Filmas darbība norisinās Veimāras republikā 1931. gada vasarā, kad Berlīne griežas naktsdzīves virpulī kā iereibusi bordeļa madāma, kamēr uz ielām sāk pavīdēt nacionālsociālistu partijas aģitācijas plakāti. Ērihs Kestners šo romānu rakstījis, veidojot to drīzāk kā scenāriju, ne romānu, tiecoties pēc kinematogrāfiskas formas. Režisors Dominiks Grāfs šo filmu veidojis par mirkli pirms kara, kurā pasaule jūk prātā un izgriež uz āru visas savas tumšās un baudkārās oderes, teju fiziski sajūtot tuvojošos pasaules sabrukumu.
Par Ērihu Kestneru, par romānu, filmu un tās galveno varoni Jākobu Fabianu, kā arī 1931. gada un 2022. gada noskaņu sabiedrībā satikšanās punktiem Latvijas Radio 3 "Klasika" raidījumā "Piejūras klimats" stāsta Žaņa Lipkes memoriāla muzeja direktore Lolita Tomsone, Rīgas Starptautiskā kino festivāla izplatīšanas departamenta vadītāja Paula Bērziņa un vēsturnieks Gustavs Strenga.
Sonora Broka: 1931. gadā tiek izdots Ēriha Kestnera romāns, vienīgais romāns pieaugušajiem "Fabians jeb kāda morālista stāsts". Pāris gadus vēlāk šī grāmata tiek mesta sārtā. Kas Kestnera romānā nokaitināja vācu studentus, kuri atbalstīja Hitleru un viņa propagandētās idejas?
Gustavs Strenga: Manuprāt, gan romāns, gan filma daļēji atbild uz šo jautājumu, kādēļ laikabiedri, kas atbalstīja Ādolfu Hitleru un nacistu partiju, ienīda šo grāmatu. Tā parādīja pilnīgi citu Vāciju, citu sabiedrību – sabiedrību, kurā valda brīvība, haoss. Un nacionālsociālisms kā ideoloģija centās savā izpratnē ieviest noteiktu kārtību un sekošanu normām, partijas disciplīnai, rasu likumam – visam ir jābūt sakārtotam, noteiktam.
Kestners šajā romānā parāda to, ka nekas nav noteikts, nekas nav sakārtots. Šis romāns noteikti neatbilda nacionālsociālisma idejām, jo tas kaut kādā ziņā bija ļoti dekadentisks.
Lolita Tomsone: Gan romānā, gan filmā mēs redzam gan seksuālās minoritātes, gan nakts dzīves brīvību, gan cik ironiski Kestners izsmej visus šos nacionālsociālistus. Protams, ka viņi varēja to grāmatu tikai dedzināt, jo turklāt Kestners pats ir pārdzīvojis un karojis Pirmajā pasaules karā. Viņš ir pacifists. Nu kā varēja nacistiskajai Vācijai derēt tāda grāmata? Skaidrs, ka tikai ugunī.
Fabians filmā Berlīnei velta šādus vārdus: "Austrumos noziedzība, centrā – blēdība, ziemeļos posts un netiklība rietumos. Sabrukums rēgojas visās debess pusēs." Kas tobrīd notiek šajā Eiropas metropolē 30. gadu pašā sākumā? Kas veido galvenās idejiskās un tikumiskās līnijas sabiedrībā?
Lolita Tomsone: Cik nu Kestneru interesēja šīs tikumiskās līnijas. Viņš pats ir rakstnieks. Viņš jau arī apraksta to, ko viņš ir redzējis, ne jau viņš ir intervējis cilvēkus kaut kādos varietē šovos. Viņš raksta par to Berlīni, ko viņš piedzīvo – gan ekonomiskais sabrukums, gan krīze. Tas nozīmē arī, ka cilvēki pelna naudu, kā viņi var, – ar viltu un ar to, kas varētu šķist izvirtība. Filmā mēs redzam, ka tur ir arī tas mākslinieciskais elements visā tajā ārprātā. Man tas mazliet sasaucās ar Dāvja Sīmaņa filmu "Gads pirms kara", kur bija tā opija ballīte. Arī šajā filmā – uzstājas dzejnieki un dejotājas, arī savā ziņā kaut kāds aizmiršanās ārprāts. Tas parāda, ka patiesībā Berlīnē pastāvēja viss.
Kestners vienkārši izvēlas parādīt to citu Berlīni – to apjukošo pēc Pirmā pasaules kara, kas dzīvo vienai dienai, jo nekādas nākotnes var arī nebūt. Kas, izrādās, viņam savā ziņā bija taisnība.
Sākotnējais romāna nosaukums, ko noraidīja izdevēji, sasaucas ar filmas nosaukumu – gājiens pie suņiem. Kestners pats to esot komentējis: "Jau uz grāmatas vāka jābūt skaidri redzamam, ka romānam ir konkrēts mērķis brīdināt." Brīdināt par ko? Vai Kestnera pesimistiskais tā laika sabiedrības redzējums bija pravietisks vai drīzāk reālistisks?
