Kultūras ziņas

"Skride Quartet" muzicē Dzintaru koncertzālē

Kultūras ziņas

Kultūras ziņas

Ukraiņu aktrise Rita Burkovska par karu un kino

Mēs cīnāmies, jo mīlam. Saruna ar Ukrainas aktrisi Ritu Burkovsku

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada.

Rīgas Starptautiskā kino festivāla programmā īpašs fokuss atvēlēts Ukrainas kino. Diskusijas, tikšanās ar nozares pārstāvjiem un, protams, jaunākās filmas. Viena no tām – režisora Maksima Nakonečnija "Tauriņa redze", šī gada darbs, kas izrādīts jau virknē pasaules festivālu, un Kannās tika izvirzīts divām balvām.

Uz filmas seansu Rīgas festivālā ir ieradusies galvenās lomas atveidotāja Rita Burkovska, kas pazīstama ar vairākām lomām Ukrainas filmās un seriālos. Ar aktrisi gatavojos runāt gan par lomu "Tauriņa redzē", gan kultūrvidi Ukrainā. Bet pašā sarunas sākumā šīm tēmām atslēgu iedod šķietami formāls jautājums: "Kādā valodā runāsim?". Angļu vai krievu? Tieši šie divi saziņas instrumenti mums abiem ir vienlīdz izmantojami. Sākam angliski, pārejam uz krievu valodu, tad atkal angļu un atkal krievu.

Jānis Lācis: Pēdējā laikā, satiekot cilvēkus no Ukrainas, saskaros ar izvairīšanos no krievu valodas...

Rita Burkovska: Tas ir normāli. Mēs ar viņiem karojam.

Lai gan patiesībā tā ir tikai valoda. Turklāt Ukrainā ir daudz krieviski runājošu iedzīvotāju.

Redziet, te ir cēloņsakarību iemesls. Putins mēdz manipulēt ar jēdzieniem "krievi" un "krieviski runājošie iedzīvotāji". Kad viņš okupēja Krimu, sākās karš. Tas bija tieši krieviski runājošo jautājums. Tāpat, kad viņš iebruka Ukrainas austrumos, viņš teica, ka aizstāv krieviski runājošos. Tā ir milzīga manipulācija. Ne visi, kas runā krieviski, ir krievi vai Krievijas pilsoņi.

Turklāt ir liela krievu kultūras ietekme. Tā ir agresīva un izplatās kultūrvidē. Šim nolūkam viņi atvēl lielus budžetus. Daudzās valstīs ir krievu teātri. Kāpēc? Arī Baltijas valstīs. Šajos teātros iestudē Dostojevski. Visiem ir pienākums mīlēt Dostojevski. Kāpēc? Ko mēs zinām par franču literatūru, itāļu vai ukraiņu? Tātad šī krievu kultūra tiecas izspiest mūsu un dara to agresīvi. Tādēļ vispirms ir svarīgi nostiprināt savu valodu un kultūru, un tad jau būs vieglāk cienīt citas.  

Neskatoties uz to, ar Ukrainas prezidenta un Kultūras ministrijas rīkojumu jūsu valstī darbojas informatīvais maratons "Freedom". Tajā apvienoti vadošie televīzijas kanāli, un tas translē tieši krievu valodā, lai vēstītu patiesību par notikumiem Ukrainā valstīs, kurās cilvēki saprot krievu valodu.

Par šo kanālu neko daudz nezinu. Vienreiz gan viņi man lūdza interviju tieši saistībā ar filmu "Tauriņa redze" un brīdināja, ka sarunāties vajadzēs krieviski. Es atbildēju, ka nevēlos. Man ir miljonu auditorija. Kādēļ man jādomā par, piemēram, Kazahstānas auditoriju un viņu krieviski runājošajiem cilvēkiem?

Šo valodu neviens no mums nav izvēlējies. 70 gadus mēs atradāmies okupācijā.

Šobrīd mēs nevaram teikt – valoda ir tikai valoda. Nē. Valoda un kultūra tagad ir ierocis.

Kad Jevgeņijs Mironovs (Krievijas aktieris – aut.) ierodas Mariupolē, kuru krievu karotāji ir iznīcinājuši, noslaucījuši no zemes, un rāda tur teātri, tad es to pielīdzinu izvarošanai. Šo cilvēku izvarošanai vēlreiz. Un viņš to dara krievu valodā, turklāt runā par kultūru. Sekojoši šīs lietas vairs nav atdalāmas.

