Henrieta Verhoustinska: Aigar, vai tu jūties kā Ziemassvētku vecītis šī gada nogalē, jo tu nes to dāvanu – Ziemassvētku filmu skatītājiem vēl pirms valsts svētkiem?
Aigars Grauba: Pareizāk būtu teikt, ka es jūtos kā Ziemassvētku vecīša palīgs, jo Ziemassvētku vecītis tomēr ir viens. Mums katram viens. Tas maģiskais vecītis. Es sevi jūtu kā Ziemassvētku vecīša palīgu. Domāju, ka tā jūtas visa filmēšanas grupa. Mēs bijām tāds liels, darbīgs rūķu, elfu kolektīvs, kas palīdzēja tam vecītim to lietu veikt.
Filmā "Circenīša Ziemassvētki" ir ārkārtīgi komplicēts sižets, es atklāšu, ka tur darbojas no cietuma izbēdzis cietumnieks, kurš pārtop par Ziemassvētku vecīti, labais policists un visa viņa ģimene, viena ļoti aktīva policiste, kuras lomā ir tava meita Marija, un arī ļaundari no bankas, tādi naudaskāri maitas. Tas viss komplicētais sižets ir satilpis gandrīz divas stundas garā filmā. Cik ilgi un kā tapa šīs filmas scenārijs?
Filma kopsummā aizņēma trīs gadus, lai ieraudzītu savus skatītājus, no brīža, kad radās ideja, scenārijs un uzfilmēt, samontēt... Tas skaitlis trīs seko līdzi, tas droši vien ir tāds Ziemassvētku skaitlis, numerologiem būtu ko teikt šajā sakarībā. Mēs bijām gatavi, tad mums bija ziema, kurā nebija sniega, kas bija ļoti pārsteidzoši. Tā mēs ar kamanām un kamerām, un visu sēdējām un netikām ārā no pagalma, jo sniega nebija.
Filma ir kā pasaku stāsts, kurā visas pozitīvās gaidas un cerības piepildās. Lai dabūtu sevī to pozitīvismu, vai tev bija Ziemassvētku filmu skatīšanās kūre vai pasaku lasīšanas kūre, kā tu dabūji sevī to gaišo sajūtu?
Nu kaut ko varbūt es skatījos, bet tas nebija tā. Saprotu, tu tagad jautā, vai bija tas pētnieciskais periods, kad nu liekam galdā visas Ziemassvētku filmas, preparējam, saprotam, kas kurā labs, kas kurā slikts… Nē. Es domāju līdzīgi kā mūzikā, kaut kā tas laiks, tas brīdis bija pienācis. Kā es vienā sarunā teicu, man liekas, ka tad kad tev pienāk tas brīdis, kad esi izdzīvojis to, ko tev kāds jau piedāvājis par šo tēmu, tad tu vari ķerties pie tā, kas tevī pašā rodās. Domāju, kaut kādā mērā tas ir gan mūzikā, gan arī kino. Acīmredzot, es jutos tā, ka man tās Ziemassvētku filmas nav vai arī viņu ietekmes laiks ir beidzies, to iepriekšējo. Mūsu bērnībā jau nebija tādas Ziemassvētku filmas, ko mēs skatījāmies. "Viens pats mājās" mēs ieraudzījām, jau būdami lieli.
Un "Ziemassvētku jampadraci" arī.
Un "Ziemassvētku jampadraci" arī – es jau esmu liels, pieaudzis cilvēks, savās rokmūziķa gaitās un kino pirmsākumos, tātad tā noteikti nav mana Ziemassvētku filma. Un iznāk, ka mūsu paaudzei Ziemassvētku un Jaungada filma ir "Likteņa ironija jeb Vieglu garu!", tas ir mūsu Ziemassvētku un Jaunā gada stāsts, lai cik podīgi tas neizklausītos.
Un tieši tā tas arī ir.
Tieši tā tas ir, un kaut kā tā vajadzība pienāca. Likās, ka te ir stāsts, kuru gribas izstāstīt, un viņam ir vieta.
Bet kur tu izrāvi šo stāstu, tieši ar tik komplicētu sižetu?