Lolita Tomsone: Tas nav gājiens pie suņiem burtiski. Tas ir tas izteiciens, ka viss iet uz elli, uz postu. Angliski arī ir tāds pats teiciens, mums latviski nav.
Viņš jau brīdina ar nosaukumu, ka tas viss aiziet postā.
Es domāju, filmas varonis, kas tomēr mēģina atrast skaidrību un mīlestību, uzticību visā tajā ārprāta pasaulē. Draudzību. Viņam ir patiess draugs, kuru viņš ļoti mīl. Skaidrs, ka Kestners būs pabrīdinājis, bet viņš to dara ļoti asprātīgā, melnā humorā. Tur ir milzīga ironija.
Gustavs Strenga: Man šķiet, ka šī filma ir jāskatās tieši tagad, kara laikā, jo šī filma ir par sabiedrību, kura no brīvas sabiedrības kļūst par nebrīvu sabiedrību. Un mēs redzam tos mehānismus, kas tajā brīdī darbojās.
Tas ir tas pats, kas pēdējos 20 gadus ir noticis Krievijā, kur sākotnēji ļoti daudz cilvēki – gan sabiedriskie darbinieki, gan mākslinieki – sadarbojās ar Putina režīmu, jo viņiem šķita, ka ir iespēja atrast, kā varbūt darboties tā, lai pašam un sabiedrībai būtu labi. Bet beigās mēs redzam, ka – nē, tas rezultāts ir viens un tas pats.
Un skaidrs, ka šis Kestnera vēstījums savā ziņā bija bezkompromisa vēstījums, tomēr lielākā daļā vācu sabiedrības šo nedzirdēja.
Un skatoties filmu, man ienāca prātā doma – kurā brīdī bēgt no šādas sabiedrības?
Jo arī pirms nacistu nākšanas pie varas Vācijā 1933. gadā un arī īsi pēc tam ļoti daudzi intelektuāļi, mākslinieki, arī sabiedrības vidusslāņa pārstāvji pameta Vāciju, tāpēc ka viņi saprata, ka viņi nevar šādā sabiedrībā dzīvot. Bet daudzi arī palika un, iespējams, nokavēja šo iespēju aizmukt. Un vai nu gāja bojā koncentrācijas nometnēs vai vācu pilsētu bombardēšanas laikā. Un te ir tas jautājums – kurā brīdī izstāties, kurā brīdī mukt?
Lolita Tomsone: Bet filma ir par 1931. gadu. Viņa vecāki dzīvo Drēzdenē, kas ir tāda kārtīga, jauka pilsētiņa, kurā vecāki strīdas par to, kādas puķītes stādīt. Viņi jūt to ekonomisko krīzi, bet tomēr viņiem tā pasaule vēl turas kopā. Un Drēzdenē jau tajā laikā, 1931. gadā, pie varas ir nacionālsociālisti. Tieši tas pretstats starp Berlīni, kura tomēr ir metropole, un Drēzdeni, kuras pavisam drīz vairs nebūs. Par Drēzdeni Kestners raksta: "Es esmu dzimis skaistākajā pilsētā pasaulē. Pat ja tavs tēvs, bērniņ, būtu bagātākais cilvēks pasaulē, viņš nevarētu tevi turp aizvest, lai to apskatītu, jo tās vairs nav. Tūkstoš gadus tika celts tās skaistums, un vienā naktī tas pilnībā tika izpostīts."
Un, domājot par to, kas tagad notiek Ukrainā, kā pilsētas, klosteri, baznīcas, kas celtas tūkstoš gadus, tiek izpostītas tepat mums blakus dienas laikā..
Es piekrītu Gustavam, ka šo filmu ir vērts redzēt, kas notiek tajā īsajā brīdī, pirms šis posts notiek ar pilsētu un valsti.
Gustavs Strenga: Mēs esam jau tajā mirklī, kad tas posts jau ir noticis. Līdz ar to mēs varam arī paskatīties atpakaļ uz savām pieredzēm pirms tā posta brīža. Un līdzīgi mēs tagad redzam – autoritārs režīms var aizvest līdz humānai civilizācijas katastrofai.
Fabians nav klasisks siržu lauzējs, kādu mēs kino varētu iedomāties. Viņam ir sapņotāja daba, paļāvīgs raksturs un acīmredzot posttraumatiskā stresa sindroms pēc piedzīvotā Pirmajā pasaules karā. Šis romāns ir daļēji autobiogrāfisks. Vai morālists Fabians ir pats Kestners?
Lolita Tomsone: Man šķiet, ka jā. Viennozīmīgi. Viņš pats ir izgājis cauri visam, piedzīvojis, kāda tā pilsēta ir, kurā viņš atrodas. Tas karā piedzīvotais, tas, ka tie viņa romāni tika sadedzināti, tas kaut ko izdara. Pēc tam viņš kā žurnālists raksta pieaugušajiem. Arī nacistu laikā viņš raksta ar visādiem pseidonīmiem, lai nevar atšifrēt, lai var naudu nopelnīt, jo viņš neaizbēga uz Ameriku. Un viņš izvēlas rakstīt bērniem, un bieži vien neviens pat nezina, ka Kestners kaut ko arī pieaugušajiem rakstījis. Viņš visu pasaka pirms Otrā pasaules kara par sevi, par savu dzīvi. Un patiesībā tas viņa varonis arī īsti nevar dzīvot tādos apstākļos, jo viņš ir neprātīgs un palīdz tiem, kurus citi ignorē. Viņš metas un palīdz, atdod pēdējo naudu. Es domāju, ka Kestnerā ir šie elementi.
