Melodrāma, kuras dēļ demolēja un ģība – senākā saglabājusies Latvijas teritorijā tapusī spēlfilma «Kur patiesība?!»

Rīgas Starptautisko kino festivālu “Riga IFF” atklās kino koncerts, kurā uz ekrāniem izrādīs nule restaurēto senāko saglabājušos Latvijas teritorijā uzņemto spēlfilmu – traģisko mīlasstāstu “Kur patiesība?!”. Pirms 107 gadiem tā lika skatītājiem ģībt un demolēt kinoteātrus, bet šodienas acīm var šķist komiska un melodramatiska.

ĪSUMĀ:

Riga IFF atklāšanas kino koncertā uz kinoteātra “Splendid Palace” skatuves mūziķi Artūrs Liepiņš un Jēkabs Nīmanis izpildīs abu komponēto oriģinālmūziku, savukārt uz ekrāna tiks izrādīta restaurētā spēlfilma “Kur patiesība?!”. Pasākuma tiešraide 15. oktobrī no pulksten 19.00 būs skatāma sabiedrisko mediju portālā LSM.lv

Traģisks mīlasstāsts ar zudušām beigām

Filmas “Kur patiesība?!”, kas zināma arī ar nosaukumu “Ebreju kursistes traģēdija”, stāsts norisinās kādā vārdā neminētā vietā ārpus nometinājuma joslas – teritorijas Krievijas Impērijas rietumu apgabalos, ārpus kuras ebrejiem bija aizliegts apmesties uz dzīvi, izņemot 1. ģildes tirgoņus, personas ar augstāko izglītību, reģistrētās prostitūtas, bijušās militārpersonas un kristītos ebrejus.

Filma "Kur patiesība?!"

No Besarābijas guberņas atbraukusī Adele Vaizekinda ir kursu brīvklausītāja universitātē, jo ebreju uzņemšanai noteiktās kvotas beigušās. Drīz pienāk vēsts – viņai te nav tiesību uz dzīvesvietu, tāpēc policija aicina trīs dienu laikā atstāt pilsētu. Nevēlēdamās ar to samierināties, Adele reģistrējas kā prostitūta. Kamēr viņas mīļotais Rafails Edelhercs dodas apraudzīt vārgstošo tēvu, meiteni arestē uz aizdomu pamata par iereibuša kunga aplaupīšanu. Ieslodzījumā viss pieredzētais izsauc nervu drudzi, ataust atmiņā laimīgā bērnība un vecāku bojāeja ebreju grautiņos.

Traģiskā mīlasstāsta noslēgums, kurā izmisušais Rafails pats saltā naktī mirst pie Adeles kapa, ir zudis.

Par filmas tapšanu – vairāk jautājumu nekā atbilžu

Rīgā un Ventspilī uzņemtā mēmā filma “Kur patiesība?!” nonāca pie skatītājiem 1913. gadā.

Iļja Ļenskis par filmas tapšanu un vēsturisko kontekstu:

Muzeja "Ebreji Latvijā" vadītājs, vēsturnieks Iļja Ļenskis skaidroja, ka filmas uzņemšanas vēsture bijusi sarežģīta un šodien nav līdz galam zināms, kā tā notika. Ļenskis stāstīja, ka daļa filmas tika uzņemta pēc Ventspils uzņēmēja Berlina iniciatīvas. Filmēšana, kas notika Ventspilī, piesaistot arī vietējos aktierus, esot bijusi lēna un problemātiska. Vēlāk Rīgas producents, kinoteātru īpašnieks un kinofilmu un kinotehnikas izplatītājs Zigfrīds Mintuss nopirka filmēšanas tiesības un turpināja filmu uzņemt pats.

