Šķirstot dāvanā saņemto monogrāfiju "Rolanda Kalniņa telpa", Zviedris aizdomājas:
"Jā, kas ir lielāka fikcija – aktierkino vai dokumentālais? Jo, kaut gan man tuvāks novērotāja dokumentālais kino, protams, ka arī šeit ir inscenētas epizodes. Tikai izaicinājums lielāks – jo režisoram nav priekšā scenārijs ar dialogiem."
Kino ir stipro sports
Profesionālais kino Zviedra biogrāfijā "ierakstījās", pateicoties Ansim Epneram: "Es mācījos Kultūras akadēmijā un sāku ar Ansi kopā strādāt, tad sākās mans kino. Pirms tam mans ''dokumentālais kino'' bija sports – riteņbraukšana.
Un, lai gan sports un kino liekas pilnīgi dažādas lietas, tur ir līdzība – abos nepieciešama liela mērķtiecība."
Ivars Seleckis ir teicis: "Kino ir stipro sports." Un tā ir taisnība. "Spēlfilmā visu ko var atkārtot, tev ir plāns, pēc kura tu strādā. Bet dokumentālajā kino ir pavisam citi noteikumi," komentē Zviedris. "Piemēram, filmā "Valkātājs" (2019) mēs ar operatoru Haraldu Ozolu līdz pusei ūdenī pa purvu brienam. Vienam uz pleca kamera, otram – statīvs. Vienā brīdī Haralds iegrimst un netiek ārā, mēs viņu velkam ārā. Nekas nav iepriekš paredzams. Nu tāds ir tas filmēšanas process."
Rūjienas zēns
Mēdz teikt, ka režija ir viena no vientuļākajām profesijām. Proti, režisoram jāzina visas atbildes, savukārt pašam nav neviena, kam pajautāt. Ne velti režiju sauc par brieduma profesiju. Zviedris pieauga un nobrieda ātri. Viņš ir Rūjienas zēns. "No piektās klases pārvācos uz Valmieru, prom no ģimenes, mācījos specializētā sporta skolā, trenējos riteņbraukšanā. Dzīvojām kopmītnēs. Braukājām pa sacensībām apkārt," atceras režisors. "Tā mācīšanās dažreiz pēc sacensībām bija tāda... mazliet nosacīta. Bet ne gluži tā, kā reizēm uzskata: sportisti jau galīgie nejēgas. Tā arī nebija. Es labi rakstīju sacerējumus, un skolotāja man teica – nu tu jau gandrīz kā Māra Zālīte varētu," smejas Zviedris. "Jo Zālīte jau arī sportiste bija, Murjāņus beidza."
Latvijas Televīzijas bagātais arhīvs glabā interesantu video – žetonvakars Zviedra skolā Valmierā. "Es atceros. Tas, protams, bija padomju laiks. Es biju dabūjis amerikāņu karodziņu un uzšuvis uz bikšu dibena. Un, tā kā es biju diezgan patīkams skolnieks, tad skolotāja man labvēlīgi teica, lai ņemu fiksi to karodziņu nost. Lai man nav nepatikšanas. Tā viņa mani paglāba tajā laikā," nosmaida Zviedris, piebilstot, ka nekad neesot bijis padomju domāšanas atbalstītājs. "Lai gan biju komjaunietis. No tā nevarēja izvairīties, jo, ja es nemaksātu komjauniešu biedru naudu – divas kapeikas mēnesī laikam –, tad es nebūtu ticis uz sporta nometnēm. Nometnes – tas man bija ļoti svarīgi."
Riteņbraukšana, sacensības visur pasaulē – tas nozīmē ļoti lielu disciplīnu. "Biju ļoti patstāvīgs, toreiz jau arī nebija ne veļasmašīnas, nekas, viss pašiem bija jādara." Bet tad dzīve sagriezās, Ivaram nomira vecmāmiņa, un toreiz jaunajam puisim mantojumā Rūjienā palika māja ar deviņām istabām. "Nezināju, ko iesākt. Bija jāatgriežas."
