Mēs varam tikai pietuvoties patiesībai. Intervija ar jauno režisoru Žulijennuhumu Kuļibaļi

Žulijennuhums Kuļibaļi ir jaunais kino režisors, kura dokumentālā filma “Aviācijas institūta bērni”, kas tapusi Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) studiju ietvaros, turpina jauno režisoru filmu ciklu. Režisors uzrunā pirmo latviešu tumšādaino iedzīvotāju paaudzi, kurai pieder arī pats, ar filmu uzdodot jautājumu – ko nozīmē būt atšķirīgam un kā tas ietekmē šo cilvēku dzīvi?

Intervijā jaunais režisors Žulijennuhums, kurš šogad absolvēs LKA Nacionālo filmu skolu, dalās pārdomās par dokumentālo pieredzi, sabiedrību un attieksmi pret kino kopumā.

Pastāstiet, kāpēc jums bija svarīgi uzņemt šo filmu?

Pirmkārt, tas bija mans pirmais dokumentālais mēģinājums. Uzstādījums bija taisīt dokumentālo filmu par jaunu cilvēku. Gluži tāpat kā visi citi režisori līdz kaut kādam konkrētam punktam es, protams, gribēju taisīt filmu par sevi vai vismaz to, kas ir man apkārt. Sapratu, ka tieši šis neskaidrās etniskās piederības vai identitātes jautājums ir tas, kas mani interesē. Tā kā lielākā daļa Aviācijas institūta bērnu ir jauni cilvēki, kas dzimuši ap Padomju Savienības sabrukšanas un Latvijas brīvvalsts rašanās laiku, man šķita loģiski par to runāt. Mana galvenā interese nebija uzzināt – vai jūs esat apcelti? Kā jūs redzat sabiedrību?

Primārais jautājums, ko gribēju uzdot, bija – kā tu raugies uz sevi, kā sabalansēt sevī ikdienā šo sajūtu, ka neesi līdz galam ne vienā, ne otrā pusē.

Tu esi šajā atšķirīgajā pozīcijā starp savējo un svešo, kas ir diezgan unikāli. Es zinu, ka pilnīgi visi, kas ir līdzīgā situācijā, kuriem ir šī daļa, kas viņus atšķir no pārējās sabiedrības, meklē kaut kādu balansu. Tā ir gan ikdienas cīņa, gan arī izlikšanās, jo tu vienmēr mēģini iztaisīties līdzīgāks pārējiem, lai tevi pieņem. Man šķita interesanti runāt ar aktrisi Aminatu Grietu Diarru, kuras darbā ir daļa šīs izlikšanās. Viņa, protams, teica, ka tas viņai nesagādā nekādas problēmas.

Viņa ir jauna un talantīga, un viņa tāpat tiek izvēlēta tādām lomām kā bēgļu meitene. Uz to var raudzīties, protams, tā – es atbilstu kaut kādam profilam. Bet, arī skatoties uz citām lomām, tur tas stereotips jau nāk pirms tevis, un jāmēģina ar to sadzīvot. Arī man joprojām prasa, vai es nespēlēju basketbolu?

Arī jūs pats piederat šai paaudzei un sabiedrības daļai, par kuru runājat filmā. Ko jums tas nozīmē?

Runājot par atšķirīgumu, man vienmēr interesanta šķitusi tā starppozīcija, kurā pēc dažādiem parametriem – interešu grupas, ģeogrāfijas lokācijas, kultūras, valodas, esi savējais, bet tajā pašā laikā arī daļa no kaut kādas minoritāšu grupas. Mūsu, afrolatviešu, gadījumā interesanti ir tas, ka atšķirīgums ir vizuāli redzams. Man tas personīgi nozīmē visu laiku meklēt balansu, vienlaikus saprotot, ka tu nekad neiederēsies, bet tajā pašā laikā meklējot kaut kādas saites, ar kurām vari rezonēt ar sabiedrību, tu vari būt tās daļa.

Kāpēc, jūsuprāt, par to ir vērts runāt?

Par to ir vērts runāt tā iemesla dēļ, ka, it īpaši tik mazā valstī un etnosā kā Latvija, vairumam sabiedrības ir izveidojies stereotips un priekšstats par to, kā izskatās “latvietis”. Realitātē esmu pārliecinājies, ka tie ir pilnīgākie meli. To nav iespējams definēt.