Ļenskis arī norādīja – kaut bieži minēts, ka filmas scenārija pamatā ir jurista, literāta un Pasaules ebreju kongresa idejas autora Ābrahama Šaikevica Šomera luga “Uz jūras un Elisa salā”, kas vairākkārt ekranizēta un iestudēta teātrī, par šo faktu “nevaram būt droši”. Ļenskis skaidroja: “Mēs zinām, ka šis sižets par meiteni, kas aizbrauc uz lielu pilsētu un nevar tur atrast darbu vai patstāvīgi dzīvot, un viņai nākas saņemt tā saucamo “dzelteno biļeti”, kuru izsniedza prostitūtām, bija diezgan izplatīts folkloras sižets. Bet, godīgi sakot, līdz šai dienai nav īsti saprotams, vai tā patiešām bija izplatīta prakse. Lai gan tas parādās memuāros un daudz kur, mums nav šāda stāstījuma, kas nāktu no pirmās personas, kur cilvēks to stāstītu kā savu pieredzi.”

Filma "Kur patiesība?!"

Tāpat neesot pavisam skaidrs, vai restaurētā filmas versija atbilst tai filmai, ko skatītāji redzēja 1913. gadā.

Ļenskis stāstīja, ka 1913. gadā Odesā tika uzņemta filma ar tādu pašu sižetu: “Ir pieņēmums, ka 1917. gadā Mintuss apvienoja fragmentus no abām filmām un izveidoja kino deklamāciju, kas ir iemesls, kāpēc mums filmai nav intertitru – no 1917. gada tā filma tika rādīta ar dzīviem aktieriem, kas teica replikas. Varētu būt, ka tieši šo te kombināciju mēs redzam mūsu gadījumā, lai gan neapšaubāmi tur ir Rīgas skati, kas ir atpazīstami, tātad kaut kāda daļa, protams, nāk no Rīgas.” Vēl gan nepieciešams noteikt, kāds precīzi ir Rīgas, Ventspils un Odesas skatu īpatsvars.

Zināms, ka filma vēl tikusi rādīta un bijusi populāra 1923. gadā, taču par filmas likteni pēc tam zināms ļoti maz, atklāja Ļenskis – tikai 70. gados intervijā ar vienu no filmas aktieriem tā atkal tiek piesaukta.

“Varu godīgi teikt, ka vismaz man par filmas uzņemšanas vēsturi pagaidām ir vairāk jautājumu  nekā atbilžu,” vērtēja Ļenskis.

Filma "Kur patiesība?!"

Arī par filmas veidotāju Zigfrīdu (zināmu arī kā Sīmanu, Sergeju, Sigismundu) Mintusu ir vairāk nezināmā nekā zināmā, atzīmēja Ļenskis. Šodienas izpratnē viņš bija gan filmas producents, gan režisors, kas tolaik bija izplatīta prakse.

Mintuss Rīgā ieradās no Varšavas, kur viņam piederēja kino nomas kantoris, un viņš bijis iesaistīts arī kino aprīkojuma tirdzniecībā. Eksperimentēt ar filmu uzņemšanu Mintuss sācis jau Polijā – saglabājusies 1912. gada filma “Precību diena”, kas uzņemta Polijā ar ebreju teātra trupas dalību.

“Bet Rīgā viņš principāli pievērsās ebreju filmu uzņemšanai, kas bija atsevišķa Krievijas kinoindustrijas niša,” stāstīja Ļenskis.

Mintuss bija gan kino uzņēmējs, gan producents un režisors, taču grūti teikt, cik liela katrā projektā bijusi viņa iesaiste, jo šodien nav pieejami viņa paša rakstīti teksti, kas izgaismotu šos jautājumus, norādīja vēsturnieks.

Cenzūra, aizliegumi un demolācijas

Iļja Ļenskis norādīja, ka filma “Kur patiesība?!” ir svarīga ne tikai kā senākā saglabājusies Latvijā uzņemtā filma. Tā ir nozīmīga arī tematikas ziņā, jo sižetā skarti tādi jautājumi kā cilvēktiesības, vardarbība, ebreju tiesību ierobežojumi Krievijas Impērijā. Šī iemesla dēļ filma vairākkārt arī tikusi aizliegta un cenzēta. Tāpat filma ir interesanta arī kā sava laikmeta kino paraugs.

Filmā aplūkotie politiski un sabiedriski svarīgie temati – nometinājuma josla, ebreju tiesību ierobežojumi Krievijas Impērijā un ebreju grautiņi – ir tikai daļa no filmas sižeta, atzīmēja Ļenskis. Sižeta centrā ir attiecību stāsts par sievieti, kas nevar apprecēt savu mīļoto vīrieti.

Filma "Kur patiesība?!"

Tomēr, vērtējot politiski svarīgos tematus, Mintuss acīmredzot bijis pirmais, kas uzņēma filmu par ebrejiem kā politisku filmu, sprieda Ļenskis. Vienā no vēstures avotiem arī minēts, ka pēc filmas pabeigšanas Mintusam cenzūras komiteja likusi no filmas izņemt vairākus fragmentus. Lai gan nav zināms, kas tie bija par fragmentiem, var pieņemt, ka tās bijušas filmas daļas, kas “attiecās uz šiem te politiski kutelīgajiem un problemātiskajiem jautājumiem,” stāstīja Ļenskis.

Vēlāk gan Mintuss esot izgrieztos fragmentus ielīmējis atpakaļ un izrādījis filmu tās sākotnējā versijā, kas izraisīja skandālu.

Zināms, ka pēc filmas pirmās izrādīšanas Belostokā tās nosaukumu lika mainīt uz “Ebreju kursistes traģēdija”, bet pēc otrā seansa policija aizliegusi filmas izrādīšanu, stāstīja vēsturnieks, atzīmējot arī: “Ja es nemaldos, Rostovā pūlis, nesagaidot otro seansu, izdemolēja kinoteātri. Filma bija ļoti politiska un ļoti pieprasīta.”

Filma "Kur patiesība?!"

Protams, es domāju, ka tas bija arī viens no iemesliem, kāpēc pēc vairākiem gadiem, 1917. gadā, kad visi šie ierobežojumi tika atcelti, filma tika rādīta vēlreiz. Un 1923. gadā, kad atkal situācija mainījās, un tā jau bija neatkarīgā Latvijas Republika, tad filma tika rādīta vēlreiz ar lieliem panākumiem. Tas temats bija pieprasīts,” vērtēja Ļenskis.

Gadsimtu sena melodrāma šodienas acīm

“Protams, ka šodien mēs filmu varam skatīties kā artefaktu. Mums tas ir jāatzīst. Tā nav filma, kuru mēs varam tā vienkārši aiziet un paņemt DVD, lai vakarā paskatītos pie kafijas vai vīna,” uzsvēra Iļja Ļenskis. “Mēs to skatāmies kā artefaktu, domājot un reflektējot par to filmu. Bet tur ir ļoti daudz interesantu slāņu.”

Guntis Berelis par grāmatu “Vārdiem nebija vietas” un filmas skatīšanos šodienas acīm:

Rakstnieks Guntis Berelis savā grāmatā "Vārdiem nebija vietas" kā vienu no sižeta līnijām ir iekļāvis filmas “Kur patiesība?! / Ebreju kursistes traģēdija” uzņemšanu. Viņš atzīmēja, ka, skatoties filmu mūsdienu cilvēka acīm, tā ir tīra melodrāma. “Pirmo reizi skatoties “Ebreju kursistes traģēdiju” es vispār ļoti smējos,” atklāja rakstnieks.

“Tā tomēr ir 20. gadsimta sākuma melodrāma, un mūslaiku cilvēku uztverē visas tās kaislības tur liekas komiskas, arī zināmā mērā nesaprotamas.

Ne par velti tajos laikos avīzēs mēdza publicēt ļoti sīkus un smalkus filmu sižetu pārstāstus, jo arī tie parastie cilvēki, kas gāja uz ķinīti paraudāt vai pasmieties, arī viņi nebija spējīgi īsti uztvert, kas tur uz ekrāna notiek.”

Filma "Kur patiesība?!"

Kā tad mūsdienu cilvēkam skatīties tik senu filmu? Berelis norādīja: “Es uzskatu, ka “Ebreju kursistes traģēdija” tāpat kā daudzas citas 20. gadsimta sākuma filmas ir uztverami kā vēsturiski fakti. Mūsdienu skatītājs to kā nopietnu filmu nevar uztvert.

Kaut arī tā laika avīzēs ir fakti, ka cilvēki, skatīdamies “Ebreju kursistes traģēdiju”, pat ir ģībuši, un izrādītāji ir bijuši spiesti pārtraukt seansus, lai pārāk netraumētu cilvēkus.

Mūsdienās, manuprāt, to filmu var uztvert ar tādu veselīgu ironiju, jo, patīk tas mums vai ne, bet par 20. gadsimta sākuma vēsturi tā liecina ļoti minimāli.”

Filmas restaurācija – balanss starp skatītāju un autentiskumu

2020. gadā filmu restaurējusi studija “Locomotive Classics” pēc Latvijas Kultūras akadēmijas Rīgas Kino muzeja iniciatīvas, ar Valsts kultūrkapitāla fonda finansiālo atbalstu.

Rūta Sudakova par filmas restaurāciju:

Studijā “Locomotive Classics” pie filmas “Kur patiesība?!” restaurācijas strādāja seši cilvēki. Viena no restauratorēm Rūta Sudakova skaidroja, ka filmas digitālā restaurācijas sastāv no vairākiem posmiem. Vispirms tiek veikta restaurējamās filmas kopiju apzināšana publiskos un privātos arhīvos. Tad lentas tiek digitalizētas augstā izšķirtspējā, un kopijas tiek salīdzinātas, lai noteiktu, vai darbs bijis cenzēts, vai iztrūkst kādi materiāli, un nolemts, kuru no versijām realizēs. “Pārsvarā mēs balstāmies uz pirmās, režisora versijas restaurāciju,” atzīmēja Sudakova. Tam seko projekta sagatavošana, kas ietver montāžu, krāsu korekciju, skaņas restaurāciju, defektu labošanu.

Digitālajā restaurācijā ar oriģinālo kino lentu netiek strādāts – viss darbs notiek ar digitālo dublikātu, ļaujot nosargāt oriģinālās kopijas un darbu veikt saudzīgi, skaidroja restauratore:

“Viens no pamata principiem restaurācijai ir nodrošināt procesa atgriezeniskumu, jo restaurācija ir arī šī brīža interpretācija.

Iespējams, ka pēc 10 gadiem mēs to veiktu citādāk un būtu pilnīgi citas tehniskās iespējas.”

Filma "Kur patiesība?!"

Filmas restaurācija nenozīmē perfektu filmas iztīrīšanu, uzsvēra Sudakova. “Uzskats, ka lentai jāizskatās absolūti, pedantiski tīrai, ir apšaubāms, un tas nekādā veidā nav pašmērķis. “Ebreju kursistes” gadījumā tā filma vienkārši nevar būt perfekti tīra. Galvenais ir materiālu adekvāti nolasīt un adekvāti notīrīt, lai mūsdienu skatītājs, kurš ir pieradis pie absolūti pedantiskas, tīras digitālas bildes, spētu noturēt savu uzmanību,” skaidroja restauratore.

Restaurācijas darbā svarīgi ņemt vērā gan mūsdienu skatītāju, gan filmas kā vēsturiska materiāla autentiskumu.

“Kad es pirmo reizi ieraudzīju to materiālu pirms diviem gadiem, kad jau aizsākās domas par filmas restaurāciju, tad es pilnīgi iemīlējos tajā, cik tas materiāls ir skaists, pašpietiekams un tāds brīnišķīgi vecs un naivs arī savā gaismojuma manierē, kameras novietojumā un aktieriski,” stāstīja Sudakova.

Viņa arī norādīja: ““Ebreju kursistes traģēdija” ir vecākā filma, ar kuru nācies strādāt tieši pilnās restaurācijas manierē. Jāatzīst, tas materiāls ir ļoti izaicinošs ar savu vecumu.” Katras filmas restaurācijai būs citāda veicamo darbu kārtība, un katra filma ir unikāla ar savām problēmām, skaidroja Sudakova, atzīmējot: “Šajā gadījumā “Ebreju kursistes traģēdija” ir patīkami izaicinošs materiāls.”

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Kino, foto un TV
Kultūra
Jaunākie
Interesanti