Rīgas Starptautiskajā kino festivālā ("Riga IFF"), kas norisinās no 17. līdz 27. oktobrim, šogad vienpadsmit dienās tiek izrādītas 148 filmas. 11 tematiskajās programmās un konkursu skatēs laikmetīgais kino satiekas ar klasiku, ievērojamu režisoru filmas skatāmas līdzās drosmīgām debijas filmām.
Labs kino dod iespēju sarunāties par šodienas cilvēkam būtiskām, sociāli un politiski nozīmīgām tēmām. Tāpēc "Riga IFF" sadarbībā ar sabiedrisko mediju portālu LSM.lv lasītājiem piedāvā iepazīties ar filmām, kas ir ne tikai izcili mākslas darbi, bet arī rosina pārdomas un diskusijas par sabiedrībai aktuāliem tematiem.
Par astoņām "Riga IFF" filmām raksta cilvēki, kuru personiskā un profesionālā pieredze sniedz īpašu ieskatu filmas tematikā, lai caur kultūras un kino prizmu veicinātu domu apmaiņu par pasaulē un Latvijā notiekošo.
Jau filmas ievadā kļūst skaidrs, ka mazā supervarone mirs. Skatītājam uzreiz tiek atņemta cerība par labām beigām, tāpat kā filmas galvenās varones mammai, kura, uzzinot, ka meitai ir atlicis dzīvot dažus mēnešus, izvēlas viņu nevis atstāt slimnīcā, bet vest mājās, turpināt cīnīties un cerēt uz brīnumu.
Esmu bijusi klāt situācijās, kad vecākiem šādi lēmumi ir bijuši jāpieņem. Tas ir ārprātīgi smagi, neviens tam nav gatavs, un diemžēl nav vienas pareizās izvēles.
Vecākiem pieņemt to, ka bērns drīz mirs, nav dabiski, gribas cīnīties līdz pēdējam, bet vienlaikus negribas pakļaut bērnu nepārtrauktām sāpīgām procedūrām, gribas redzēt viņu laimīgu, priecīgu.
Dzīvojot līdzi šim stāstam, bija sajūta, ka viss notiek pa īstam, jo filmā, manuprāt, ļoti patiesi ir atainotas mammas, māsas un apkārtējo cilvēku emocijas, viņu pārdzīvojumi, neziņa, apmulsums, bailes, vēlēšanās palīdzēt atbilstoši saviem priekšstatiem.
Šis ir ļoti cilvēcisks stāsts, tāpēc, skatoties filmu, tikai brīžiem ievēroju, ka tas notiek Kenijā, nevis Latvijā vai kādā citā valstī. Mammām visā pasaulē zaudēt savu bērnu ir pats sāpīgākais, kas dzīvē var notikt, un tādas detaļas, kā slimnīcas palāta vai sadzīves apstākļi kļūst nesvarīgi. Tāpat kā ļoti smagi ir būt slimojoša bērna māsai vai brālim, kad tik sāpīgā un sarežģītā situācijā jāmeklē sava vieta.
Manuprāt, Kenija filmā visvairāk ienāk caur apkārtējiem cilvēkiem, par ko mazliet apskaudu galvenās varones ģimeni. Ciema iedzīvotāji ir ļoti saliedēti, sniedzot savu atbalstu, gluži kā tajā teicienā, ka vajadzīgs viss ciems, lai izaudzinātu bērnu.
Manuprāt, tā dažreiz mums te, Latvijā, pietrūkst, un nevis tāpēc, ka negribam palīdzēt, bet neuzdrošināmies, jo nezinām, kā.
Filmu skatīties ir smagi, un - līdzīgi kā dažreiz dzīvē - gribas norobežoties, cerot, ka mani nekas tāds neskars. Tā ir milzīga bezspēcības sajūta, kad nevar izglābt bērna dzīvību, kad nevar vecākiem pateikt, ka viss būs labi, taču gandrīz vienmēr ir kas tāds, ko var darīt. Un filmā tas ir brīnišķīgi parādīts, kad visi apkārtējie cilvēki iesaistās, lai mazā supervarone piedzīvotu ko īpašu.
Tās ir atmiņas, ar kurām tālāk dzīvos bērna tuvinieki, un mīlestība, ko piedzīvo ikviens, kurš piedalās. Žēl, ka mums nav supervaroņu spēju, ka nevaram izglābt visus bērnus, ka dažreiz nepietiek ar labu sirdi.
Bet laba sirds, mīlestība un cilvēcība vienam pret otru varbūt ir tas labākais, kas mums ir, un šīs īpašās spējas vajag lietot dzīves laikā.
