Mēs ļoti masīvā veidā cits citu kopējam. Intervija ar mākslinieci Anniju Muižuli

Annija Muižule ir latviešu māksliniece, kas patlaban dzīvo un strādā Nīderlandē. 2017. gadā absolvējusi Hāgas Karaliskās mākslas akadēmijas Fotogrāfijas programmu un piedalījusies vairākās izstādēs. Annija ir Rīgas Fotogrāfijas biennāles – "NEXT 2019" balvas “Meklējam jauno fotogrāfijā!” uzvarētāja. Viņas izstāde “Priecīgi biznesmeņi izklaidējas birojā”, kas skatāma ISSP galerijā līdz 8. maijam, pievēršas mūsdienu vizuālā laikmeta raksturīgajām problēmām – attēlu pārbagātībai un vizuālai lasītprasmei, vienlaikus diskutējot par to, kāda ir attēlu ražošanas industrijas ietekme uz mūsu izpratni par realitāti un kā tā kultivē stereotipisku un seklu domāšanu.

Pastāstiet, kas jūs mudināja veidot šo projektu?

Tas notika otrā studiju gada otrajā pusē. 2013. gadā uzsāku studijas Nīderlandē, kur apguvu fotogrāfiju. Studiju procesā bija jārada vairākas fotogrāfiju sērijas un visu laiku jādomā fotogrāfijā. Tas bija galvenais medijs, kas jāizmanto. Jo vairāk es apguvu fotogrāfiju, jo vairāk mani sāka interesēt nevis slavenu fotogrāfu darbi, bet tieši amatierfotogrāfija un fotogrāfija kā mūsu primārais komunikācijas veids.

Es skatījos uz attēliem, caur kuriem ar mani komunicē sabiedrība. Darbojoties tālāk, es sāku pievērsties attēlu bankām, kuras izmanto lielākā daļa masu mediju. Otrā mācību gada laikā es sapratu - mums ir tik daudz attēlu, kādēļ man būtu jāpievieno šim attēlu daudzumam vēl manējie?

Es vairs negribēju stāstīt stāstus caur fotogrāfiju, bet gan stāstīt tos par fotogrāfiju. Jo fotogrāfija kā komunikācijas veids, manuprāt, ir fascinējošs un ļoti svarīgs.

Un mums to vajadzētu analizēt daudz vairāk, nekā to darām pagaidām.

Izstāde reflektē par to, cik liela šobrīd ir pārbagātība ar klišejiskiem un stereotipus kultivējošiem attēliem. Kā jums šķiet, kāpēc cilvēkiem ir izveidojies tik liels pieprasījums pēc šīm klišejām?

Mēs tiekam baroti ar šiem attēliem. Piemēram, iedomājieties mājaslapu, kurā pārdod apdrošināšanu. Arī tās ir pārpildītas ar attēliem, kas reprezentē kaut kādu ļoti specifisku dzīvesveidu. Un mēs šo dzīvesveidu sākam pirkt attēlos. Kad pērkam produktu, šis produkts jau nāk kopā ar tā vizualizāciju. Un tad mēs paši sākam ražot šo dzīvesveida stāvokli. Tas ir kā aplis.

Mēs radām pieprasījumu, šie uzņēmumi ražo izpildījumu, un tad mēs to pērkam. Ja kaut kas ir vienam, tad vēlāk to gribēs arī kaimiņš, draugs, māsīca un tā tālāk. Esmu to pamanījusi, arī skatoties, kā cilvēki reprezentē savu dzīvi “Facebook”. Piemēram, kāzu fotogrāfijas viņiem visiem ir vienādas. Šis ir piemērs, ko esmu novērojusi realitātē.

Jā. Kāzu fotogrāfijas patiešām tiek nemitīgi reproducētas bez jebkādas oriģinalitātes…

Mēs ļoti masīvā veidā cits citu kopējam. Esmu domājusi par to, ka skolā mums iemāca, kā lasīt valodu. Un verbālo valodu mēs katrs mākam autentiski izmantot.

Bet, piemēram, vizuālo valodu un to, kā lasīt attēlus, mums nemāca. Piemēram, semiotiku, kas ir zinātne tieši par vizuālo valodu un simboliem. Tas ir svarīgi, īpaši apzinoties, ka visi komunicē vizuāli.

Un arī lielā mērā par privāto dzīvi mēs komunicējam attēlos.