Vispār pati tā ideja radās mirklī, kā daudzas lietas, – tā brīnumaini notiek un pienāk. Tā šī filmas ideja, viss tas galvenais samezglojums, tas pienāca mirklī. Es vienkārši zināju, ka tas notiks tā. Tāpat, kā es zināju, ka dziesma būs par Ziemeļmeitu, mirklī. Tas ir tā kā tāds Ziemassvētku brīnums, atklāsme. Atklāsmes brīnums. Un tas jau mūsu radošajā profesijā ir pats lieliskākais. Pēc tam ir daudzas stundas tev šai idejai jākalpo. Nu, izdomāt tā (uzsit knipi), tas jau ir tik viegli, tik skaisti.
Aigar, tu jau teici, ka tavā bērnībā nebija tāda latviešu ģimenes Ziemassvētku stāsta, bet tomēr – kura ir tava mīļākā latviešu ģimenes filma?
Nu, es to definētu kā ģimenes filmu, tā ir "Ezera sonāte".
Jo mazais puika arī tur ir…
Jā, tas turklāt ir mans skolas biedrs, viņš gan mācījās mazākā klasītē. Bet es šo filmu atceros no iznākšanas brīža. Atceros, ka tā atstāja uz mani ļoti lielu iespaidu, visa filma, visi aktierdarbi. Tagad es to varu tā sadalīt, toreiz jau tu vadījies no tā kopējā iespaida, no visiem aktieriem, no Imanta Kalniņa mūzikas. Jā, tā priekš manis ir labākā ģimenes filma.
Un Ziemassvētku filma, arī ieskaitot ārzemju? Mēs katru gadu skatāmies "Love Actually" jeb "Tāda ir mīlestība"...
Jā, tā ir laba! Paldies, ka tu man tagad palīdzēji! Es domāju, ka tas ir viens no labākajiem Ziemassvētku stāstiem, jā. Un tā ir no tādām filmām, kuru tu, protams, esi neskaitāmas reizes redzējis, katru reizi, kad to ieslēdz un viņa sākās, tu to noskaties līdz beigām. Tas ir līdzīgi kā man ar pirmo"Cieto riekstu". Lai arī, cik reizes es viņu būtu redzējis… Tas arī ir Ziemassvētku stāsts. Tā ka, ja tu man vaicā, mīļākā Ziemassvētku filma – "Cietais rieksts".
Kopš "Ziemassvētku jampadrača" ir pagājuši gandrīz 30 gadi. Kāpēc latviešiem ir tik maz Ziemassvētku stāstu?
Tā ir tikai mana versija par šo tēmu, bet domāju, ka tas ir saistīts ar to, ka tā režisoru paaudze, kas reizē ar mani ienāca, mums tomēr tās Ziemassvētku svinēšanas tradīcijas bija tādas puslegālas. Lai arī tā bija daļa no mūsu dzīves, bet viņa bija tāda pieklusināta, vairāk tāda nezināma. Skaidrs, ka mūsu mājās Ziemassvētkus svinēja, mana vecmāmiņa Ģertrūde dziedāja Ziemassvētku dziesmu, egle jau bija savlaicīgi pirms Jaunā gada. Bet skolā par to atklāti nerunāja, to nekā neapsprieda, neveicināja, un tādā dīvainā kārtā mēs esam to aiznesuši līdzi, skatāmies, kā citi pasaulē svin Ziemassvētkus, nevis svinam savējos. Tas ir labs jautājums, jā... Kāpēc?
"Circenīša Ziemassvētki" zināmā mērā ir arī trilleris, jo tur ir arī trillera elementi – viens no varoņiem ir tāds autobraucējs, kurš brauc gandrīz kā rallists, un man labais rūķītis pačukstēja, ka šos auto trikus ir veicis mūsu autosportists Reinis Nitišs.
