Kā scenāristei un režisorei Anjēzei Vardai ir nozīmīga loma Francijas un Eiropas kino, kā arī pasaules kinomākslā. Viņas pirmā filma „La Pointe Courte” (1954) tikpat kā netika izrādīta, taču jau ļoti skaidri parādīja viņas personīgo stilu un atnesa viņai „franču jaunā viļņa vecmāmiņas” titulu. Filma „Kleo no 5 līdz 7” (Cléo de 5 à 7, 1961) tika demonstrēta Kannu kinofestivālā un saņēma franču kinokritiķu balvu.
Vardas daudzo filmu skaitā ir „Lauvas, mīlestība un meli" (1968), „Pseidokumentālā filma” (Documenteur) (1981), kas uzņemta Losandželosā, „Viens dzied, otrs ne” (L’une chante, l’autre pas, 1976), „Žako no Nantes” (Jacquot de Nantes, 1990), "Sejas, ciemi" (2017) un citas. Viņas filmās iedomu pasaule bieži vien mijas ar dokumentālo filmu elementiem.
Režisore ir saņēmusi teju vai visas iespējamās balvas: „Sudraba lāci” Berlīnē par filmu „Laime” (Le Bonheur, 1965), „Zelta lauvu” Venēcijā par filmu „Kaidone” (Sans toit ni loi, 1985), Eiropas Kinoakadēmijas balvu par filmu „Vārpu lasītājas un es” (Glaneurs et la glaneuse, 2000) un Francijas kinobalvu „Cēzars” par filmu „Anjezes pludmale” (Les Plages d’Agnès, 2008).
Vardas darbs ir apbalvots ar Kannu kinofestivāla „Zelta karieti”, goda „Cēzara” balvu un Lokarno kinofestivāla „Goda leopardu”.
"Es mēģinu saskatīt to, ko citi neredz, jo viņi aizmirst uz to paskatīties. Ne tāpēc, ka viņi ir akli, bet tāpēc, ka es cenšos runāt ar margināliem cilvēkiem, tiem, kas ir aizmirsti,” intervijā Latvijas Televīzijas Kultūras ziņu veidotājiem 2014. gadā teica leģendārā franču režisore, kura bija ieradusies Rīgā, lai saņemtu Eiropas Kinoakadēmijas balvu par mūža ieguldījumu kinomākslā.
LTV intervija ar Anjēzi Vardu 2014.gadā (angļu val.)
Anjēze Varda ir radījusi vairāk nekā 30 īsfilmu, dokumentālo filmu un mākslas filmu gan televīzijai, gan kino, turklāt ir vairāku fotogrāfiju izstāžu un mākslas instalāciju autore: „Kartupeļu utopija” (Patatutopia), kas radīta 2003. gada Venēcijas mākslas biennālē, liela mēroga izstāde „Nuarmutjē atraitnes" (The Widows of Noirmoutier) laikmetīgās mākslas muzejā „La Fondation Cartier” Parīzē (2006), „Kino būda” (Shack of Cienema) Losandželosas apgabala mākslas muzejā (2013) un solo izstrāde „Netipiskie triptihi" (Triptyques Atypiques) galerijā „Nathalie Obadia” Parīzē (2014).