Rīgas Starptautiskajā kino festivālā izrāda filmu "Tauriņa redze". Tā ir par sievieti, kas nokļuva krievu gūstā, kur bija izvarota un, jau esot stāvoklī, atbrīvota. Galveno varoni Ļiļu atveidojat jūs. Vai šai sievietei ir reāls prototips?

Pirms filmēšanas mēs veicām nopietnu pētniecību. Mums bija svarīgi tikties ar dažādiem cilvēkiem, uzzināt viņu stāstus. Piemēram, tie bija cilvēki, kas gūstā atradās piecus gadus. Vai arī sieviete, kas okupētajā Doneckā palīdzēja Ukrainas specdienestiem iegūt informāciju un tika sagūstīta. Viņu ievietoja vietā ar nosaukumu "Izolācija". Pirms okupācijas tā bija rūpnīca un radošu pasākumu telpa. Bet pēc krievu ienākšanas tur ierīkoja cietumu. Tā kā mēs apkopojām dažādas pieredzes, un mana filmas varone ir šo raksturu apvienojums.

Filmas režisors Maksims Nakonečnijs ir bijis vairāku dokumentālo darbu producents, kas stāsta par sievietēm armijā. Kad 2014. gadā sākās karš, mūsu armijai negāja labi, nebija materiālā nodrošinājuma. Un tie, kuri nebija vienaldzīgi, devās karā. Vienkārši cilvēki, tādi kā mēs. Tā kā stāstu bija daudz, arī par sievietēm. Viena no tām pat mainīja segvārdu, lai tikai neviens nesaprastu, ka šajā kaujas pozīcijā ir sieviete. Domāju, tieši tas bija impulss, kādēļ režisors nolēma veidot šādu stāstu.

Pēc Krievijas masveida agresijas sākuma 24. februārī lielākā daļa pasaules beidzot pamanīja mūsu kaimiņvalsts nolūkus un šobrīd palīdz Ukrainai cīņā pret to. Bet filma arī stāsta par to, ka karš un necilvēcība jūsu valstī plosījās jau pirms tam. Jūsuprāt, kādēļ tikai tagad daudzviet pasaulē mēs redzam adekvātu rīcību?

Iespējams, tādēļ, ka tās bija biznesa intereses. Iespējams, tādēļ, ka Krievijai ir resursi un ietekmes tīkls gan drošības dienestu, gan citos līmeņos. Tā spēja īstenot savus plānus citās valstīs, kurām arī ir savas biznesa intereses.

Tagad galvenais informatīvais uzbrukums ir tajā, kā tiks aizvadīta ziema.

Piemēram, cilvēkus, kurus satiku Vācijā, uztrauc, vai mājā būs apkure. Tas viņus tā uztrauc, ka viņi nezina, sūtīt ieročus vai nē. No otras puses, var jau sēdēt un rādīt uz citiem ar pirkstu, kas viņiem būtu jādara. Bet var arī nokļūt Ukrainas situācijā.

Mēs neieslēdzām atpakaļgaitu. Mums attīstās sabiedriskās un brīvprātīgo kustības. Cilvēki apvienojas, palīdz viens otram, vāc ziedojumus. Atrodoties šādā situācijā, mēs rīkojamies. Protams, mums ir savas nepilnības politikā, bet pie tām strādājam. Toreiz tā bija kļūda, un man ļoti žēl, ka par to netiek runāts. Ne Francija, ne Vācija nesaka, ka toreiz rīkojās nepareizi. Tomēr situācija mainās. Viss ir kļuvis kritiskāks.

Piemēram, viens mans paziņa no Šveices stāstīja, ka 24. februārī atradās Spānijā un toreiz ļoti pārdzīvoja, kaut tikai krievi neaizietu līdz Spānijai. Bet ko teikt cilvēkiem, kas dzīvo 15 kilometru attālumā no robežas? Černihivā vai Kijivā un visiem zināmajā Buča un Irpiņā? Skaidrs, ka cilvēkiem šīs lietas ir svarīgas tikai tad, kad tās viņiem pietuvojas. Tas ir dabīgi. Tā kā man nav ne vēlmes, ne laika norādīt uz citu kļūdām. Ir jāvirzās uz priekšu un jāuzvar. 

Kā kultūras cilvēki un jūs, aktieri, ar savu darbu varat palīdzēt Ukrainas uzvarai?