Latvieši ir tik dažādi. Es gribēju parādīt, ka, lūk, ir šis fenomens. Tie ir kādi 60, 70 vai 80 cilvēki, un tas nav daudz, taču es zinu, ka lielākā daļa paliks tepat un, visticamāk, veidos ģimeni, un mēs ieplūdīsim šajā latviešu etnosā. Aktualitāte bija vienkārši parādīt to daudzveidību, jo, bieži vien savos burbuļos mums rodas nepareizs priekšstats par to, ka tikai tas, kas mums ir apkārt, ir patiesais situācijas novērojums. Bet – nē. Bieži vien, izbraucot ārpus Latvijas un izdzirdot latviešu valodu, tā nāk no cilvēkiem, ko vizuāli neatpazītu.

Ja domājam par citām Eiropas valstīm, šī tēma un filma droši vien nebūtu tik aktuāla kā Latvijā…

Jo dažādu vēsturisku iemeslu dēļ Latvija ir bijusi salīdzinoši noslēgta. Taču tajā ir paradokss, jo Padomju Savienība sevī ietvēra lielu tautu staigāšanu, bet tās notika Eirāzijas kontinenta iekšpusē, un citu kontinentu pārstāvji tajā figurēja salīdzinoši maz. Es tiešām nezinu, kāpēc, un arī filmā mēģināju caur varoņu intervijām saprast, bet mums nav tādu spilgtu etnisko minoritāšu pārstāvniecības. Ja ir, tad tās ir diezgan paslēptas no “mainstream” kultūras.

Piemēram, filmā es minu to, ka divtūkstošo gadu sākumā bija tāda organizācija “Afrolat”, kuras mērķis bija apzināt šos cilvēkus. Atceros, ka bērnībā ar šo apvienību braucām uz Daugavpili rādīt, piemēram, tradicionālās dejas un kaut ko tādu frivolu. Bet mūsdienās visi mēģina integrēties zem popkultūras. Visi ir ļoti vienādi, un atšķiršanās bieži vien tiek skatīta negatīvi. Lai gan etnisko minoritāšu ziņā nekā negatīva nav.

Par šo negatīvo attieksmi runājot, jūs bijāt filmā ielicis ļoti absurdu politisko reklāmu no 2000. gadu sākuma…

Tas ir tieši tas, kas notiek, kad tumšādainie cilvēki tiek uztverti kā kaut kāda abstrakcija, un tad viņi kļūst par karikatūru, ko var izmantot tādā reklāmā. Es to skatu pilnīgi amorāli. Protams, es smejos, to skatoties, bet es pazīstu visus cilvēkus, kas tajā klipā ir filmējušies, un tad es domāju – viņiem jau nebija ne mazākās nojausmas.

Galu galā tu esi plašākai publikai padarīts par simbolu tam, ka nu tik nāks milzu melno viļņi un izprecēs visas latviešu sievietes, kas, protams, ir pilnīgākais absurds.

Klips ir veidots labākajās populistu tradīcijās, jo - kas gan var būt vēl latviskāks par tautumeitu pie Brīvības pieminekļa?

Cilvēks, kurš ir izveidoja šo scenāriju, ļoti labi zināja, ko dara.

Vai jums nešķiet, ka šajā attieksmē ir kāda saistība, piemēram, ar cilvēka intelektuālo attīstību, ja reiz šis politiskās reklāmas piemērs iet roku rokā ar pilnīgu absurdu?

Man nešķiet, ka tas ir noteicošais. Tā drīzāk ir emocionālā inteliģence. Tas ir jautājums par to, cik lielā mērā cilvēks ir gatavs atvērties. Protams, ka ikdienā mēs liekam robežas, jo uztvert visu pasauli tādu, kāda tā ir, būtu neprāts. Mēs vienkārši sajuktu prātā no daudzveidības. Katrs norobežo savu mentālo lauku ar stereotipiem, aizspriedumiem un tā tālāk. Protams, ka šķiet – šajā laukā ir droši, jo ir skaidri definēts, kas ir savs, kas ir svešais, kas ir labs un kas nav.

