Studijas pārtraucis un strādājis par žurnālistu laikrakstā "Padomju Jaunatne". Kinorežisors Gunārs Piesis uzaicinājis Freimani piedalīties Rīgas kinostudijas organizētā scenāriju darbnīcā, bet drīz redaktore Aina Adermane piedāvājusi Freimanim rakstīt tekstus kinožurnāliem "Padomju Latvija".
Freimaņa debija režijā bija "Pilsēta paceļas spārnos" (1963). Pēc tam viņš veidojis filmas "Krasts" (1963), "Ceļamaize" (1963), "Gada reportāža" (1965), "Kuldīgas freskas" (1966), "Hepenings ar M.Z." (1987), "Ābols upē" (1974), "Puika" (1977), "Dzīvīte" (1989) un "Ligzda" (1995).
Vislabāk viņš pazīstams ar savām leģendārajām filmām – "Dzīvīte", "Puika" un "Ābols upē", bet viņa kontā ir arī virkne izcilu dokumentālo darbu, to vidū filmas "Lomi" un "Dzintara latvietis 87".
Freimanis bijis scenārija autors vai līdzautors visām savām spēlfilmām, arī lielākajai daļai dokumentālo filmu. Rakstniecībā viņš vairāk darbojies kā īsprozas autors. Pērn klajā nāca viņa pirmais romāns "Katls".
Kino zinātniece Inga Pērkone viņu raksturo kā Latvijai ļoti nozīmīgu kino personību ar ilgu un daudzpusīgu karjeru. "(..) Tas, ko Aivars Freimanis mums ir atstājis par 20. gadsimtu, tas vizuālais mantojums ir nenovērtējams."
Matīsa norāda, ka 2012. gadā Freimanis saņēma Nacionālā filmu festivāla “Lielais Kristaps” balvu par mūža ieguldījumu kinomākslā. Freimaņa spēlfilma "Ābols upē" iekļauta Latvijas Kultūras kanonā.
