Kamēr publika vēl pārdzīvo “Dvēseļu puteņa” skatīšanās eiforiju, Latvijas kino industrijā “zelta laikmets”, visticamāk, ir beidzies. Nākamā gada pirmajā pusgadā ir gaidāmas triju spēlfilmu pirmizrādes – debitanta Reiņa Kalviņa filma par taksometra vadītāja ikdienas rutīnu – “Maiņa”, Kārļa Lesiņa debijas spēlfilma “Izmisums” un Viestura Kairiša “Pilsēta pie upes”. Otrajā pusgadā pagaidām dominē solījumi, no kuriem reālākie – Igaunijas un Latvijas kopražojums “Ziemassvētki džungļos” un Lailas Pakalniņas modernās Sniegbaltīte stāsts “Spogulī”.
Naudas būs mazāk.
Nacionālā kino centra vadītāja Dita Rietuma skaidro: “2020. gads, iespējams, būs pirmais gads, kurā mēs atgriezīsimies skarbā realitātē.
Filmu skaits, vismaz tas, ko mēs prognozējam, ir tieši uz pusi mazāks.
Situāciju var glābt mērķtiecīgs finansējuma palielinājums. Kāpēc – tāpēc, ka šis finansējums Latvijas kino joprojām ir mazākais Baltijas valstīs.”
Režisors Viesturs Kairišs uzskata, ka kino veidotājiem jābūt uzstājīgākiem sarunās ar politiķiem – “jāmēģina viņi pārliecināt.”
“Es nespēju iztēloties, ka mums ir, piemēram, Latvijas valsts, bet nav kino. Es domāju – ja mums nav kino, mums arī nav tās Latvijas valsts, tā ir kaut kāda “fake” valsts,” vērtē Kairišs.
Jauna cilvēka krīzes stāstu “Izmisums” janvārī piedāvās jaunais režisors Kārlis Lesiņš, un fināla taisnē ir režisora Matīsa Kažas latviešu vestrens “Kur vedīs ceļš”. Viņš arī pabeidzis dokumentālo filmu par mileniuma jauniešiem pasaulē “Klejotāji”
“Tie, kas ir patiešām apņēmīgi, ka viņiem ir tā vēlme režisēt kino, tad ir jāatceras, ka kino ir daudzveidīgs un dažāds, un dokumentālās filmas, piemēram, nepieprasa tik lielus līdzekļus, lai tās veidotu.
Mūsdienās kino estētika ir ļoti, ļoti dažāda un var strādāt arī mazbudžeta apstākļos,” norāda režisors un producents Matīss Kaža.
Viesturs Kairišs, kurš pēdējos gados strādā ar Latvijai smagām vēsturiskām tēmām, ir iesācis vairākas jaunas filmas, bet nākotne radošiem cilvēkiem ir bez garantijām.
Nacionālā kino centra vadītāja Dita Rietuma uzsver – lai nodrošinātu, ka Latvijā top kino, kas vietējā tirgū spēj konkurēt ar Holivudas produktiem, kāds šogad bija “Dvēseļu putenis”, vai arī kino, kas pievēršas nacionālās identitātes problemātikai, kā to darīja Simtgades filmas, arī lai nodrošinātu, ka top kvalitatīvs bērnu kino – tam visam ir vajadzīgas valsts dotācijas.