Es varu teikt par sevi. Kad sākās Maidans, atgriezos Ukrainā un kā minimums nesadarbojos ne ar vienu Krievijas projektu. Dažiem cilvēkiem tas radīja grūtības, jo, teiksim tā, Ukrainā bija daudz Krievijas uzņēmējdarbības. Tādēļ dažiem atteikties no darba un naudas izrādījās sarežģīti. Bet vispār, runājot par palīdzību, ir jāsaprot, ka ikvienai rīcībai ir svarīga jēga.

Es šobrīd strādāju par "fikseri" ārvalstu žurnālistiem. Manuprāt, tagad tas ir daudzreiz svarīgāk nekā spēlēt lomas.

Fikseris ir kā lokālais producents. Piemēram, ierodas ārzemju žurnālists, lai uzrakstītu rakstu par kara noziegumiem. Mans uzdevums ir atrast vajadzīgo cilvēku kontaktus, tulkot, būt klāt. Es palīdzu medijiem. Tas ir svarīgi, jo žurnālistika ir ceturtā vara. Ja mēs saņemam informāciju, izprotam notikumus, tad mēs varam arī adekvātāk rīkoties.

Rita Burkovska
Rita Burkovska

Kādu reakciju jūs novērojat šajos cilvēkos pēc tam, kad viņi ir bijuši Ukrainas atbrīvotajās teritorijās? 

Sadarbība ir tikai ar profesionāliem žurnālistiem. Viņiem ir pieredze, kā atspoguļot notikumus, kā komunicēt ar cilvēkiem. Daudziem no viņiem šis nav pirmais karš. Nezinu, varbūt šī emocionālā pieredze viņos tikai krājas, un pēc gadiem tā atgādinās par sevi. Bet šobrīd tam nav laika.

Bet, protams, redzu, ka tas nav viegli. Piemēram, komunicēt ar cilvēkiem, kuriem nogalināti tuvinieki vai kuri dzīvojuši necilvēcīgos apstākļos. Vienai meitenei nošāva brāli. Nepilngadīgu puiku, kurš gāja pa ielu, pacēla rokas, bet viņu sašāva no lielkalibra ložmetēja. Tādus stāstus ir grūti pieņemt, bet par to visu ir svarīgi runāt. Tādēļ es cienu šos žurnālistus, kas nevis izmanto citu safilmētu materiālu, bet paši ir uz vietas, tiekas ar cilvēkiem, nokļūst apšaudēs, redz ekshumācijas.

Atgriežoties pie "Tauriņa redzes". Jūsu atveidotā varone ir nolēmusi laist pasaulē ienaidnieka bērnu. Kādēļ viņa pieņem tādu lēmumu? Un vai šeit ir apslēpts kāds simbolisks vēstījums?

Nē, tur nav nekāda simbolisma. Arī, ja runājam par Ukrainas un Krievijas attiecībām. Mana varone dažādu fizioloģisku un emocionālu iemeslu dēļ nevarēja pārtraukt grūtniecību. Un, manuprāt, tas ir pilnīgi veselīgs lēmums.

Šis stāsts, manuprāt, nav tik daudz par sievieti. Kaut arī saprotu, ka režisors to bija iecerējis tieši tādu. Es nenodalu vīriešus un sievietes. Visi baidās no mīnu sprādzieniem. Ar ko mēs atšķiramies uzlidojuma brīdī vai palīdzot apsaitēt ievainojumu? Stāsts ir par to, ko tu esi gatavs darīt. Realitātes priekšā aizvērt acis vai atvērt? Un šeit dzimumam nav nozīmes.

Jā, šajā filmā sižeta pamats ir par grūtniecību, kas palikusi no gūsta. Bet tomēr tas ir par ko citu. Šī sieviete nolēma neaizvērt acis, karot un turpināt iet savu ceļu. Sarežģītu ceļu, pieskaņojoties dzīves situācijām, nepadodoties.

Kādēļ mēs cīnāmies? Tādēļ, ka mīlam. Mēs mīlam viens otru.

Es runāju par ukraiņiem. Un varbūt tādēļ arī jūtam lielu atbalstu no valstīm, kurām ir līdzīga pieredze. Mēs cīnāmies, jo zinām, kurp virzīties un ko darīt. Mums ir jācīnās, jo mēs mīlam. Un tā ir rīcības būtība.

Rita Burkovska filmas "Tauriņa redze" seansā
Rita Burkovska filmas "Tauriņa redze" seansā

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti