Piejūras klimats

Vairāk par visu pasaulē viņa mīlēja filmēt kino. Pieminot leģendāro režisori Kiru Muratovu

Piejūras klimats

Tallinas "Melnās naktis": Matulēviča “Izāks” un Tarkovska juniora filma par leģendāro tēvu

Mārtins Skorsēze pret “Marvel”: vai supervaroņu filmas apdraud kino kā mākslu?

Mārtins Skorsēze pret «Marvel». Vai supervaroņu filmas apdraud kino mākslu?

Oktobrī kino pasaulē lielu ažiotāžu izraisīja leģendārā kino režisora Mārtina Skorsēzes izteikumi intervijā žurnālam "Esquire". Runājot par savu jaunāko filmu "The Irishman", Skorsēze pievērsās arī jautājumam par komiksu ekranizāciju popularitāti, nokritizējot tieši "Marvel" universa filmas un pat paziņojot, kas tas nav kino. Līdzīgu viedokli paudis arī kino režisors Frēnsiss Fords Kopola, šīs filmas pat nosaucot par nicināmām.

Šie izteikumi raisīja plašas diskusijas, kurās iesaistījās arī "Marvel" filmu režisori, aktieri un, protams, kaismīgi komiksu filmu fani. Pēc kāda laika Mārtins Skorsēze žurnālā "The New York Times" publicēja garu viedokļrakstu, lai paskaidrotu savu pozīciju, un lielākoties uzsvēra to, ka franšīzes kino ir kino "bez riska". Tās ir filmas, kurām ir garantēts fanu pulks un milzīgi ienākumi, taču radošā riska un eksperimentu tur esot maz.

Tai pašā laikā viens no pēdējiem lielākajiem kino pārsteigumiem ir tieši “DC Comics” universā balstītā Toda Filipsa filma “Džokers”, kura saņēma Zelta palmas zaru Venēcijas kinofestivālā un ir kļuvusi par vienu no ienesīgākajām komiksu filmām. Un tieši Mārtina Skorsēzes filmas “Taksists” un “Komēdijas karalis” ir viens no galvenajiem iedvesmas avotiem “Džokera” gadījumā.

Kadrs no filmas "Džokers"

Par ko sāp Skorsēzem. Latviešu versija

Kā komiksu filmas un “Marvel” universa milzīgā popularitāte izmainījusi kino? Un ko tieši nozīmē “riskēšana” Holivudas pamatstraumes kino kontekstā, raidījumā "Piejūras klimats” diskutē “Kino Kulta” un “Spektra” veidotāji un kino izplatītāji Sergejs Timoņins un Sergejs Musatovs. Viņi abi vienlaikus ir gan komiksu kino fani, gan Skorsēzes filmu piekritēji.

Marta Elīna Martinsone: "Kino Kults" bieži organizē īpašas pirmizrādes, kurās tiek rādītas arī komiksu ekranizācijas. Kāda ir jūsu pašu attieksme pret komiksu filmām?

Sergejs Timoņins: Ļoti pozitīva, tāpat kā mūsu attieksme pret kino kopsummā ir brīnišķīga – mēģinām atrast labāko visa veida filmās, tāpēc negribētu izšķirt, kas mums patīk vairāk – komiksu filmas vai cits kino.

Sergejs Musatovs: Svarīgi man liekas arī nodalīt, ko tieši Skorsēze kritizē. Arī "New York Times" viņš skaidro, ka ir divi posmi – pirmais ir par filmām pašām: viņš vienkārši pasaka, ka tas ir subjektīvs viedoklis – viņš audzis citā laikā, līdz ar to viņam patīk citāds kino.

Bet otrs posms – ka supervaroņu filmas pārņem kinoteātrus, neļaujot pie skatītāja nokļūt riskantākām, eksperimentālām, neatkarīgām filmām. Un tā ir viņa sāpe.

"The Irishman" iznāca "Netflix" platformā, kas to sponsorēja un bija gatavs riskēt ar savu naudu Skorsēzes vīzijas dēļ. Ja filma iznāktu kinoteātros, tā nebūtu tāds blokbāsters kā "Džokers". (..) Skorsēze min divas atšķirīgas pasaules – ir atrakciju parki, kā viņš sauc blokbāsterus un supervaroņu filmas, un neatkarīgās filmas par personībām. Dažreiz abi apļi pārklājas, un varbūt "Džokera" gadījumā tie patiesi pārklājas.