Jā, tieši tā arī bija. Un tas bija arī tāds izaicinājums. Biju ļoti priecīgs, ka viņš neatteica dalību, kaut gan man jau likās, ka viņš neatteiks, kurš var atteikt – Ziemassvētku stāsts, auto braukšana! Likās, ka tur visam jānotiek ļoti koši, ļoti spilgti, un, ja cilvēks brauc ar automašīnu, tad viņam tas jādara spilgti, pārliecinoši un krāšņi... Un kas Latvijā ir zināms kā spilgts, košs autobraucējs? Tas ir Reinis Nitišs! Es viņam piezvanīju, un viņš piekrita. Faktiski visus braucienus, lai kurš tēls sēdētu pie stūres. Tas jau aizkadru video ir redzams, ka viņš ir pabijis faktiski visu tēlu kostīmos, visu tēlu grimos…
Arī labās policistes tēlā.
Visos grimos un parūkās. Ik pa brīdim kāds sajauc, uzrunājot un saprot, ka tas ir Reinis Nitišs. Tas bija tiešām lieliski.
Parunāsim par aktieriem. Kā tu izvēlējies galveno trio? Tātad cietumnieka lomā ir Liepājas teātra aktieris Kaspars Kārkliņš, labā policista lomā Jānis Vimba, viņa sievas, divu bērnu mātes lomā Inga Tropa. Kā tu viņus uzmeklēji, tev bija kastings?
Jā, man bija kastings, tas smalkais vārds. Kino jau tā tas arī notiek, tu skaties aktieru provēs, kas, kā salīp un kā tas pāris izveidojas, un kā viņi visi kopā izskatās. Tur ir vēl smalkas teorijas, lai viņi neatgādina viens otru, lai ir atšķirīgi. Bet šajā gadījumā es vairāk pēc tādām rakstura dažādībām [skatījos], lai tas starojums uzreiz nāk no varoņa, bet, protams, tas varonis jau aizņemas to starojumu no aktiera, no viņa cilvēciskā kodola. Mums bija proves, sapratām, ka tas tā viss labi strādā kopā un tur tāda enerģētikas apmaiņa. Man bija svarīgi, ka viņi nebija zaudējuši to dzirksti, jo, kad es skatos uz to visu, nezinu vai tu to tā ieraudzīji filmā, bet es uz to skatos tā, ka viņi visi uzvedas kā tādi lieli bērni.
Tā ir.
Nav pieaugušo lomas un bērnu lomas.
Vispār tādi nepieauguši pieaugušie šobrīd Latvijas kino ir tāds ceļojošais motīvs, kas mani īstenībā ļoti uzrunā, jo es pati nejūtos līdz galam pieaugusi. Kā tu atradi to lielisko, mazo meitēnu? Kā tas bija – strādāt ar bērnu? Vai taisnība Varim Braslam, ka, strādājot ar bērnu, svarīgākais ir tas, ko tu dari, nevis tas, ko tu saki?
Bērniem arī bija smalkajā vārdā kastings – bērnu atlases konkurss. Un ļoti daudz bērnu pieteicās, lieliski bērni pieteicās, ļoti atraktīvi. Viņiem bija nosūtīti teksti, viņi bija iemācījušies tos, mēs arī satikāmies ar visiem kopā. Te bija tieši tas pats stāsts, mēs skatījāmies, kā izveidojas māsiņa un brālītis, kā viņi salīp ar vecākiem. Bet Bille [Siliņa], protams... Viņa, žargonā sakot, spridzina, tā ir viņas būtība. Man liekas, ka bērnu lomā izvēlās tādu bērnu, kas ir tuvu tai būtībai, kādu tu esi iztēlojies. Viņi ļoti labi saderēja kopā. Vilhelms [Auders] jutās tāds ļoti pašpārliecināts un mierīgs, varbūt tāpēc, ka viņš neapjauta, kur ir iepinies. Ja pārējie bija uztraukušies, tad Vilhelms pilnīgi nemaz nebija uztraucies. Mēs smējāmies, ka Vilhems dabūja lomu, tāpēc ka viņš ļoti mierīgs ēda bumbieri un par pārējo nelikās ne zinis. Viņš bija tik ļoti aizņemts ar to bumbieri, mēs uz viņu skatījāmies – jā, nu tā varētu būt, ka tāds ir brālis.
