Mīta un realitātes trauslā robeža. Recenzija Riga IFF programmas filmai «Ēnu ieleja»

Norvēģu režisora Jūnasa Matsova Gulbrannsena debijas pilnmetrāžas filma “Ēnu ieleja” (Skyggenes Dal) ir drāma ar šausmu kino elementiem, kas vēsta par bērna pirmo sastapšanos ar nāvi un apjukumu, kas tai seko, mazajam cilvēkam cenšoties aprast ar jauniepazīto pasaules kārtību.

Filmas centrā ir sešgadīgais zēns Aslaks, kurš kopā ar mammu dzīvo Norvēģijas laukos. Jaunā aktiera Adama Ekeli tēlotais varonis ir eņģelisks blondīns ar zilām acīm, lluss un vērīgs puisis ar neizdibināmu skatienu un plašu fantāziju, kurā skatītājam filmas gaitā ļauts ielūkoties. Kad ģimene uzzina par Aslaka vecākā brāļa nāvi, bet kaimiņos kāds nezināms briesmonis turpina nogalināt aitas, abi notikumi puiša prātā savijas kopā kā viens, un savas bailes un neizpratni viņš sāk personificēt ar vilkaci, kas mitinās blakus esošajā mežā un draud turpināt nogalēt.

“Ēnu ielejas” stāsts ir veidots pēc skandināvu gotiskās tradīcijas – literatūrā tā apzīmē virzienu, kas pastāv kopš 19. gadsimta un kurā spocīgu būtņu apsēstas mājas vietā par notikumu telpu kļūst norvēģu mežonīgās ainavas.

Vietējā folklora aktualizē gotisku atmosfēru, un varoņi šajos darbos ir spiesti konfrontēt dabu, kurā slēpjas pagāniskās pagātnes mīti.

Šajā stāstā par pasaules neizprotamās un bīstamās daļas apzīmētāju kļūst milzīgs skujkoku mežs, kas atrodas netālu no mājām un, būdams aizliegtā teritorija, Aslaka prātā ir robežšķirtne starp pazīstamo un nepazīstamo, saprotamo un nesaprotamo un, iespējams, – arī dzīvību un nāvi. Kad no mājām aizklīst suns Raps, teju vienīgais Aslaka draugs un rotaļubiedrs, puika pārkāpj noteikumus un dodas mežā to meklēt. Ceļojums ir simbolisks, Aslakam vienatnē izdzīvojot visus zaudējuma emocionālos posmus, sākot ar noliegumu un dusmām, līdz notikušā akceptēšanai.

Režisors varoni bieži fiksē nevis darbībā, bet guļot vai atrodoties pusnomodā, radot efektu, ka nepārvarams nogurums ir pārņēmis ģimeni un robeža starp sapni un nomodu ir izplūdusi.

Letarģisks ir ne vien Aslaks un viņa māte, bet arī daba, caur kuras tēlu tiek izteikti varoņa pārdzīvojumi. Kaili koki, migla, krēsla un dzestrums disonē ar Aslaka neapzināto vēlmi tapt samīļotam un sasildītam.

Atmosfērisko mūziku “Ēnu ielejai” ir radījis poļu komponists Zbigņevs Preisners, kas citkārt sadarbojies ar tādiem režisoriem kā Kšištofu Keslovski un Agnešku Holandu. Šajā filmā mūzika nav tikai elementāra norāde uz izmaiņām varoņa noskaņojumā; tā kļūst par būtisku narācijas elementu, kas aizstāj dialogus. Runātā teksta ir maz, tā vietā režisors tiecas izcelt filmas vizuālo valodu, tādējādi it kā īstenojot galveno priekšnosacījumu labam mākslas kino, bet reizē pazaudējot stipru stāsta dramaturģisko balstu. Filma ir veidota skandināviskā minimālismā, dažbrīd kļūdama par lēnu, sāpīgi skaistu un kustīgu gleznu vai arī izteiksmē lakonisku meditāciju par nāves tēmu.

“Ēnu ieleja” ir iekļauta Rīgas Starptautiskā kinofestivāla pilnmetrāžas filmu konkursa programmā un 25. oktobrī plkst. 16 tiks rādīta “Splendid Palace” Mazajā zālē.

Kino, foto un TV
Kultūra
Jaunākie
Interesanti