Kadrs no filmas "Tumšais bruņinieks"

Kāpēc, jūsuprāt, "DC Comics" pasaulei salīdzinājumā ar "Marvel" neiet tik labi?

Sergejs Timoņins: Tāpēc, ka uzņēmuma galvgalī nav spēcīgu autoru un producentu. Kopš iznākušas “DC Comics” filmas, "Warner Brothers" vadība, šķiet, nomainījusies reizes trīs. Mainījušies producenti, režisori. Atceroties, piemēram, Kristofera Nolana "Betmena" trīs filmas 10 gadu laikā – stilistiski tas ir absolūti viens veselums. Tas ir viens cilvēks, kurš nosaka toni. (..) Arī "Laimes fabrikā" Disnejam ir diezgan līdzīga situācija ar "Zvaigžņu kariem" – šiem cilvēkiem ne līdz galam ir skaidrs, ar ko viņi tur nodarbojas, tur ir jau pieci, seši atceltie projekti. Tikko jau atlaida "Troņu spēļu" veidotājus. Bet labā ziņa tur ir tāda – filmas iznāk,  un tās nes naudu, uz papīra viss strādā, bet idejiski joprojām veiksmes formula nav atrasta. (..) Bet, atgriežoties pie Skorsēzes…

Noskatījos "The Irishman", un tā ļoti labi sniedz atbildi, kāpēc radusies Skorsēzes sāpe. Viņam ir sāpe par aizgājušajiem laikiem, kad zāle bija zaļāka…

Atcerēsimies, ka septiņdesmitajos, astoņdesmitajos gados bija visa komanda – Braiens De Palma, kurš vēl nav devis savu viedokli par komiksu filmām, bet gan jau, ka drīz dos; bija Skorsēze un Kopola, bija Jaunais vilnis Holivudā. Sāpe ir par to, ka toreiz bija foršāk, un tas jau man liekas mazliet cits jautājums – tas nav par "Marvel" filmām, tas ir tikpat daudz par "Zvaigžņu kariem" kā komiksu filmām, "Ātrs un bez žēlastības", par "Neiespējamo misiju"... Piekritīšu Skorsēzes kungam, ka tas ir kaut kādā ziņā atrakciju parks – aizej, samaksā desmit, divpadsmit eiro, un izklaidējies līdzīgi kā uz karuseļiem. Tā tas ir taisīts, un šajā ziņā viņam noteikti ir taisnība.

Skorsēze runā par to, ka mediju telpā un kinoteātros praktiski palicis tikai izklaides kino – bet tas īstenībā ir cikliski. Skatoties kino vēsturē, redzam, ka ik pa brīdim cilvēki grib maizi un izpriecas, un tad viņiem tas apnīk. Un tad iznāk "Džokers" un nopelna miljardu. Tā nemaz nav tik ļoti izklaidējoša filma.

Kadrs no filmas "Atriebēji. Bezgalības karš"

Blokbāsteri kā kino definīcija

Sergejs Musatovs: Kinoteātru jautājumā man laikam ir pesimistiskāks skatījums… Arī es gribētu cerēt, ka viss notiks cikliski, bet drīzāk ir tāds apburtais loks – ja mēs visu laiku uz lielā ekrāna rādām blokbāsterus, piesaistot konkrētu jauniešu auditoriju, viņi kino iepazīst tieši caur to un saprot blokbāsterus kā kino definīciju. Viņiem būs problemātiski pieķerties citādam kino. Pieķerties, saprast un noturēt uzmanību, kā arī vienkārši riskēt un aiziet uz citādu filmu. Tā ir problēma, ar kuru sastopamies arī mēs, izplatītāji, izplatot Eiropas filmas, vidēja budžeta filmas.

Tagad izplatām filmu "Projām" – ir grūti uz to dabūt skatītāju, jo tas ir kaut kas citāds. Riskants, salīdzinot ar Tarantīno vai blokbāsteriem, kas ilgst trīs stundas un par kuru tu samaksā tikpat cik par "Projām", kas ilgst 74 minūtes.

Sergejs Timoņins: Jautājums, kas jāuzdod gan šeit, gan Skorsēzem – ka pieprasījums veido piedāvājumu. Kurš ir vainīgs? Nedomāju, ka vainīgas ir Holivudas studijas, jo tās ir komercdarbības veicējas un dara to, ko publika pieprasa, tāpat kā lielveikali. Nezinu, vai tas ir labi vai slikti.

Sergejs Musatovs: Tas ir bēdīgi.