Taču vidē, kur pilnīgi viss ir saprotams, kura ir stabila un droša, notiek zināma stagnācija, un tā stabilitātes sajūta ir drausmīgi nenoturīga. Pasaule ir liela, tā mainās visu laiku. Manuprāt, ir vērtīgi saprast, ar ko tu dzīvo kopā, kāds ir laika gars, kas valda, ko domā citi, un kādas ir viņu vērtības. Tam ir ļoti praktisks ieguvums.  Piemēram, man ir svarīgi zināt, par ko pašlaik 21. gadsimtā cīnās minoritātes vai sievietes. Tās sabiedrības sarunātās konvencijas, kas ir ilgi pastāvējušas un visiem zināmas, ļoti bieži ir šausmīgi vecmodīgas un iesīkstējušas.

Es neredzu tajā vērtību un absolūti neatbalstu onanēšanu par tradicionālismu.

Arguments – es tā daru, jo tā darīja mans tēvs un viņa tēvs pirms tam, tas vienkārši atņem atbildību domāt pašam.

Tad jau tā ir arī paaudžu un laika īpatnība?

Protams. Jaunajām paaudzēm šīs tēmas ir arvien mazāk svarīgas, tāpēc ka, piemēram, mēs ar tevi jau esam interneta paaudzē. Es uzaugu, komunicējot ar cilvēkiem no visas pasaules. Arī tas kultūras patēriņš, ko uzņēmu pusaudžu gados, bija ārkārtīgi dažāds. Mammas mājās varēju skatīties Krievijas ziņas, pēc tam “Panorāmu”, un vēl pēc tam es datorā skatījos kaut kādu ASV, japāņu, kazaku vai turku ražojumu. Es uzaugu ar domu, ka pasaule ir plaša. Iepriekšējām paaudzēm, ņemot vērā visu vēsturisko kontekstu, tas laika sprīdis, kurā viņi dzīvo ļoti atvērtā pasaulē, ir mazāks.

Dokumentālā filma “Aviācijas institūta bērni”

Padomju laikā Aviācijas institūtā mācījās vairums ārvalstu studentu, tostarp mūsu tēvi, kas pēc  Padomju Savienības sabrukšanas kļūs par pirmo Latvijas tumšādaino iedzīvotāju paaudzi. Mēs esam viņu bērni – pirmā tumšādaino latviešu paaudze.

Mēs cenšamies noskaidrot – kā mūsu dzīve atšķiras no mūsu vecāku dzīvēm, kas ir tas, kas mūs atšķir vai vieno ar pārējo mūsdienu Latvijas sabiedrību. Ko tas nozīmē – būt atšķirīgam un kā tas ietekmē mūsu dzīves?

Režisors: Žulijennuhums Amadu Kuļibaļi

Latvija, 2017

Latvijas Kultūras akadēmija

Operatori: Dāvids Smiltiņš, Elīna Maslovska

Latviešu jauno režisoru filmas tiek demonstrētas Latvijas Televīzijas ēterā katru trešdienu plkst. 22.30. Pēc tam filmas var skatīties "RePlay.lv".

Kas ir tas, ko jūs esat sapratis pēc šīs dokumentālās pieredzes?

Vienīgais, ko varu teikt – šis projekts nav beidzies. Tas bija pirmais solis, pirmā apmērcēšanās dokumentālajā laukā. Esmu sapratis, ka ir tādas tēmas, kas būs manas dzīves tēmas jebkurā radošajā darbībā. Identitātes meklējums jau kaut kādā mērā ir definēts. Nedomāju, ka es no tā kādreiz aiziešu prom. Un dokumentālais kino ir labs līdzeklis, kā to atklāt. Tas tomēr ir kaut kas personiskāks, un tur nav tik daudz māksliniecisko uzslāņojumu. Arī mērķauditorija ir definētāka. Man šķiet, ka dokumentālais kino pašlaik pasaulē veic tādu uzvaras gājienu.

