Filmas darbība norisinās Franču Polinēzijā, Taiti salā un seko komisāram De Rualē, kurš pārstāv Francijas valdību, bet reizē arī mēģina no sevis nokratīt "kolonizatora" statusu. De Rualē pavada savas dienas un naktis, satiekoties ar dažnedažādiem svarīgiem un mazāk svarīgiem cilvēkiem, iesaistoties pēc iespējas vairāk salas iedzīvotāju dzīvēs, kā arī mīl izplūst filozofiskos un visai nolemtības pilnos monologos. Rualē uzmanības lokā nonāk baumas, ka Francijas valdība varētu atkārtot kodolizmēģinājumus Klusajā okeānā un no jauna apdraudēt Polinēzijas iedzīvotājus. Šīs baumas paspilgtina jūrnieku pastāvīgā klātbūtne Taiti naktsklubos, kā arī noslēpumaina zemūdene, ko ierauga tikai pats De Rualē. Komisāra aizdomas un paranoja aug, radot visus nepieciešamos priekšnosacījumus politiskam trillerim. Bet, tā kā "trilleris" paredz spriedzi, spraigu sižetu un saspīlējumu, Alberta Serras jaunākais veikums nebūtu īsti pieskaitāms šim žanram. Pareizāk būtu izmantot filmas mārketinga kampaņā un recenzijās manīto apzīmējumu "anti-trilleris".
Operatora Artura Torta kamera slīd pa Taiti līdzīgi kā De Rualē – brīžiem lietišķi, brīžiem sapņaini un pat sirreāli. Un, protams, ka Polinēzijas dabas ainaviskums ir viens no primārajiem iemesliem, kādēļ filmu "Kluso salu fikcija" ir svarīgi piedzīvot uz lielā ekrāna. Jo šī nav naratīva virzīta filma, tā ir pieredze. Tā kā šobrīd kino veidotāji arvien vairāk izjūt sociālo tīklu radītās izmaiņas cilvēku uztverē un uzmanības ilgumā, tad Alberta Serras stila kino kļūst par arvien lielāku retumu. Lai arī kā man nepatīk skaļā trauksmes celšana par to, ka skatītāja uzmanību vairs nav iespējams piesaistīt ar kadru, kas ir ilgāks par pāris sekundēm un to, kā "TikTok" ir sabojājis jauno paaudzi, arī pašai nākas cīnīties ar klejojošo un sadalīto uzmanību. Ņemot vērā, ka lielākoties recenzijas top pēc tam, kad filma redzēta mājas apstākļos, jo kinoteātros tā vēl nav pieejama, pašai nākas atzīt, ka ir gandrīz neizturami grūti paralēli neskatīties telefonā. Bet tieši tāpēc ir radīti kinoteātri, kurus – pat ar visu popkorna graušanu un konfekšu papīrīšu čabināšanu – es joprojām uztveru kā kino tempļus. Svešinieki satiekas tumšā telpā un ziedo savu laiku un labticību, lai kopīgi piedzīvotu kaut ko, kam ir solījuši sniegt visu savu uzmanību. Tajā ir kas svēts.
Kā naratīvā kino piekritēja, nevaru teikt, ka sajūsminājos par filmu "Kluso salu fikcija" – pat ja par mani gudrāki kino kritiķi šo dēvē par visnaratīvāko un arī vislabāko no Serras filmām. Citējot Lesliju Felperinu no "Hollywood Reporter", filma "ir diezgan skatāma, pat diezgan sižeta virzīta – protams, priekš Serras filmas". Par to, vai filma ir labākā no režisora darbiem, nevaru spriest, bet naratīva aizmetņi ir saskatāmi, lai arī nav akūti svarīgi. Sižeta līnijas iesākas, bet nenoslēdzas, spriedzi kāpina nevis notikumi vai baisās priekšnojautas, kas vajā De Rualē, bet gan tveicīgā atmosfēra un sajūta, ka pastāv kāds ļoti trausls balanss, kurš tūdaļ var tikt izjaukts. Politiskā spriedze un koloniālisms kā īpatnējs atavisms mūsdienu pasaulē, ir tas, kas ieskauj varoņus un viņu it kā nesteidzīgo dzīvi "paradīzē". Bet vai mani pārāk interesē dzīves nogurdināta un priviliģēta pusmūža vīrieša pārdomas par pasaules kārtību? Nē.
Interesantas ir kino kritiķa Marka Aša vilktās paralēles starp De Rualē (Benuā Magimels) tēlu un Džeku Flauersu (Bens Gazarra) Pītera Bogdanoviča filmā "Svētais Džeks" ("Saint Jack", 1979). Abi šie varoņi ir svešinieki, kuri savā ziņā ir asimilējušies "eksotiskās vidēs" un sevī iemieso novēršanos no rietumnieciskā dzīvesveida, tai pašā laikā baudot tā sniegtās privilēģijas. Lai arī De Rualē pārstāv Francijas valdību, viņš nevēlas pieļaut pagājušā gadsimta vidū notikušo kodolizmēģinājumu atkārtošanu, zinot to, cik baisas sekas tas radīja salas iedzīvotāju veselībai. Vai šī ir alegorija par to, ka pat 21. gadsimtā mēs joprojām dzīvojam kodolkara šausmu ēnā? Es nezinu. Citi kino kritiķi norāda, ka filma ir pilna ar dziļām metaforām un paralēlēm, bet laikam, lai tās saskatītu, man tā jānoskatās vēlreiz.
Lai arī "Kluso salu fikcija" noteikti nav filma, kura iekļūs manu mīļāko kino pieredžu topā, par to ir interesanti domāt un lasīt. Piemēram, Serra esot galvenās lomas atveidotājam Benuā Magimelam licis izmantot austiņu, kurā režisors runājis De Rualē tekstu, un aktierim tas uzreiz arī bijis jāizspēlē. Zinot šādu faktu, vērot Magimela tēlojumu kļūst daudz interesantāk. Režisors arī vienlaikus filmējis ar trim kamerām, un safilmētais materiāls bijis 180 stundas garš. Tā kā – ja jums šķiet, ka teju trīs stundas ir daudz, tad jāsaka, ka Serra vēl ir bijis vēlīgs pret saviem skatītājiem.
Ja būtu jāatrod kādi atslēgvārdi, kā aprakstīt filmu "Kluso salu fikcija", es izvēlētos "melanholija", "pamestība" un "tumsa". Skaistās Taiti naktis izstaro zināmas murgam līdzīgas kvalitātes, kad tu klīsti pa it kā pazīstamu vidi, bet jūties kā svešķermenis. Tas ir stāsts par varu un varas ilūziju, kas ir daļa no cilvēces radītā sabiedriskā līguma, kurš – ja palūkojas no malas – ir bez jebkāda realitātē balstīta pamata. Un jāpiekrīt Hektoram A. Gonsalesam, kurš raksta: "Filma ir par cilvēku, kurš šķietami ir varas pozīcijā, bet vienlaikus ir pilnīgi nevērtīgs, kad ierauga plašāku kontekstu".
Latvijas kinoteātros filma "Kluso salu fikcija" būs skatāma no 8. decembra.