Arī es komunicēju ar vairākiem cilvēkiem, kurus nemaz nezinu. Ar tiem, kas man seko “Instagram”, es nesarunājos mutiski,  viņi par manu dzīvi un es par viņu uzzinām tikai caur attēliem. Manuprāt, tas ir spēcīgs piemērs tam, cik daudz komunikācijas vairs nenotiek caur verbālo valodu, bet gan caur vizuāliem piemēriem.

Bet šādā komunikācijā notiek ļoti daudz pārinterpretāciju un veidojas nepilnīgi priekšstati no šķietamiem realitātes izrāvumiem, ko publicējam sociālajos tīklos. Cilvēki izdara secinājumus, kas neatbilst reālajai dzīvei, balstoties uz nepilnīgu vai nereprezentablu informāciju, pieņemot to par patiesību.

Viennozīmīgi. Un cilvēks, kas komunicē caur attēliem, var mēģināt izveidot kādu specifisku priekšstatu par sevi. Mēs ar draugiem mākslas skolā sākām skatīties viens otra instagrama kontus un sapratām, ka mēs tos ļoti kūrējam. Tā arī ir vesela māksla tajā ielikta.

Tātad jūs domājat, ka šis milzīgais pieprasījums pēc attēliem korelē ar sabiedrības kritiskās domas un vizuālās lasītprasmes trūkumu?

Šie attēli nestimulē analītisku domāšanu. Piemēram, Holandē tiek izdots virtuāls žurnāls, kas satura ziņā ir līdzīgs latviešu “Ir” – “The Correspondent”. Viņi veido rakstus un nolīgst ne tikai fotogrāfus, bet arī profesionālus māksliniekus, kas attiecīgi veido ilustratīvus darbus. Šādā veidā viņi rakstiem piedod papildu slāni, piedāvājot arī mākslinieka skatu par konkrētu tematiku.

Tā tiek veidota daudzslāņaina informācijas uztveršanas pieredze, kas stimulē domāšanu, lasītprasmi un kritiku. Es nezinu, kādēļ visiem masu medijiem tā pagaidām vēl nav vērtība. Viņi maksā daudz naudas par seklām fotogrāfijām no attēlu kolekcijām, kas ļoti primitīvā veidā ilustrē rakstu, kas ir diezgan komplekss.

Varbūt tāpēc, ka cilvēkiem patīk uztvert vienkāršu informāciju, kas nepieprasa iedziļināšanos?

Ja mums nav kritiskas uztveres par fotogrāfiju, tad, pat saņemot kādu labu rakstu ar māksliniecisku ilustrāciju, mēs pat vēl neesam gatavi to novērtēt kā labu. Tā, man šķiet, ir tāda kultūras parādība. Varbūt Latvijā līdz tam vēl ir jānonāk. Ir grūti saprast, kāpēc mēs turpināt reproducēt šos attēlus.

Atceros, ka pirms kāda laika zinātnieki “Twitter” sāka publicēt kaudzēm attēlu banku bildes, kas ilustrē viņu profesiju. Un viņi sāka izskaidrot to, cik nepareizi šie attēli ir un kā tie vizualizē klišejas, kas neatbilst patiesībai.

Piemēram, attēli, kur zinātnieki staigā ar mēģenēm un taisa mazas laboratorijas. Tad viņi skaidroja, kā patiesībā izskatās viņu telpas un ko viņi tur dara, un to, cik lielā mērā tie attēli veido klišejas par profesijām un stereotipizē dzimumus. Piemēram, sieviete, kas smejas un ēd salātus. Taču beidzot cilvēki sāk  par to runāt. Ļoti ilgi nekas tāds nenotika.

Cik lielu nozīmi, veidojot šo izstādi, jūs piešķīrāt formai?

Šoreiz formai ir liela nozīme tāpēc, ka izstādē nav gandrīz nekas no manis kā personas. Es parādu to, ko esmu atradusi internetā. Un tā ir diezgan objektīva informācija. Taču ar manis izvēlēto formu tas kļūst subjektīvāk. No savas puses mēģināju visu noturēt askētisku. Tie lielie darbi būtībā ir tas, ko esmu pieredzējusi, ejot cauri attēlu banku mājaslapām. Kaut kādā brīdī es tās mazās bildītes sāku saredzēt ka blokus, kas sāk veidot krāsu paleti.

Man tas šķita interesanti. Tad es sāku taisīt ekrānšāviņus un tos apvienoju. Savukārt tie darbi, kas ir tekstuāli, ir īsi apraksti par fotogrāfijām no attēlu bankām, kurus es netīšām pamanīju, kad sāku lejupielādēt fotogrāfijas, lai veidotu sev arhīvu. Man šķita, ka tas teksts ir gandrīz kā dzeja.

