Viņš bija viens no konsekventākajiem un erudītākajiem Latvijas vēstures pētniekiem, daudzu patriotiski vēsturisku dokumentālo filmu autors, vairākkārtējs Nacionālās kino balvas „Lielais Kristaps” laureāts, norādīja NKC.
“Tā, protams, ir ārkārtīgi negaidīta un skumja ziņa. Askolds Saulītis bija ļoti talantīgs režisors. Viņam raksturīga dziļa tēmas rakšana. Viņš ļoti pētīja un ir veidojis vairākas filmas par vēstures notikumiem par Bermontiādi, par Pirmā pasaules kara varoņiem. Viņš ir režisors ar tādu atbildības sajūtu, kurš pētīja gan mūsu brīvības ceļu, gan attiecības starp antagoniskām pusēm pēc Otrā pasaules kara. Tā patiešām ir ļoti negaidīta un skumja ziņa, jo Askolds bija spēka gados, un šodien viņam bija jāaizstāv savs nākamais projekts,” sarunā ar Latvijas Radio pastāstīja Latvijas Kinematogrāfistu savienības priekšsēdētāja un filmu māksliniece Ieva Romanova.
Režisors un producents Askolds Saulītis dzimis 1966. gada 5. jūnijā Liepājā, mācījies Liepājas 5. vidusskolā (1972–1984), Liepājas Lietišķās mākslas vidusskolas pedagoģijas nodaļā (1984–1986). 1987. gadā nolēmis strādāt Rīgas kinostudijā, devies uz Rīgu un kļuvis par palīgstrādnieku Aivara Freimaņa spēlfilmā “Dzīvīte” (1989), bijis administrators Arvīda Krieva spēlfilmā “Ievas paradīzes dārzs” (1990), paralēli kā kinoamatieris sācis veidot eksperimentālas spēlfilmas, viena no tām – “XXX” (1989) saņēmusi “Grand Prix” Baltijas neatkarīgo filmu festivālā, bet “Opera” (1991) apbalvota Gdaņskas filmu festivālā (Polijā).
1990. gadā Askolds Saulītis sācis strādāt kā režisora asistents, režisors un operators filmu studijā “Kaupo”, veidojis reklāmfilmas. 1993. gadā kopā ar operatoru Uldi Janci uzņēmis savu pirmo filmu uz 35mm lentes – dokumentālo filmu par Rīgas komunālajiem dzīvokļiem “Kas dzīvo komunalkā” (teksta autors – dokumentālā kino klasiķis Aivars Freimanis). 90. gados strādājis kā režisors un operators dažādās Latvijas televīzijās, studijā “Kaupo” veidojis arī dokumentālo filmu par mākslinieci Aiju Zariņu – “Eiropas nolaupīšana” (1998, Helēnas Demakovas scenārijs). Strādājis arī filmu studijā “F.O.R.M.A.”, veidojot dokumentālo filmu “Sarkanais un Brūnais” (diplomdarbs, 1999), par kuru saņēmis "Lielo Kristapu", un noveli “Tristans un Izolde” Latvijas un Igaunijas kopražojuma spēlfilmā “Trīs stāsti par…” (1999), arī filmu studijā “Rija”, uzņemot animācijas filmu “Clara & Rubinšteins” (1999).
2000. gadā dibinājis filmu studiju “Subjektiv Filma”, pirmā paša studijā uzņemtā dokumentālā filma bija “Jaunības avots” (2001), un tā atnesa Askoldam Saulītim jau otro Nacionālā filmu festivāla “Lielais Kristaps” balvu kā labākajam dokumentālā kino režisoram. Divos nacionālajos festivālos Askolda Saulīša filmas saņēmušas Skatītāju balvu – 1998. gadā “Eiropas nolaupīšana” un 2003. gadā “Keep smiling!”. Šī filma, kas veltīta Latvijas teritorijā kritušu karavīru piemiņai, 2003. gada festivālā saņēma piecas nominācijas un balvu par labāko scenāriju, vēlāk tika nominēta Krievijas kino akadēmijas balvai NIKA. Arī Saulīša nākamā dokumentālā filma “Svētku anatomija” (2005) Nacionālajā filmu festivālā saņēma piecas nominācijas un tika apbalvota par labāko montāžu.
2008. gadā Askolds Saulītis pabeidza darbu pie dokumentālās filmas “Parāds Afganistānai”, 2009. gadā pabeigta Saulīša režisētā filma “Bermontiāda”, kas ar plašu arhīvu materiālu un inscenējumu palīdzību pēta ļoti sarežģītu periodu Latvijas vēsturē.
2011. gadā Askolds Saulītis dibināja biedrību “Terra Europa”, kurā uzņemtas vairākas dokumentālās filmas par Latvijas vēstures tēmām, apliecinot autora dziļo ieinteresētību un erudīciju vēstures jautājumos, – “Atmodas antoloģija” (2013), “Baltijas brīvības ceļš” (2014), “Dziesmuvara” (2018). Filmu programmā “Latvijas filmas Latvijas simtgadei” Askolds Saulītis iekļāvās ar dokumentālo filmu “Astoņas zvaigznes” (2017), kas veltīta īpašai parādībai Latvijas vēsturē – latviešu strēlniekiem.