Mākslas kino mēs esam sasnieguši mirkli, kurā principā var uzfilmēt gandrīz jebko. Datorgrafikas un tehnoloģiskās iespējas ir teju neizsmeļamas. Šajā fantastisko sižetu pārpilnībā, sākot ar ceļojumiem kosmosā un beidzot ar akurātām kara replikām, cilvēkus arvien vairāk sāk interesēt iedziļināšanās sevī un personīgais aspekts. Man šķiet, ka šis trends tikai stiprināsies un paplašināsies. Arī mani interesē personīgs stāsts, uzsvars uz personas izzināšanu, neatkarīgi no tā, vai tas ir dokumentālais vai spēles kino.

Vai jūs savu personisko pieredzi izmantojat, arī veidojot citas filmas?

Viennozīmīgi. Vispār ļoti labi var just to, ka studentu darbos, īpaši pirmajos, tu gribot  negribot runā par to, kas tevi uztrauc. Tā vienkārši ir tāda mākslinieciskā nodeva. Ir kaut kādas lietas, kas sēž iekšā un kas ir jāizliek. Pēc tam tu esi tīrs kā kristāls un esi uzbūvējis no šīm personīgajām lietām kaut kādu saprašanu par to, kā tu gribi runāt, kas tieši tevi interesē, un tikai tad tu vari ķerties klāt kaut kam, kas neizriet tik tieši no sevis.

Bet, man šķiet, ka jebkurš režisors, taisot jebkuru filmu, neizbēgami ieliek tur sevi. Pat taisot korporatīvo rullīti, var saprast, kas tam cilvēkam šķiet svarīgs. Varbūt ne tik milzīgās vērtībās, bet kaut vai estētiski un ar kādiem paņēmieniem viņš grib runāt, kāda ir viņa gaume. Gaume ir nenormāls indikators pret cilvēku kā tādu.

Jūs esat uzņēmis arī spēles kino. Kā jūtaties šajos formātos kā režisors?

Mana labākā draudzene, kura arī mācās Kultūras akadēmijā, stāstīja, ka viens no viņas pasniedzējiem, viegli pārfrāzējot, esot teicis sekojošo: “Dzīve ir gara un garlaicīga, un dramaturģija tajā ievieš jēgu un patiesību.” Dokumentālajā kino tas ir pamatnosacījums – tu vēro pasauli, kāda tā ir, un tad tu no tā mēģini izvilkt elementus, kas tev šķiet interesanti, un atklāt tā, lai viss būtu strukturēti un loģiski. Spēlfilmā pilnīgi viss ir kontrolējams, un bieži vien problēma ir ielaist tajā visā patiesības un īstas dzīves dzirksti, lai darbs nav sekls, tukšs un bez dzīvības, kā robotiska lelle, marionete, kas it kā kustas, bet zem tās kustības nekā nav.

Jūs gribat teikt, ka, ņemot vērā šos nosacījumus, spēles kino uzņemt ir grūtāk?

Tas ir ļoti individuāli. Cilvēkiem, kas vairāk virzās pēc savas vīzijas, spēlfilma noteikti būs vieglāks žanrs, tāpēc, ka dokumentālais kino tomēr paredz to, ka tu esi novērotājs. Lai gan dokumentālajā kino mūsdienās arvien vairāk parādās inscenējuma pazīmes. To var just.

Jūs domājat mokumentārija (mockumentary) elementus?

Tieši tā. Šie abi žanri pamazām bīdās viens otram klāt. Arī es savā diplomdarba spēlfilmā domāju izmantot dokumentālas liecības. Par sevi neesmu sapratis, kas man ir vieglāk vai grūtāk. Gan dokumentālajam, gan spēles kino ir savas grūtākās un vieglākās puses.

Jūs minējāt, ka dokumentālajā kino arvien vairāk parādās šīs inscenējuma pazīmes. Kāpēc, jūsuprāt, tā notiek?

Es atgriezīšos pie tā, ka dokumentālajā kino ir jābūt ļoti jūtīgam un vērīgam. Dokumentālās filmas uzņemšana ir garš un sāpīgs process, visbiežāk tieši pēcapstrādē. Jo tu no šīs dzīves, kas ir tāda straume, mēģini izņemt lietas, kas patiešām kaut ko pasaka. Un, ja tajā ieliek inscenējumu, tas kļūst daudz kontrolējamāks. Tu vari šo straumi ar slūžām jau filmēšanas laikā mazliet pievērt vai tieši atvērt vaļā. Bet par to, cik daudz inscenējuma ir pieļaujams, lai filma joprojām būtu dokumentāla, viedokļi ir ļoti atšķirīgi.