Fabianam vairākkārt filmā rēgojas vīrs ar karā izkropļotu seju, un kādā vīzijā tas ir viņš pats. Vai šis tēls ir tā traumatiskā pieredze, ar kuru nākas dzīvot visai tai viņa paaudzei, kas ir piedzīvojusi karu?
Gustavs Strenga: Tā problēma pēc Pirmā pasaules kara bija tā, ka šie cilvēki, kas atgriezās no frontes, daudzi bija ievainoti un sakropļoti. Viņiem nebija vietas sabiedrībā, viņi bija bez darba, grima bezcerībā. Pēc Otrā pasaules kara situācija bija atšķirīga, jo ekonomiskā izaugsme bija diezgan strauja, un cilvēki varēja atrast savu vietu tīri ekonomiski šajā pēckara sabiedrībā. Un man šķiet, ka šajā ziņā Fabianam var just līdzi, viņu nevar nosodīt. Te mēs varam redzēt cilvēku, kurš patiešām cenšas tikt pāri savai traumatiskajai pieredzei. Tas ir ļoti grūti un sarežģīti.
Un mēs varam iedomāties, ka Ukrainas kara gadījumā arī šeit būs daudz cilvēku, kuri būs ne tikai fiziski, bet arī garīgi ievainoti.
Un tas ir kaut kas, ar ko tu nevari tikt galā gada, divu, trīs, četru gadu laikā, iespējams, nekad nevarēsi tikt galā ar šīm pieredzēm un traumām.
Lolita Tomsone: Ir tas skaistais brīdis, kad Fabians tomēr satiek to savas dzīves un, izrādās, mūža mīlestību. Un visā tajā āprātā viņš satiek kaut ko tādu, kas, vismaz režisora acīm, ir kaut kas īsts, tīrs, un tev ir cerība, ka tā mīlestība izvilks laukā. Tas tuvums, patiesums. Tas dod cerību, ka uz brīdi viss būs kārtībā. Aktrise Saksija Rozendāla, kas spēlē Kornēliju, man liekas, ir izcila. Toms Šillings, kas atveido Fabianu, arī.
Paula Bērziņa: Viņi ir jau iepriekš sadarbojušies – strādājuši vairākās filmās kopā kā pāris. Viņiem šī pieredze ir iegūta, un mēs varam to redzēt. Un Saksija Rozendāla ir iepriekš arī spēlējusi līdzīgās kara romantiskajās filmās. Tas, manuprāt, arī ir redzams uz ekrāna. Vēl pie tam Fabians, Toms Šillings, viņš ir bijis filmās, kur viņš ir atveidojis gan Ādolfu Hitleru, gan tādu sapņaino rakstnieku, līdz ar to Hitlers plus sapņainais varonis, tas saliekas kopā Fabianā, un tur ir rezultāts.
Paula, tu esi jau vairākkārt bijusi šīs trīs stundas garās Dominika Grāfa filmas skatītāja. Kas tev tajā ir piesaistījis?
Paula Bērziņa: Tieši tas, ka tā ir ļoti skaista, bet ļoti saldsērīga filma, kas "savos tīklos ievelk" skatītāju jau no pašiem pirmajiem filmas kadriem.
Ārkārtīgi zibenīga un krāšņa montāža, kur mēs redzam Berlīnes nakts dzīvi – gan dokumentāli kadri, gan ar dubulto ekrānu, gan melnbaltas ainas.
Tas jau no sākuma ievelk, bet uzmanību notur tās attiecības, kas ir starp abiem galvenajiem varoņiem.
Tas ir emocionāls glābiņš, un šķiet, ka režisors ir veiksmīgi palīdzējis būt ļoti, ļoti tuvu klāt šim pārim. Un filmu esmu skatījusies jau vairākas reizes, jo ir tās ārkārtīgi daudzās detaļas filmā, kur katrai zīmei, afišai ir sava nozīme. Man šķiet, ka pirmajā reizē to visu vienkārši nevar pamanīt.
Lolita Tomsone: Kestnera ironija un sarkasms gan grāmatā, gan filmā principā ir tāds, ka tev jāspēj palīdzēt pašam sev, bet ne vienmēr tas izdodas. Man nebija sajūta, ka viss beigtos slikti.
Tieši tāpēc, ka pēc kara, pēc visa tā posta taču arī dzīve un dzīvība turpinās. Tā mīlestība nekad nebeidzas.
Gustavs Strenga: Tā sajūta, kas ir pēdējos filmas kadros, tā dod kaut kādu cerību. Jā, man šķita, ka tās beigas ir nedaudz skumjas, bet reizē arī idilliskas.
