Mazliet atslābināties un baudīt. Intervija ar režisoru Rinaldu Zeltu

Miks Želvis: Tu savas studiju gaitas uzsāki kā kino kritiķis, bet pēc tam pārkvalificējies par režisoru. Kā tas iznāca?

Rinalds Zelts: Vidusskolu beidzot, mani audiovizuālais virziens uzrunāja tāpēc, ka patika fotografēt. Divus kursus nomācījāmies, un tad mēs – es, Gatis Ungurs un Jānis Rubenis – sapratām, ka mēs gribam tomēr praktiskāk kaut ko darīt. 

Ar teoriju nepietika vai...

Pietika, bet man beigās liekas forši, ka bija tie divi gadi, ko var nosēdēt ar rokām klēpī, skatīties visu kino vēsturi. Tad jau pēc diviem gadiem ir tā, ka gribas pašam kaut ko sākt taisīt. Bet, iznākot no vidusskolas, ir

nepieciešams tos divus gadus nosēdēt tādā miera stāvoklī, skatīties to, kas ir izveidots, izkopt savu gaumes izjūtu, atsvešināties no televīzijas, paplašināt savu redzesloku un tikai tad sākt kaut ko taisīt.

Tas, man liekas, ir tas lielais ieguvums šajā divu gadu teorijā.

Interesanti, ka ieminējies par fotogrāfiju, jo filma “Silts klusums” šķiet ļoti fotogrāfiska – tās kopējā statika, lielie kopplāni ļauj ieelpot visu aizmigušo dabu. Kādas ir tavas attiecības ar fotogrāfiju?

Man sasaiste ar fotogrāfiju ir bijusi kaut kādā ziņā visu mūžu, vienkārši gājusi līdzi. Tagad, izmācoties pie [Andreja] Granta, kaut kā apzinot, kāda fotogrāfijas vēsture ir bijusi, man liekas, ka tā sasaiste ir visnotaļ liela. Arī filmā fotogrāfija ir diezgan klātesoša. Operatore Marika [Šengelija] mani vairāk “pavilka” uz fotogrāfiju, jo viņa pati pirms manis izgāja Granta kursus un ir estēts un pedants fotogrāfijā. Mazliet pasekojot viņai, pats vairāk pievērsos tam.

Domājot par atšķirību starp kustīgo un statisko attēlu, vai kāds no viņiem ir savā ziņā priviliģētāks?

Es nezinu, vai priviliģētāks, tās ir divas dažādas sfēras. Kaut kādā ziņā fotogrāfija man liekas mazliet sarežģītāka. Ja kustīgu attēlu tu vari papildināt ar skaņu vai kameras kustību, aizgriezties no vienas darbības un atrādīt nākamo, tad fotogrāfijai – klasiskai fotogrāfijai vismaz noteikti – ir jābūt pietiekoši lakoniskai, lai to uzreiz saprastu.

Režisors Vims Venderss nesen, kad Londonā bija skatāma viņa polaroīdu izstāde, intervijā izteicās, ka ne tikai fotogrāfija, bet attēls kā tāds ir zaudējis savu nozīmi un šodien skatīšanās procesa vietā dominē rādīšanas process.

Vispār fotogrāfija liekas kaut kādā brīdī sāpīgs temats, jo līdz ar interneta vidi mazliet zaudējusi savu vērtību. Cilvēki skatās fotogrāfijas daudz ātrāk un paviršāk, brīžiem nepiestāj pabaudīt, kas tad īsti tajā attēlā ir rādīts un domāts.

Tavā filmā skatīšanās, šķiet, ir ļoti būtisks elements – tevis atveidotais varonis skatās nepārtraukti.

Kaut kādā ziņā jā, mēs arī centāmies filmu veidot tā. Ja paskatās strukturāli, tad filmas sākums ir veidots tik lēns un nomierinošs, lai tu nosēdies un skaties, nomierinies kaut kā no tās visas šausmīgās informācijas pārbagātības, vari mazliet atslābināties un baudīt. Tāpēc arī tur ir viens skaņdarbs pašā filmas sākumā, kurš mēģina uzvedināt, un tad pēc tam viss pārējais ir tikai daba un reālā skaņa.

Mēs diezgan daudz domājām, lai tas nostrādā tā, ka tu sēdi un tiešām skaties.

