Piejūras klimats

Ar iespaidiem no 75. starptautiskā Venēcijas kinofestivāla studijā viesojas Elīna Liberte

Piejūras klimats

Sākam gatavoties RIGA IFF!

Kino un mūzika - no leģendāras klasikas līdz drebuļu parādei

Mūzika kinofilmās – neatņemama sastāvdaļa vai bīstams apdraudējums?

"Ja reiz uz pasaules ir kāda mūžīga un nešķirama savienība, tad tā ir starp kino un mūziku," pirms dažiem gadiem rakstījis Otto Ozols. Taču ar īpašo skaņumākslas žanru – mūziku filmām – ir interesanti: daži režisori to uzskata par neatņemamu filmas sastāvdaļu, savukārt citi – par bīstamu apdraudējumu… Latvijas Radio 3 "Klasika" raidījums "Piejūras klimats" lūko noskaidrot, kurā pusē taisnība.

Šogad 50 gadu jubileju svin Franko Dzefirelli filma “Romeo un Džuljeta”.

Režisora izvēlētie galveno lomu atveidotāji bija teju tikpat jauni kā Šekspīra lugas tēli – Leonardam Vaitingam, kuru uz Romeo lomu izvēlējās no 300 kandidātiem, tobrīd bija 17 gadu, savukārt Olīvijai Hasijai, kas pārspēja 500 konkurentes uz Džuljetas lomu, filmēšanas laikā bija vien piecpadsmit…

Jauneklīgais un vienlaikus pārlaicīgais “Romeo un Džuljetas” ekranizējums ieguva milzu popularitāti, un tā mūzika, veidota viduslaiku noskaņās ar vieglu 60. gadu popmūzikas atblāzmu, iespējams, mūsdienās ir pat atpazīstamāka nekā pati filma.

 

Filmas "Romeo un Džuljeta" mūzikas autors ir leģendārais Nino Rota – tieši viņam varam pateikties arī par filmas “Krusttēvs” muzikālo motīvu, viņa skaņu celiņi ir neatņemama Fellīni kino universa sastāvdaļa.

Deviņas operas, pieci baleti, mūzika teju divsimts filmām, grāds literatūrā un direktora amats Bari konservatorijā divdesmit gadu garumā – Nino Rota ir un paliek leģenda. Dzimis 1911. gadā mūziķu ģimenē Milānā, jau 1929. gadā pabeidza studijas "Santa Cecilia" konservatorijā.

Paralēli studijām neticami apdāvinātais zēns darbojās kā diriģents un arī komponēja mūziku – viņa pirmā oratorija "L'infanzia di San Giovanni Battista" tika atskaņota Milānā un Parīzē jau 1923. gadā, kad Rotam bija vien  12 gadi.

Nino Rota

Mūziku filmām Nino Rota sāka rakstīt 20. gadsimta 40. gados, un laikposmā no 1952. līdz 1979. gadam viņš bija vienīgais Federiko Fellīni filmu komponists. Rotas filmogrāfijā ir mūzika Fellīni filmām “Ceļš”, “Kabīrijas naktis”, “Saldā dzīve”, “8 ½”, “Džuljeta un gari”, “Amarkorda”, Lukīno Viskonti filmām “Roko un viņa brāļi” un “Gepards”, kā arī Frānsisa Forda Kopolas filmai “Krusttēvs”, turklāt viņš radījis mūziku arī Dzefirelli un Viskonti teātra uzvedumiem.

Nino Rotas filmu mūzika, būdama izteikti melodiska, mazliet nenopietna, viegli nostalģiska un ne ar ko citu nesajaucama, raksturo itāļu kino teju pusgadsimta garumā.

Nino Rota uzsvēris, ka neuzskata kino mūzikas radīšanu par otršķirīgu nodarbi: "Tas ir attīstījis mani kā psiholoģiski, tā muzikāli."

 

Atvadas no islandiešu ģēnija

Diemžēl 2018. gads 21. gadsimta kino mūzikas vēsturē ieies arī ar kādu zaudējumu: šā gada februārī Berlīnē 48 gadu vecumā mūžībā devās viens no pēdējās desmitgades ievērojamākajiem kino mūzikas komponistiem – islandietis Johans Johansons.

Dzimis 1969. gadā Reikjavīkā, savu muzikālo karjeru sācis dažādās alternatīvā roka un eksperimentālās  elektroniskās mūzikas apvienībās. Jau pirmais viņa solo albums "Englabörn" bija mūzika teātra izrādei, un to raksturoja stīgu instrumentu skanējuma pārveide ar dažādu digitālo filtru palīdzību.

"Pitchfork" mūzikas kritiķi par albumu izteicās kā par “izteikti atturīgu, kur klavieres skan kā pilieni no lēni kūstošām lāstekām, uz kurām siltu elpu dveš vijoles."

Johansons rakstīja mūziku teātrim, dejai, televīzijai un kino, apvienojot klasisko simfoniskā orķestra skanējumu ar elektroniskās mūzikas elementiem, saglabājot izteikti ziemeļniecisku, vienlaikus atturīgu un emocionālu skanējumu. Viņš ir strādājis ārkārtīgi intensīvi, laikposmā no 2000. gada sarakstot mūziku 27 pilnmetrāžas filmām un 4 īsfilmām, kā arī īstenojot pats savus muzikālos projektus.

