrācijas nometnēs, tā arī šeit Krievijas iedzīvotājiem nāksies beidzot ieraudzīt savas valsts pastrādāto.
Jūsu filma "Putina liecinieki" stāsta ne tikai par Vladimira Putina nākšanu pie varas, bet arī par viņa personību. Jūsuprāt, kā viņam ir izdevies no lielas tautas izveidot to, ko jūs iepriekš aprakstījāt?
Kad viņš ieguva šo prezidentūras balvu kastingā, ko rīkoja vecākie biedri, viņš nevarēja iedomāties, ka sagrābs varu uz visiem laikiem. Tas viss jau nesākās ar izmaiņām konstitūcijā. Tas sākās ar mazāk pamanāmām lietām.
Filmā "Putina liecinieki" ir epizode par Padomju Savienības himnas atjaunošanu Krievijā. It kā – kāda starpība, tā taču tikai mūzika. Bet tā tas virzījās uz priekšu. Un izrādās, ka, nepretojoties nevienai no šīm šķietami nelielajām izmaiņām, tu sāksi zaudēt sevi. Šī sabiedrība atdevās bez kaujas. Tā atdevās pat ne agresoram vai iekarotājam, bet vājam cilvēkam. Tagad Krievija ir liela vilšanās.
Atverot "Artdocfest" interneta vietni, titullapā ir izvietots uzraksts "Karam – nē!" Vai tas nozīmē, ka tas ir šī gada festivāla moto un tam būs pakārtota programma?
Nē, programma tam nav pakārtota. Mēs vienmēr atlasām spožākās dokumentālās filmas, kas iznākušas gada laikā. Un ar to jau tās ir spožas, ka pašas par sevi atspoguļo šo laiku.
Festivālam ir savi simboliskie instrumenti. Piemēram, trešo gadu, kopš tas notiek Rīgā, tā ir simboliska plauksta. Pirmajā gadā tās pirksti rādīja burtu "V", otrajā tas bija pacelts vidējais pirksts, šogad tie ir pacelti trīs pirksti.
Tā ir ukraiņu nacionālā ģerboņa trijžubura zīme. Ar to mītiņos uzstājas ukraiņu sabiedrības līderi. Tādēļ mūsu trešajā festivālā šis trijžuburis ir mūsu vizuālais tēls.
Konkursa programmā mums ir vairākas ukraiņu filmas un filmas par Ukrainu. Vēl mums ir programma ar nosaukumu "Karš pirms kara". Tās ir filmas par karu, kurš sākās 2014. gadā un nebeidzās 24. februārī, bet turpinājās ar pilna mēroga agresiju.
Toreizējā kara norisi un upurus rādīja dokumentālisti. Viņi mēģināja par to stāstīt skaļi, tāpat kā saprata liela kara neizbēgamību, bet netika sadzirdēti. Un, ja pēc Donbasa un Krimas okupācijas pasaule būtu palīdzējusi Ukrainai, masveida iebrukuma tagad varētu nebūt.
Ievada titrs "Karam – nē!" būs pirms katras filmas. Pat ja tā nav par karu, bet, piemēram, par diviem jauniešiem, kas darbojas porno industrijā, vai par somiem, kas dzied karaoke, vai par sešdesmito gadu meitenēm.
Mūsu festivāls ir par Ukrainas uzvaru, pret jebkādu karu iespējamību un par to, lai Krievija atbildētu par izdarītajiem noziegumiem.
Divas no "Artdocfest" programmas filmām – "Māja no šķembām" un "Izeja" ir nominētas ASV Kinoakadēmijas "Oskars" balvām. Tās tiks pasniegtas jau 12. martā. Jūs esat viens no nedaudzajiem šīs akadēmijas biedriem, kas nav no ASV. Kā jūs raksturotu kopējās tendences, kas novērojamas šī gada nominantu klāstā?
Nominantus izvēlas vairāki tūkstoši akadēmiķu. Mēs skatāmies filmas trijos posmos. Pirmajā tās ir ap 200, otrajā – 12, visbeidzot paliek piecas. Uzvar tās filmas, kuras vienkārši saņem visvairāk balsu. Bet, kad akadēmiķi balso, viņi taču neatrodas bezgaisa telpā. Kaut gan dažkārt pēc rezultātiem šķiet, ka tomēr atrodas. Neskatoties uz to, viņi reaģē uz to, kas notiek apkārt.
Piemēram, šogad "Māja no šķembām", ar kuru atklājam arī "Artdocfest" programmu, sacenšas ar filmu "Navaļnijs". Lūk, Krievijas tēmas. Tāpat būs filma par vulkānu pētniekiem, kas savukārt nav par politiku. Tā kā šajā "Oskarā" ir dažādība, bet svarīgi, lai filma uzrunā un aizkustina.
Pilnmetrāžas filmu nominācijā visi darbi ir jaudīgi. Arī īsmetrāžā šogad ir aizraujoši nominanti. Piemēram, filma "Izeja". To veidojuši Jakutijas autori, kuri ir emigrējuši no Krievijas. Filmā nav dialogu un tekstu. Šis darbs ir par zinātnieku, kurš novēro roņu migrāciju. Tas ir ļoti spēcīgs māksliniecisks darbs. Skaidrs, ka tas tapa bez Krievijas finansējuma un ir marķēts kā Lielbritānijas produkcija, bet tas tikai apliecina, ka autori no Krievijas brīvajā pasaulē var sevi apliecināt. Nevaru atklāt, kā balsoju pats, bet nebrīnīšos, ja šis darbs iegūs "Oskaru". Tā kā "Artdocfest" noslēgsies 9. martā, bet jau 12. martā gaidīsim "Oskara" laureātus.
Jūs esat ne tikai ASV Kinoakadēmijas, bet arī Ukrainas un citu kino akadēmiju biedrs. Ja runājam par "Oskaru", "Artdocfest" un citu festivālu atlases kārtām, kurām tiek iesūtītas simtiem filmas, cik no tām jums nākas noskatīties, piemēram, gada laikā?
ASV Kinoakadēmijas biedrs esmu jau trešo gadu, un katru reizi sev apsolos, ka visas filmas neskatīšos. Un tomēr skatos visu. Tas ir interesanti, turklāt tā ir iespēja redzēt spožākās dokumentālās filmas no visas pasaules. Arī festivālos atliek vairāk laika sarunām ar kolēģiem, jo nav jāvelta laiks filmu skatīšanai. Tas arī palīdz veidot "Artdocfest" Rīga festivāla programmu.
Tā kā kopumā noskatos ap 150 pilnmetrāžas un 100 īsmetrāžas filmas. Bet, tā kā esmu Ukrainas un citu kinoakadēmiju biedrs, vispār gadā sanāk noskatīties ap pusotru tūkstoti filmu. Nevar teikt, ka visas noskatos līdz galam, bet skatos.
Paldies par sarunu. Lasītājiem tikai atgādināšu, ka jūsu filma "Austrumu fronte" "Artdocfest/Riga" programmā tiks izrādīta 8. martā.
