Nauda visu nogludina. Sociālantropologa pārdomas par «Riga IFF» filmu

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 4 gadiem.

Rīgas Starptautiskā kino festivāla ietvaros 19. oktobrī kinoteātrī “Splendid Palace” būs skatāma režisora Džūnho Bona filma “Parazīts” ("Gisaengchung"). Pārdomās par filmu dalās sociālantropologs Viesturs Celmiņš.

Rīgas Starptautiskajā kino festivālā ("Riga IFF"), kas norisinās no 17. līdz 27. oktobrim, šogad vienpadsmit dienās tiek izrādītas 148 filmas. 11 tematiskajās programmās un konkursu skatēs laikmetīgais kino satiekas ar klasiku, ievērojamu režisoru filmas skatāmas līdzās drosmīgām debijas filmām.

Labs kino dod iespēju sarunāties par šodienas cilvēkam būtiskām, sociāli un politiski nozīmīgām tēmām. Tāpēc "Riga IFF" sadarbībā ar sabiedrisko mediju portālu LSM.lv lasītājiem piedāvā iepazīties ar filmām, kas ir ne tikai izcili mākslas darbi, bet arī rosina pārdomas un diskusijas par sabiedrībai aktuāliem tematiem.

Par astoņām "Riga IFF" filmām raksta cilvēki, kuru personiskā un profesionālā pieredze sniedz īpašu ieskatu filmas tematikā, lai caur kultūras un kino prizmu veicinātu domu apmaiņu par pasaulē un Latvijā notiekošo.

Vai #krīze ir beigusies vai tikai tagad sāksies? Un vai pēdējie desmit gadi padarījuši mūsu sabiedrību pārtikušāku, trūcīgāku, vienlīdzīgāku? Kaut gan nabadzības līmenis pasaulē krīt, ikdienā tā, protams, nešķiet. Kādēļ tā?

Pirmkārt, nabadzība ir ''kustīgs mērķis''. Plaisa starp tiem, kuri pašreiz dzīvo mazliet labāk, un tiem, kuri dzīvo nesasniedzami labāk, ir sasniegusi vēsturiski augstāko punktu. Otrkārt, mēs esam trūcīgi vai pārtikuši salīdzinājumā ar citiem (piemēram, lietuviešiem vai igauņiem). Iespējams, mēs šogad varam atļauties mazliet vairāk iekrāt, tērēt vai ceļot nekā pirms trīs vai pieciem gadiem.

Bet gandarījums par mūsu pūliņiem ir gaistošs, jo pat mūsu pašu aprindās kāds visu laiku pelna vēl labāk, izskatās vingrāks, atpūšas vēl glītāk un ceļo vēl eksotiskāk.

Rezultātā mēs vienlaicīgi esam gan pārticīgākā, gan nelaimīgākā sabiedrība cilvēces vēsturē.

Tādēļ, par spīti atšķirīgām socio-ekonomiskām telpām, filma "Parazīts" par spraigu trīs ģimeņu sastapšanos mūsdienu Korejā ir saprotama un aktuālā arī Latvijā. Vienai no ģimenēm ir teju visi labas dzīves atribūti – liels īpašums, izglītības iespējas, brīvais laiks. Turklāt atribūti ir pareizajā kombinācijā – diskrēts īpašums ar skatu, dārzu un autentisku stāstu u.t.t. Otra ģimene atrodas nomācošajā gaidīšanas stāvoklī starp iepriekšējo un nākamo gabaldarbu. Trešās ģimenes kontūras – ar nodomu atstātas aptuvenas – atstāsim acīgākiem skatītājiem. Ārpakalpojumi jeb t.s. gabaldarbu ekonomika (Angļu val. “gig economy”) ir tilts starp ģimenēm, kuru ceļiem ikdienā, vismaz teorētiski, nevajadzētu krustoties.

Tieši šo teoriju – par pārticības radītu pašpietiekamību un atšķirību izzušanu – filma arī pārbauda.

Par spīti noslēgtajai elitāro savrupmāju ģeogrāfijai, rāmam dzīves ritumam un drošības pasākumiem, ģimenes satuvinās un mijiedarbojas progresīvā skalā. Tās faktiski vieno jēgpilns mērķis – iztikšana –, kas neizbēgami rada līdzatkarību.

Ģeogrāfijai filmā ir būtiska loma, kā nekā par sociālajiem slāņiem mēs runājam kategorijās “augstākie-zemākie”. Vieniem pārtikusi dzīve pakalnā vajadzību pulku ir nevis izsmēlusi, bet garantē arvien jaunas nedrošības un statusa nastas, ģenerējot virkni ārpakalpojumu.

Otri, knapi redzami, vada savas dienas ielas līmenī un, rūpīgi konstruējot iespējas, ko viņiem paver augstākie sabiedrības slāņi, solidaritātes ideālus bez jebkādām aizturēm pārvērš lauskās un paslēpj no acīm.

Rezultātā par trešās ģimenes eksistenci mēs nenojaušam un zinām tikpat maz kā par zemākajiem sabiedrības slāņiem savā ikdienā. Viņu dzīve noris skaudrā nesvarīgumā, un viņu rīcības iespējas traģiskā kārtā aprobežojas ar personīgo ķermeni.

Filmas pienesums ir aizrautīga "nevienlīdzības" žanra filmu noteikumu maiņa. Skatītājs visai ātri tiek aicināts pārskatīt savus līdzšinējos priekšstatus par to, kāds rīcības arsenāls pieder katram no filmā attēlotajām slāņiem. Kādēļ vienai sociālai grupai mēs portretēto rīcību piedēvējam ar vieglu roku, kamēr apgriezts rīcības katalogs mūsos rada mulsumu? 

Runāt par sociālām šķirām, dzīves iespējām un materiālo labklājību, protams, nav taktiski gan mūsu, gan viegli eksotiskajā Korejas kontekstā.

Filmas gaitā mēs tā arī neuzzinām, kas vainojams pie strukturālās nevienlīdzības, vai un cik korumpēta ir viņu valdība un tieši kur dislocējama atbildība – indivīda vai sistēmas līmenī.

Toties skaidri iezīmējas tas, ka, iesoļojot jaunajā dekādē, mūs pavadīs šīs filmas noklusētais varonis – solidaritātes deficīts un epidēmiska mēroga nevienlīdzība ar negaidīti tālejošām sekām visnegaidītākajos sabiedrības nostūros.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti