Dāņu fotogrāfs Stigs Stasigs ap 80. un 90. gadu miju bija biežs viesis tolaik brūkošajā Padomju Savienībā, jo viņu ļoti piesaistīja dīvainā atmosfēra, kāda tajā valdīja, un cilvēki, pār kuru galvām tas viss nāca pāri.
Stigs Stasigs: „Es tolaik daudz strādāju tieši bijušajā Padomju Savienībā, tā bija kā iekāpšana laika mašīnā – cilvēki vizuāli izskatījās ļoti līdzīgi man, bet uzvedās ārkārtīgi savdabīgi no mana rietumnieka skatījuma. Mani kā fotogrāfu visa šī situācija ļoti fascinēja."
1991.gadā Stigs Stasigs uzvarēja starptautiskā konkursā, iegūstot ievērojamu naudas balvu. Viņa izvēle bija vēl dziļāk iepazīt kādu no bijušās padomijas vietām, un viņš aptuveni gadu pavadīja Rīgā.
Sākotnēji Rīga viņam šķita pārāk vienmuļa un klusa, līdz viņa draugi – Rīgas fotogrāfi – ierosināja viņu aiziet uz paklejot pa Maskavas forštati, ar ironisku piebildi, ka tur viņš ar garantiju iegūs ne tikai vajadzīgo adrenalīnu, bet viņam ir visas iespējas zaudēt arī dzīvību.
Stigam nebija divreiz jāsaka, viņš arī devās uz turieni. Dzīvības apdraudējuma nebija, toties ieraudzītais gan šķita gana iespaidīgs un neparasts.
„Gaisotne tur tiešām bija ļoti spēcīga un nospriegota, mani pārsteidza ļoti daudz kas: tas, kā cilvēki ģērbās, kā atpūtās… automašīnu bija ļoti maz, toties dārdēdami pa sliedēm brauca veci tramvaji gar izdemolētām mājām… Lai arī cik tas nebūtu dīvaini – es tajā visā iemīlējos un sāku tur strādāt," atceras Stigs Stasigs.
„Es redzēju, ka daudzi cilvēki atrodas uz izdzīvošanas robežas, viņiem nebija darba, citu normālu aktivitāšu. Un es pats kļuvu par daļu no šīs skumjās eksistences… Es pavadīju daudz laika, ar puišiem smēķējot cigaretes uz soliņiem un sekojot līdzi vietējai dzīvei. Es nebiju viņu ienaidnieks, jo man galu galā bija cigaretes, un viņi bija laimīgi, ka var tās pīpēt,” turpina fotogrāfs.
Stiga Stasiga fotogrāfijās arī redzam Maskavas forštati, kāda tā bija 1992. gadā, kādas izskatījās ēkas, ielas, pagalmi, veikali, suņi, kaķi un, protams, šī rajona iedzīvotāji.
Fotogrāfam īpaši mīļa bilde, kurā redzami divi mazi puikas, viņš atceras, ka, iespējams, vienu no viņiem sauca Artūrs.
Stigs Stasigs: "Katru reizi, kad es Maskačkā sāku sajusties depresīvi, es skatījos uz šiem puisēniem. Viņi pat īsti runāt nemācēja, sazinājās vairāk ar tādām kā skaņām, bet viens otru ļoti labi saprata. Es pat nezinu, vai viņiem bija vecāki, viņi pārsvarā bija redzami vieni, bet no viņiem vienmēr izstaroja kaut kādas īpašas dzīves alkas un prieks."
Melnbaltās dokumentālās fotogrāfijas, uzņemtas Maskačkā pirms 25 gadiem, veido izstādes pirmo daļu. Otrā savukārt vēsta par šo pašu rajonu šogad, kad Stigs Stasigs atkal tur ieradies un centies sameklēt pirmajā reizē sastaptos cilvēkus, lai viņus iemūžinātu video intervijās.
Un tā nu par izstādes galvenajiem personāžiem kļuvuši – Vano, kam toreiz bija 12 gadi, bet tagad ir 37, Big Babuļa jeb Ērika Cunite, Mazais Ļeņins no Mazās Kalna ielas, vizuāli ļoti kolorīts vīrs ar iesauku Barons un vēl citi.
Īpaša loma izstādē ir arī vienam objektam, un tas ir tunelis, kas atrodas Daugavpils ielas galā un pazīstams ar nosaukumu ''Razģevalka''. 90. gados par šo tuneli mēdza teikt, ka cilvēks tajā ieiet apģērbts, bet ārā iznāk kails. Izstādē šis mīts gan tiek apstrīdēts.
Stigs Stasigs: „Es atradu vīru vārdā Jānis, kurš stāstīja, kas tā nav taisnība. Viņš pats savulaik kopā ar vēl diviem vīriem „strādājis” šajā tunelī, bet viņi cilvēkiem novilkuši tikai kurpes. Pēc tam devušies pie Big Babuļas kurpes nodot, par ko pretī saņēmuši kandžu. Tuneļa darboņiem bijis savs likuma kodekss – viņi nav darījuši pāri sievietēm un bērniem."
Izstādes otrā daļa veidota kā savdabīga kolāža, kurā kopā savijas gan pirms 25 gadiem uzņemtās fotogrāfijas, gan šogad iemūžinātie stāsti.
Dāņu fotogrāfa Stiga Stasiga izstāde „Forštate” Fotogrāfijas muzejā apskatāma līdz 21.janvārim.