Ā, un kā ar viņiem strādāt? Katrs jau intuitīvi meklē to ceļu. Bija labi, ka ar Billi varēja runāt kā ar pieaugušu cilvēku, tas bija tik brīnišķīgi! Mēs kādreiz domājam, ka bērns ir tāds, bērna prātā un ka viņam nevar uzkraut atbildību, jo viņš ir bērns, tas viss ir pilnīgas muļķības.
Bērns, protams, atkarīgs no tā, kā viņš aug, bet viņš zina un saprot visu, ko saprot pieaugušie, ja viņa vecāki kaut ko saprot, tad to saprot arī bērns.
Pamanīju, ka tavas filmas "Baiga vasara", "Rīgas sargi", "Sapņu komanda 1935" un arī "Nameja gredzens" bija kopdarbi ar producentu Andreju Ēķi, bet šī filma un "Jumpravas" filma tādas vairs nav. Vai tas nozīme, ka jūs vairs kopā nestrādāsiet nekad, nekad?
Kurš saka nekad, nekad? Bet, teiksim tā, no mūsu kompānijas ir izveidojušās divas. Tātad kopdarbs kino veidošanā ir beidzies. Mēs esam, man liekas, labas ceļa, laika zīmes, kopā strādājot, atstājuši, un tagad ir pienācis tas laiks, kad katram sākt savu atsevišķo ceļu kino laukā.
Ēķis tagad ir kļuvis par kino režisoru pats.
Jā, Andrejs ir piepildījis savu vēlmi būt kino režisors, ne tikai producents. Es kā producents esmu jau pirms tam līdzdarbojies. Tas ceļš ir tāds, kā apvienībās notiek, ka ir viens brīdis, kad tas kopējais laiks ir acīmredzot izsmelts. Nu, teiksim, "Jumpravas" gadījumā, pat tad, kad mēs izšķīrāmies, mēs sapratām, ka tomēr mūsu kopējais laiks nav beidzies. Šeit mēs sapratām, ka tas ir izdarīts. Mēs esam draugi, mums ir labas attiecības, neesam šķīrušies ar naidu vai skandāliem. Es viņam novēlu veiksmi un panākumus it visā, ko viņš dara, un domāju, ka viņš man arī. Bet – nu jā, tas vairs nav tandēms, tagad, kā rokmūziķi, sākam solokarjeru.
Es lasīju, ka jūs ar grupas "Jumprava" biedriem esat kļuvuši par īstu grupējumu arī ikdienā, dzīvojat kopā. Vai tas ir pienesis ko jaunu?
Es pat nemēģināšu klīdināt šo leģendu, tā pat nav urbānā, tā iet pāri visai Latvijai. Lai kurā Latvijas novadā es ierastos, mani sagaida un uzdod šo jautajumu. Lai tas tā arī paliek.
Bet vai tas ir kaut ko mainījis grupas darbībā, šis posms, ja tāds ir bijis?
Zini, ja būtu iespēja, ja saliktu kā video novērošanas kamerās vai tādā laika pulkstenī, izvilktu āra to laiku, ko es esmu pavadījis kopā ar "Jumpravas" čaļiem, sēžot autobusā, esot viesnīcā, esot kopā uz skatuves un skaņu ierakstu studijā, es teiktu, ka tas, tā proporcija visdrīzāk pārsniegtu jebko, kur es esmu bijis savā dzīvē un ar ko kopā es esmu bijis. Jebko citu. Tūliņ būs četrdesmit gadu jubileja. Pirmām kārtam, tas [posms] neeksistē, otram kārtām, tas nekādi nav mainījis, mēs esam draugi, mēs esam rokbends, draugi teikt pat ir muļķīgi, mēs esam rokgrupa, īsta, reāla rokgrupa.
Kad ir gaidāma autobiogrāfiskās filmas par "Jumpravu" pirmizrāde?
Diezgan skaidrs, pieturēsimies pie tradīcijām un filma "Jumprava. Lielais notikums" savu ceļu uz Latvijas ekrāniem sāks nākamā gada 18. novembrī. Bez tā, ka visas mans filmas ir sākušas novembrī ceļu uz ekrāniem, tam ir vēl viens brīnišķīgs iemesls. Tas būs redzams arī pašā filmā. Tad kad mēs šeit, Zaķusalas jaunuzbūvētajā televīzijā un "Z-studijā" nospēlējām "Jumpravas" live koncertu, tāda pilnīgi nebijusi tradīcija priekš Padomju Latvijas un Latvijas Televīzijas, to koncertu nolika plauktā. Mēs viņu ierakstījām pavasarī, tas koncerts neparādījās un neparādījās. Mums teica, ka vispār viņu neļauj spēlēt. Domājām: nu skaidrs, viņš nekad savu ēteru neieraudzīs, bet tas notika 18. novembrī. Jo viltīgie čekas un politiskie funkcionāri bija izgudrojuši, ka "Jumpravas" koncerta rādīšana ēterā atturēs jauniešus no vēlmes doties uz kapiem likt svecītes dažādās tā laika aizliegtajās vietās.
Bet klausīties jūsu dziesmas ar jūsu tekstiem faktiski bija ekvivalents svecīšu nolikšanai. Tās dziesmas bija ar ļoti izteiktu pretpadomju vēstījumu, un tās tiešām pauda alkas pēc brīvības un neatkarības. Mēs ar tevi tiekamies patriotu nedēļas pašā sākumā, un nevienam nav tik daudz patriotisku filmu kā tev. Ko tev nozīmē patriotisms?
Patriotismu, es domāju, mīlestību pret savu valsti, to kopējo izjūtu mums iemāca ģimenē. Tas tev tiek ielikts bērnībā, un tā tas arī pie tevis glabājās. Man bija tāda ģimene, mana mamma un vecmāmiņa, mamma īpaši. Es nevarētu dalīties metodēs, kā tas notika, bet man nebija jautājumu par to, kas es esmu, kas ir Latvija un kādai viņai vajadzētu būt. To, ka mēs esam okupēti un ka mans labākais draugs nebūt nav Ļeņins, vai ka būt oktobrēnam un pionierim ir kolosāli – es zināju, ka tās ir tā laika muļķīgās nodevas. Bet to, kas ir Latvija un ka tā ir jānes savā sirdī, esmu zinājis vienmēr, no bērnības, no pirmajiem elpas vilcieniem. Ieskaitot Nameja gredzenu, to esmu filmas laikā stāstījis: savu Nameja gredzenu saņēmu no mammas 18 gadu dzimšanas dienā. Tas ir izkausēts no pirmās brīvvalsts sudraba pieclatnieka. Tālāk tas viss iet caur dziesmām, tas viss ir paslēpts "Jumpravā". Bet tas, ko es nenodalu, nenošķiru, ir valsts un Latvija no sevis un saviem draugiem, no tiem cilvēkiem, kas man ir svarīgi, tas priekš manis ir Latvija. Un varbūt arī tapēc dažkārt man pārmet, ka es lūkojos no tāda ļoti šaura skatu punkta un nedomāju globāli, valstiski. Es vienmēr pret to visu izturos ļoti personīgi, un mani patiesībā interesē ļoti personīga attieksme pret lietām. Tādēļ "Rīgas sargos" nav armijas, virspavēlnieku, komandieru, stratēģu un vēl kaut kā, – tie ir draugi, kas kopā izlemj kaut ko darīt un skatās, vai no tā kaut kas iznāks. Tāpēc arī Ziemassvētku filmā tā nav kaut kāda lielāka sistēma. Nav tā, ka kāds lielāks aparāts vai sistēma tavā vietā var iemiesot valsti. Tas ir ļoti personīgi, ļoti tuvu.
[..] Man barikādes asociējas ar maniem draugiem, ar kuriem es tur kopā biju, ar mammu, kas stāvēja, ieslēgusies ķēdē pie Saeimas pirmajā rindā. Es viņu izvilku ārā un iesēdināju tramvajā, teicu: ko tu šeit dari, tūlīt uz mājam! Izgāju loku cauri Vecrīgai un jau atkal ieraudzīju viņu, pirmajā rindā ieslēgušos… Tas ir mans patriotisms. Man liekas, ka katram ar valsti, ar Latviju jābūt ļoti personīgām attiecībam.