Johansona darbs kino ticis augsti novērtēts: viņa radītā mūzika 2014. gada Džeimsa Mārša filmai “Teorija par visu” par izcilo angļu fiziķi un matemātiķi Stīvenu Hokingu tika nominēta Amerikas Kinoakadēmijas balvai, "Grammy" un BAFTA balvām, kā arī saņēma "Zelta globusu".

Tāpat Oskaram tikuši nominēti arī divi viņa radīti Denī Vilnēva filmu skaņu celiņi (“Sicario: Narkokarš” (2015) un “Atnācēji” (2016)). Tieši sadarbība ar Vilnēvu, kas aizsākās 2013. gadā, atnesa Johansonam plašu starptautisku atzinību, un par šo sadarbību Johansons stāsta arī intervijā.

"Man ļoti paveicies, ka satiku Denī un ka viņš mani iesaistījis šajā piedzīvojumā, kas viņam ir kino veidošana. Viņam ir izteikti laba izjūta, kā iesaistīt mūziku kino, kāda ir mūzikas nozīme kino – mūzikas un arī skaņas. Izpratne par to, kā mūzika un skaņas dizains spēj līdzāspastāvēt un kļūt par ļoti spēcīgu naratīvu un kinematogrāfisku līdzekli," atzīmē Johansons.

“Teorijas par visu” skaņu celiņa fragments apliecina Johansona teikto, ka mūzika var būt spēcīgs naratīva veidotājs, un tieši šeit satiekas divi pretēji uzskati – ir kino veidotāji, kas apzināti un talantīgi izmanto mūziku, lai virzītu stāstu un ilustrētu filmas emocionālo ainavu, bet pretējā nometnē atrodami tie režisori, kas vai nu iestājas pret mūziku kino vispār, vai arī izmanto to minimāli.

Šo viedokli pārstāv arī latviešu kino režisore Laila Pakalniņa: "Manuprāt, kino kā mākslas darbs ir ļoti daudzslāņains un cilvēkam paver dažādas interpretācijas iespējas. Tieši tas pats ir ar mūziku. Un tieši tas man arī patīk mūzikā un kino – ka visu vari uztvert tieši tā, kā gribi! Jo esi brīvāks, jo labāk vari iedziļināties darbā. Ja saliek kopā divas lietas – daudzslāņainu kino un daudzslāņainu mūziku, brīžam var sanākt kas ļoti vienkāršots.

Mūzika savienojumā ar kino ir ļoti bīstama! Mūzika var kļūt manipulatīva un vienkāršot filmu.

Ne jau vienmēr un visur, bet principā. Tas ir tas, no kā baidos. Lai skatītājam atstātu vairāk iespēju baudīt filmas atmosfēru, vairāk spēlējos ar klusumu, trokšņiem. Tajā pašā laikā dzīvē bez mūzikas neiztiek pat tie, kuri ienīst mūziku, jo… viņi gluži  vienkārši to dzird.”

Mūzika drebuļu kino

Tomēr varam runāt par atsevišķiem kino žanriem, kur mūzika ir ārkārtīgi svarīga, un viens no tiem, bez šaubām, ir šausmu kino. Turklāt intelektuālais šausmu autorkino, kuru pārstāv arī itāļu režisors Dario Ardžento.

 

 

“The Goblins” radīts Ardžento 1977. gada kulta filmai “Suspiria”. Tolaik izteikti laikmetīgais skanējums apvienojumā ar čukstiem un dramatiskiem efektiem radīja papildu dimensiju filmai, kas ierindojama šausmu kino zelta fondā.

Filma "Suspiria" (1977)

“Suspiria”, “Profondo Rosso” un citas Ardžento filmas, no kurām daudzas tapušas sadarbībā ar itāļu progresīvā roka apvienību “The Goblins”, pierādīja, ka šausmu kino skatās ne tikai pusaudži un vieglas izklaides meklētāji. Tādēļ ziņa, ka vēl kāds itāļu režisors – proti, Luka Gvadanjīno, kura filma “Sauc mani savā vārdā” pagājušogad gan iekaroja skatītāju sirdis teju visā pasaulē, gan ieguva Amerikas Kino akadēmijas un BAFTA balvas par labāko scenāriju, nolēmis uzņemt rimeiku šim superpopulārajam Ardžento darbam, raisīja patiesu sensāciju.

Tilda Svintone filmā "Suspiria" (2018)

Gvadanjīno veidotā divarpus stundu garā mistiskā šausmu drāma “Suspiria” ar Dakotu Džonsoni, Tildu Svintoni un Miu Gotu galvenajās lomās piedzīvoja pirmizrādi piedzīvoja pavisam nesen, septembrī, 75. Venēcijas kino festivālā, apliecinot Gvadanjīno spēju pārradīt šausmu klasiku.

Pirmizrādes gaidās filmas veidotāji dalījās ziņās par topošo projektu visai skopi, un jebkura no šīm ziņām bija mūsu gaidu vērta… Viena no tām bija filmas galvenā muzikālā tēma, kuras autors ir neviens cits kā grupas "Radiohead" solists un dziesmu autors Toms Jorks.

 

 

Kino, foto un TV
Kultūra
Jaunākie
Interesanti