Domāju, ka tādi latviešu vecmeistari kā Ivars Seleckis, Uldis Brauns vai Hercs Franks nebūtu laimīgi par to, ka režisors iejaucas tajā, ko viņš dokumentāli novēro.

Bet režisors neizbēgami tajā iejaucas. Kaut vai tas pats pēcapstrādes process, ko jūs minējāt. Viss, ko tu izvēlies – tā ir subjektīva interpretācija par patiesību.

Noteikti. Bet es drīzāk runāju par ekrānā notiekošo kā inscenējumu. Dabīgi, ka tīra dokumentalitāte nav iespējama, jo režija jau sākas ar to, ka tu novieto kameru vai izvēlies optiku. Protams, ir arī daudz dokumentālo filmu paraugi, kur notiek kaut kādi eksperimenti. Kas nāk prātā…

Jons Meks?

Es mīlu Jonu Meku, jo gan viņa dokumentālās filmas, gan režija, man šķiet, ir kaut kas ģeniāls. Mana mīļākā viņa filma ir “As I Was Moving Ahead Occasionally I Saw Brief Glimpses of Beauty”, kas vienkārši ir viņa ģimenes video arhīvs, kas sakārtots ar viņa komentāriem. Šis dokumentālais kino ir pavisam kas cits. Tā ir meditācija.

Bet, atgriežoties pie dokumentalitātes, kas tāpat ir neizbēgami režisēta, ir filmas, kas uzņemtas ar slēptajām kamerām. Piemēram, Endijs Vorhols, kurš 60. gados uztaisīja “Blue Movie”. Viņš vienkārši nolika kameru un skatījās, kā divi cilvēki mīlējas. Bet, cilvēki, zinot, ka viņus novēro, tāpat izmainās. Mēs varam tikai pietuvoties patiesībai un nekad tai nepieskarties.

Kāds kino jūs pašu visvairāk interesē?

Es ļoti mīlu kino kopumā. Godīgi – man patīk viss. Mani interesē tieši personīgā stāsta atspoguļojums un subjektivitāte – tās pārnese uz ekrānu. Bieži pārskatu filmas, kas stāsta par kādu konkrētu cilvēku, pāri vai cilvēku grupu un viņu analīzi. Kino mani interesē cilvēks.

Kā jūs sākāt apzināties kino?

Es to nesāku apzināties, es vienkārši ieslīdēju tajā kā deviņdesmito gadu bērns ar ekrāna intensitāti, kurā ar katru dzīves gadu palika arvien vairāk ekrānu, kuros skatīties. Vēsturiski atskatoties, tas varētu būt sācies kādā 2005. vai 2006. gadā, kad man bija 11 vai 12. Es dzīvoju Pārdaugavā, un mans hobijs bija pirms braukšanas uz mājām, pastāvēt “Forum Cinemas” un noskatīties visus treilerus, ko tur rādīja.

Man mājās nebija televizora, un dators parādījās tikai mazliet pēc tam. Man ļoti patika stāsti kā tādi. Kino bija iespējamas lietas, ko es varbūt pats nebūtu līdz galam spējis iztēloties. Tad es sāku krāt naudu un viens pats iet uz kinoteātri. Pēc tam, kad parādījās dators, es, jāatzīst, gan legālos, gan nelegālos veidos sāku skatīties populārās filmas. Tas savukārt mani aizveda pie kaut kā mazāk populāra. Toreiz man bija tāds alternatīvs draugu loks, un man šķita, ka viss, kas ir “mainstream”, pēc būtības ir nederīgs. Tāpēc es skatījos un meklēju filmas ārpus tā.

Kad jūs aizdomājāties par to, ka pats varētu mēģināt taisīt filmas?

