No filmām un rakstiem par mums zināmiem cilvēkiem mēs sagaidām vairāk, vai ne? Tāpēc esmu iemācījusies atmest šī gaidas un tā arī darīju, skatoties filmu “Mēs gribējām izmainīt pasauli", kuras galvenie varoņi ir pankroka grupas “Inokentijs Mārpls” mūziķi Dambis un Skrips, un mūzikas žurnālists Uldis Rudaks.
Esot saistītai ar Latvijas mūzikas dzīvi jau vairāk par desmitgadi, mani ar filmas galvenajiem varoņiem nav jāiepazīstina. Taču kādam citam skatītājam šī filma būs pirmā iepazīšanās, tāpēc ir svarīgi uzsvērt, ka šī nav filma par mūziku, bet gan dokumentālā filma, kurā mūzika ir svarīgākais saistelements un arī atskaites punkts.
Filmas centrālā darbība norisinās 2018. gadā, kad Latvijas pankroka krusttēvam Dambim jeb Raimondam Lagimovam palika 50 gadi.
Mūzikas apskatnieks Uldis Rudaks Salaspils Botāniskajā dārzā pirmo reizi noorganizēja savu festivālu “Kartupeļu palma”. Šī gada oktobrī koncertzālē “Palladium Rīga” uzstājās multitalants Džeks Vaits, kurš ir Ulda Rudaka viens no cienītākajiem mūziķiem un kuru iesildīja neviens cits kā “Inokentijs Mārpls”. Šie un vēl citi notikumi cilvēkiem, kas seko līdzi mūzikas norisēm, bez vārdiem radīs kontekstu iekrāsojošas emocijas.
Fonu raisa arī pavisam sadzīviskas darbības, un kopumā filmas darbība ir ātra – aktuālos notikumus papildina atmiņu kadri no pagātnes, fragmentus no koncertiem – filmas varoņu sarunas un individuālās pārdomas.
Lai gan filmai ir vairāki galvenie varoņi, filmas centrā nonācis tieši Uldis Rudaks.
Viņš ir godīgs, sev uzticīgs romantiķis un pilda arī stāstnieka uzdevumu, iepazīstinot ar abiem “Inokentija Mārpla” mūziķiem vai komentējot kādu notikumu.
Viens no Latvijas talantīgākajiem basģitāristiem Skrips filmēšanas komandai ir uzticējis personīgu dzīves notikumu. Viņu raksturo lakonisms un filozofisks miers, lai gan Skrips ir acīmredzami satraucies par savas lietas iznākumu.
Tikmēr Dambis smīn bārdā, prātojot kārtējo nerātno domu, kuru vēlāk izstāsta pārējiem.
Ceturtais varonis ir arī Rudaka sunītis Odiņš, kurš vārda tiešākajā nozīmē ir cilvēcisks mazais brālis, kas rūpējas par savu lielo cilvēku un viņu uzmana ar visu sunīša spēku. Svarīga loma ir galveno varoņu vecākiem, kuriem viņi joprojām ir lielie mazie bērni (kā mēs savējiem vecākiem – bijām, esam un būsim).
“Mēs gribējām izmainīt pasauli" ir sajūtu filma.
Pārpasaulīga noskaņa radīta epizodē, kad Dambis ar Skripu brauc jūrā ar kuģīti, bet Rudaks ļaujas apcerei par cilvēka ķermeņa un gara attiecībām. Atmiņā īpaši palikuši trīs brīnišķīgi kadri ar Rudaku.
Pirmajā viņš atrodas Salaspils Botāniskajā dārzā pie milzīgām tūjām, otrajā viņš dodas uz jūru, kuru aptver zilganpelēka krēsla un izrotā pilnmēness punktiņš.
Trešajā kadrā Rudaks sarkanos rīta svārkos sēž savā virtuvē un stāsta par “Inokentiju Mārplu” un “Amorālo Psihozi”, un izskatās pēc tieši tāda kritiķa, kāds mīt mūsu prātos.
Filma tik tiešām ir par Uldi Rudaku, lai gan pieņemu, ka tā tas sākumā nebija plānots. Ņemot vērā, ka tā ir dokumentālā filma, Rudaka atvērtība, atklātība un ideālisms ir tādas kvalitātes, lai pavisam dabiski kļūtu par stāsta galveno varoni.
Rudaks filmas noslēgumā saka sekojošo: “Ja tā ir filma par “Inokentiju Mārplu”, tad nesaprotu, ko es te daru.
Es nekad neesmu bijis grupas dalībnieks, bet kaut kur tuvumā jau esmu bijis”, šādi netieši apliecinot manas nojautas.
Rokenrola dzīvesveids katram ir savs. Tā, piemēram, mūsdienu jaunieši to atrod hiphopa kultūrā. Senāk tas bija pankroks. Mode mainās, kas paliek pēc modes?
Ja kādam tā ir dzīves fāze, tad citam tā ir visa dzīve ar savām sekām un kompromisiem, par to, īsāk sakot, stāsta filma “Mēs gribējām izmainīt pasauli".
Starp citu, filma savu nosaukumu ieguvusi no “Inokentija Mārpla” 2015. gada albuma “Tup'n turies” dziesmas “Mēs gribējām izmainīt pasauli", kas savās 3:10 minūtēs ietver dokumentālās filmas kvintesenci. Filma radīs pēcgaršu – iemeslu pārdomām un sarunām, kā arī vēlmi to noskatīties vēl vienu reizi. Tā stunda kopā ar šiem vīriem paskrien ļoti ātri. Atkārtot!