Kas tad tas ir, kas tiek ieskatīts? Vai tavā filmā ir iekodēts viens konkrēts vēstījums, vai tā ir brīvi interpretējama?

Salīdzinoši brīvi. Ir tur, protams, kaut kas, ko mēs mēģinājām uzsvērt, kaut vai Latvijas lauku vientulība – tur ir aizvien mazāk cilvēku, aizvien vairāk pamestu māju. Patiesībā tur ir diezgan daudz no tā laika pārdomām. Arī par cilvēka vientulības pozas ieņemšanu – vai tā ir vienkārši tāda poza? Kāpēc viņš tiecas būt vientuļš? Vai lai pateiktu kādam beigu galā, ka es biju tur viens pats? Vai tā tiešām ir dziļi iekšēja vēlme būt vienam? Tur ir daudz simbolisma, daudz pārdomu. Tur nav viena konkrēta vēstījuma.

Kādas atbildes arī atradās procesa laikā?

Man liekas, ka ir jātiecas mazliet vairāk uz perifēriju, līdz ar to kaut kādu brīvību. Daudz nācās domāt par bailēm. Kas ir īsti bailes? No kā tās rodas? Vienkāršākais, primitīvākais skaidrojums, kas radās, ir tāds, ka, nonākot jaunā vietā, tu nezini apkārtējo ģeogrāfiju. Tur ieslēdzas vienkārši instinkts. Tu nezini, kur īsti mukt, kur meklēt glābiņu, ja tev nav savas drošās vietiņas. Tas tīri nostrādā kā baiļu ražotājs.

Vēl versija, ko lasīju, ir vientulībā radušās bailes sastapties pašam ar sevi kaut kādā nepatīkamākā formā.

Arī. Nonākt līdz kaut kādām savām iekšējām galējībām. Bet tikai tā jau arī var sevi saprast vairāk. Latvijas folklorā ir tik daudz par vadātāju un meklējumiem, un iešanu mežā, kaut kāds mūsu kods tas.

Ļoti forši, ka mums ir tāda privilēģija kā Latvijas daba, kurā atrast sevi. Pazust un atrast. Tas man liekas ļoti skaisti.

Kas ir tā lokācija, kur tika filmēts? Tāda pārlaicīga viensēta, absolūti bez jebkāda etnogrāfiski romantiska izskaistinājuma.

Tās nav speciāli meklētas lokācijas pa visu Latviju, viss ir tiešām koncentrēts vienā vietā, vienā lauku mājā. Tā māja ir ar diezgan traģisku vēsturi. Tā ir pārcietusi divas izvešanas, tad saimnieki atgriezās, tad māja nodega, to uzbūvēja atpakaļ... Tur ir kādreiz bijusi liela saimniecība ar zirgu stalli un kopā septiņām jaunbūvēm.

Mans sievastēvs iegādājās to, un nu jau mēs tur pāris gadu mēģinām paši arī kaut ko saimniekot un saprast, vai tas ir tikai pilsētnieku romantisms – mēģināt dzīvot ar lopiņiem – vai mēs tiešām to spējam. Un tur mēs kaut kādu mieru rodam, tajā nekurienē.

Vai iepriekš pieminētās vientulības bailes vēl joprojām saistās ar šo vietu?

Mana iekšējā sajūta par vietu ir mainījusies, jo filma pati par sevi ir tāds visnotaļ pašportrets. Kad es domāju par scenāriju, mēģināju atcerēties savas pirmās reizes, kad es tur aizbraucu, un savas bailes no tā, ka es nezinu, kas ir apkārt. Zinot, ka tuvākie kaimiņi ir kilometru divu attālumā, sākumā bija diezgan bailīga sajūta tur būt. Tad mēģināju tās visas sajūtas atgriezt sevī.

Tas, kas notiek filmā, ir tomēr balstīts uz pieredzi, manām pārdomām, tur esot. Arī beigās tas simboliskais tēls, kurš vēsta par baiļu klātesamību, patiesībā ir reāls tēls – tāds viņš arī ir pabraucis mums garām ar melnām brillēm, skatoties virsū, pilnīgi tādā pārdabiskā veidā.

Rinalda Zelta filma "Silts klusums" ir viena no jauno režisoru filmām.