Man ir labs draugs Lauris Veips, ar kuru mēs tikāmies un skatījāmies filmas. Viņš man rādīja, ko bija atradis, un es rādīju, ko es biju atradis. Tā šī interese kāpa un kāpa. Tad pasākumā Nacionālajā bibliotēkā satiku kinorežisori Lieni Lindi. Mēs nebijām labi pazīstami, bet es viņai atklāju, ka tolaik vēl mācījos franču filoloģiju un teicu: “Es esmu tā noguris, gribas kaut ko tādu citādāku.” Viņa teica, ka uzņem kino režisorus, lai es pamēģinot.

Tieši tolaik biju apsēsts ar Vonu Karvaju un Gasparu Noē. Tas bija impulss tam, ka sāku domāt par kino stiprākā intensitātē – kā tas veidojas, kas tajā ir. Bet man jau no tīņu gadiem bija sakrāta bagāža ar visdažādāko kultūru un stilu kino. Man bija sajūta, ka tas ir ļoti liels lauks, kuru vajag mēģināt aptvert un saprast.

Ja jums kādreiz “mainstream” kino šķita nekam nederīgs, vai tagad jūsu domas ir mainījušās?

Godīgi sakot, es vairs nezinu, kas ir “mainstream” kino. Viss saplūst lielā ātrumā. Nu jau arī izklaides kino sāk palikt arvien gudrāks un intelektuālāks gan formālos paņēmienos, gan vēstījumā. Labs piemērs ir seriāli. Pirms desmit gadiem seriāls šķita B kategorijas izstrādājums, kas domāts televīzijas skatītājiem, kuri relaksējas, ēd ''Rakveres cīsiņus'' un uzdzer “Bocmani”. Taču tagad reti kurš varētu teikt, ka seriāli ir nevērtīgi. Kvalitātes latiņa ir augusi.

Laikam vienīgais, ko šobrīd bez šaubām varētu nosaukt par “mainstream”, ir supervaroņu filmas. Un arī tām sāk iet arvien sliktāk. Kasē ļoti labi panākumi ir filmām, uz kurām kādreiz daudzi neietu, jo tās liktos par garu vai smagu.

Jūs jau pavisam drīz absolvēsiet Kultūras akadēmiju. Kādas ir jūsu sajūtas, kā jaunajam māksliniekam piesakot sevi kino industrijā?

Es zinu, ka daudzi kolēģi uz to raugās diezgan pesimistiski. Tas jautājums pats par sevi paredz korporatīvo ķēdīti – lūk, tu esi iznācis, tagad tev jāmēģina kāpt pa tām kāpnēm. Es uz to raugos mazliet citādāk. Mēs pašreiz dzīvojam tādā laikā, kur filmu veidotājiem ir liela brīvība un iespējas sevi izpaust. Jā, varbūt tas nozīmē nenormālāko konkurenci, bet tajā pašā laikā dod tādu brīvību, kāda nav bijusi nekad.

Es neuztraucos par to, vai iederēšos filmu industrijā, jo man ir sajūta, ka tik ilgi, kamēr mani interesēs tēmas, par kurām es zinu, ka caur tām varu pateikt kaut ko vērtīgu sabiedrībai, kaut kādā mērā šīs filmas atradīs savu skatītāju un veidos ar viņu dialogu. Tas ir mans mērķis.

Tas varbūt izklausīsies neticami, bet mani neinteresē tas, lai pirmajā, otrajā vai piektajā gadā mana filma būtu uz lielā ekrāna.

Tas, protams, būtu izcili, bet tas būs ieguvums vienīgi tad, ja es kā režisors zināšu, ka esmu sasniedzis līmeni, kurā varu pietiekami kvalitatīvi runāt par lietām, kas kaut kādā mērā var mainīt pasauli. Es noteikti mācīšos tālāk.

To pašu kino?

Jā, viennozīmīgi. Taču vēl nezinu, vai tā būs režija vai kas vairāk teorētisks. Es tikai zinu to, ka gribu turpināt veidot filmas. Tas amata nosaukums nav tik svarīgs. Galu galā pats svarīgākais ir tas, ka filma ir laba. Vienalga, kur tu esi titros šajā slīdošajā lentā, vai cik tuvu Ditai Rietumai vai Dairai Āboliņai tu stāvi uz “Splendid” skatuves.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Kino, foto un TV
Kultūra
Jaunākie
Interesanti