Sergejs Musatovs pieminēja filmu "Projām", ko jūs šobrīd izplatāt. Kāds Latvijas kino kontekstā ir šis riska faktors, par ko runā Skorsēze?

Sergejs Musatovs: Lielajos kinoteātros ir animācijas un supervaroņu filmas, "50 Greja nokrāsas", un tad ir mazās filmas, kas nokļūst "Splendid Palace", "Kino Bize”, "K. Sunī". Pašmāju filmas īsti neintegrējas ārzemju filmu repertuārā, bet eksistē paralēli – tur ir savi likumi, savi riska faktori, un tie darbojas paralēli. Teiksim, filma "Melānijas hronika" nekonkurē ar tādu pašu filmu, kas būtu veidota Anglijā – mūsu filmai uzreiz ir lielāks svars, skatītāji nāk uz to vairāk.

Bet filma "Blakus" ir vairāk meinstrīms, tā ir vairāk iederīga pamatplūsmas skatītājiem. Pat ja to salīdzinām ar ārzemju ekvivalentiem, mēs to salīdzinātu ar amerikāņu neatkarīgo dramēdiju. Bet – tā kā pašmāju filmu klāstā žanriskā dažādība ir gana maza, šis jaunums ir kaut kas, kas piesaista skatītāju.

Anta Aizupe filmā "Blakus"

Kuri projekti jums kā izplatītājiem šķiet īpaši interesanti?

Sergejs Musatovs: Jauni žanri. Latvijas kino industrijā ir daudz nacionālo, lielo projektu – "Rīgas sargi", "Sapņu komanda", tagad ir "Dvēseļu putenis" un "Melānijas hronika". Kādā brīdī sākušas parādīties jaunas filmas jaunos žanros, un,

līdzīgi kā Holivudā – tiklīdz parādās "Svingeri", parādās arī "Jaungada taksometrs".

(..) Bet mums pašiem ir interesanti bīdīt kādus jaunus žanrus – negribētos ierobežoties tikai ar drāmām. Gribas meklēt jaunas balsis, jaunus režisorus, skatīties uz projektiem, kuriem vajadzīga izplatīšana un kuriem mēs spējam to dot.



Sergejs Timoņins: Šajā ziņā esam mazliet sabojāti – esam kinomāni: kad rīkojam seansus, ar vienlīdz lielu entuziasmu rīkojam "Zvaigžņu karus" un savādās filmas – teiksim, "Light House" vai "Mans draugs – nenopietns līķis". Mums ļoti gribētos, lai mūsu filmas – gan izrādītās, gan izplatītās, gan veidotās – skatās pēc iespējas lielāks cilvēku skaits. Lai satracina, sadusmo, iepriecina. Gribas, lai arī citi redz, kas mums pašiem liekas foršs un aizraujošs.

Kadrs no filmas "Atriebēji"

Vai latviešiem vajag supervaroņus?

"Atriebēju" noslēguma budžets bija 356 miljoni dolāru... Kā jums šķiet – vai ar finansējumu, kāds pieejams Latvijā, būtu iespējams uztaisīt supervaroņu filmu?

Sergejs Musatovs: Ne vienmēr supervaroņu filmām nepieciešams milzīgs budžets – ja paņemsim supervaroni, kas spēj kontrolēt citus cilvēkus un viņu prātus, nevajag specefektus – to var uztaisīt kā parastu filmu. Ļoti gaidu, kad kāds pamēģinās! "Dvēseļu putenī" ir dažas ainas, kas tehniski izpildītas Holivudas līmenī. Tur ir tik daudz cīņu ainu, ka ir pilnīgi skaidrs – tehniski mēs to varam izdarīt. Pēc "Dvēseļu puteņa" man bija sajūta, ka šādu "action" ainu šajā filmā ir pat pārāk daudz. Nebiju domājis, ka es kaut kad to teikšu par Latvijas kino – bet mums ir tehniskās prasmes, tikai trūkst vēlmes tās izmēģināt citos žanros.

Sergejs Timoņins: Jautājums, vai mums ir vajadzīga filma par latviešu supervaroni, kurš apgāzīs Saules akmeni un izlidos cauri Vanšu tiltam…

Latviešu filmas tieši varētu piedāvāt kaut ko citu – varoni, kurš ir mūsējais, kurš ir par mums. Latviešu supervaroņu kino ir interesanta ideja, bet virziens tomēr ir mazliet citādāks.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Kino, foto un TV
Kultūra
Jaunākie
Interesanti