Tie apraksti ir gan eksistenciāli, gan poētiski, gan vienlaikus klišejiski. Pat nevajag redzēt pašu attēlu, jo jau izlasot aprakstu, tu sāc to vizualizēt. Tāpēc man šķita interesanti izmantot tieši to tekstuālo informāciju, nevis pašu fotogrāfiju, tādā veidā aktivizējot skatītājā vizuālo domāšanu.

Jo mēs ne tikai patērējam attēlus, bet arī mākam paši tos veidot savā galvā.

Jūs interesēja šī mijiedarbība starp tekstu un attēlu?

Man vienmēr patīk pieminēt, ka esmu ieinteresēta gan vizuālajā, gan literārajā valodā. Un, manuprāt, mijiedarbība starp abiem ļauj vienam otru labāk saprast. Kad mēs lasām tekstu, mēs prātā to vizualizējam. Šeit es strādāju ar klišejām. Kad tu izlasi šo tekstu, tu momentā zini, par kuru attēlu ir runa. Jo šis ir tas veids, kā attēlu bankas indeksē un grupē visas savas fotogrāfijas, lai tās momentā tiktu atrastas.

Sanāk, ka teksti, kas izmantoti izstādē, turpina eksponēties kā attēls skatītāja galvā, veidojot tur izstādes turpinājumu?

Tieši tā. Lasot to tekstu, tu skaidri zini, ko attēla veidotājs ir gribējis, lai tu justu. To izlasot, var momentāni redzēt un vizualizēt tēlu. Šie attēli kļūst arī diezgan eksistenciāli. Piemēram, teksts “Woman looking in the mirror and accepting herself” (“Sieviete lūkojas spogulī un pieņem sevi”). Es to ieliku, lai parādītu, ka viņi dažreiz mēģina attēlot arī kaut kādas kompleksas idejas, bet cik grūti ir to panākt. Emocijas ir kaut kas ļoti sarežģīts, un ir grūti tās parādīt tādos attēlos, kā stock fotogrāfija, jo tie ir šausmīgi viendimensionāli.

Tēma ir dziļa un komplicēta, šķiet, par to varētu runāt vēl ļoti daudz.

Galvenais vienmēr ir atvērt diskusiju.

Ir jāveicina sarunas, kā arī analītiska un kritiska uztvere pret attēliem, lai arī mēs paši sākam analizēt to, kā mēs tos izmantojam.

Kad tu paskaties uz ārpusi un tad sāc skatīties uz iekšpusi – pats sevī, manuprāt, tad tie procesi ir aktivizēti tieši tā, kā tam vajadzētu būt.

Vai arī turpmāk plānojat veidot konceptuālus projektus?

Nekad nevar zināt, kur ceļš aizvedīs un kas taps pēc pieciem vai trim gadiem. Šobrīd es mēģinu atvērt sevī intuitīvo pusi, apvienojot to ar konceptuālo un analītisko. Redzēs, kā viss transformēsies tālāk.

3 komentāri
Boney Mcbrain
Piedodied, esmu laikam stipri ass šodien, bet kaitina, ka nopietnas informācijas vietā jāsaņem visas pasaules tikko izdīgušu pustalantu pārdomas par visu ko, ar kurām ir pilni Delfi. Lasu LSM lai kaut ko iegūtu, nevis notriektu laiku.
Boney Mcbrain
Manuprāt, tas ir spēcīgs piemērs tam, cik daudz komunikācijas vairs nenotiek caur verbālo valodu, bet gan caur vizuāliem piemēriem. ==================================================================================================== Un arī tas nav nekas jauns. Palasiet "Gulivera ceļojumus" Svifts izsmēja šo nespēju sarunāties un tās vietā izmantot daudznozīmīgu plātīšanos vēl pirms trīssimt gadiem. Bet tik vienkāršas lietas jau laikam Hāgas Karaliskajā mākslas akadēmijā nemāca.
Boney Mcbrain
Mēs ļoti masīvā veidā cits citu kopējam... ============================================== Nu ļoti dziļa doma, cienīga nokļūt virsrakstā lieliem Burtiem. Ja mēs cits citu nekopētu, mēs vēl tagad pat alās nedzīvotu, nemaz nerunājot par to ka nestaigātu zvērādās. Skraidītu pliki pa laukiem un gulētu zem krūma.
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālo mediju profiliem
Kino, foto un TV
Kultūra
Jaunākie
Interesanti