Sports veido rīcības cilvēkus, un Ivaram, kā tautā mēdz teikt, "galva strādāja", un arī draugus viņš bija ieguvis ārpus Padomju Savienības. "Es uztaisīju vietējo video bāru "Vējiņš". Man bija poļu draugi. Aizvedu uz Poliju 100 līmes, ko nopirku te par repšikiem. Polijā pārdevu par zlotiem, atbraucu atpakaļ, samainīju atpakaļ uz repšikiem, un no maiņas vien jau biju diezgan bagāts. Starp citu, Polijā varēja visu ko notirgot," atminas Ivars.
Par iegūto naudu Ivars Polijā nopirka videomagnetofonus. Tepat Latvijā – televizorus. Savā "Vējiņā" demonstrēja visādas filmas, piemēram, "Emanuēlu". "Bizness gāja, daudzi nāca skatīties. Pa vidu vēl zēnus patrenēju riteņbraukšanā, kaut ko piepelnīju, un tā pagāja pāris gadi," skaidro režisors.
Taču tad dzīve mainījās, videomagnetofonus sāka tirgot visos veikalos, un "Vējiņam" vairs nebija piekrišanas. Taču Zviedris ir maratonists, cīnītājs visas jomās. Riteņbraucēji nemēdz apstāties distances vidū. "Es dabūju kameru. Neviens toreiz nefilmēja vēl, nebija, ar ko. Ar telefoniem toreiz vēl nevarēja, savukārt kameras nopirkt nebija iespējams. Es biju pirmais. Safilmēju vietējo vidi, vietējos iedzīvotājus. Un publika video bārā atgriezās. Patiesībā, nāca skatīties paši uz sevi. Un kādu laiku man tas gāja," Zviedris smejas – viņa stāsts ir filmas vērts.
Latvieši mēdz teikt: "Darbs dara darītāju!" Tas noteikti ir par Zviedri. Gados jaunais rūjenietis, uzaudzējis muskuļus gan uzņēmējdarbībā, gan apguvis videomākslas iemaņas, vienā brīdī "uzstutē" arī vietējo – Rūjienas televīziju.
"Es uzskatu, ka arī tagad vietējo televīziju vajadzētu vairāk. Kādreiz, starp citu, Latvijā bija 26 reģionālās televīzijas. Cilvēkiem interesē vietējās, lokālās ziņas, tās ir populārākas par valsts ziņām.
Starp citu, vislabākās savulaik bija vietējās policijas ziņas," atceras Ivars, "un tās bija tādas: A.J. nozaga vistu P.Z. Cilvēka vārdu nepasaka, tikai iniciāļus, bet visi jau viens otru pazīst. Un uzreiz ir, par ko runāt, jo televīzijā taču teica! Dzīve mutuļo un notiek."
Epners un kino skola
Diez kā būtu, ja Ivaram nebūtu riteņbraukšanas rūdījuma, uzņēmējdarbības pieredzes un neatlaidības. Diez vai tad uz Rūjienu atbraukušie Latvijas dokumentālā kino spīdekļi režisors Ansis Epners un operators Kalvis Zalcmanis jauno rūjenieti aicinātu uz Kultūras akadēmiju. Ivars atvadījās no dzimtās pilsētas un devās uz Rīgu – studēt Anša Epnera kursā.
"Tie bija deviņdesmitie. Kultūras akadēmijā bija ļoti vājš tehniskais nodrošinājums. Mēs paši daudz ko organizējām, "bičojām" kameras arī Latvijas Televīzijā," radošās aizrautības sākumu atceras Zviedris. "Reiz ar Kristīni Želvi, Viesturu Kairišu un vēl kādiem jauniem censoņiem nonācām Jaunmoku pilī, tādā strapdisciplinārā radošā Anša Epnera un Kalvja Zalcmaņa plenērā, kur mēs taisījām filmu par pils spoku Jūli. Ko nu katrs tur prata, ko bija samācījies. Bet viedokļu apmaiņa, jaunā pieredze, bohēma, – tas viss veicināja radošumu."
Ivars Zviedris joprojām ir pateicīgs, ka viņa skolotāji bija personības:
"No Epnera galvenokārt esmu paņēmis ne tik daudz kādas profesionālas lietas, bet gan dzīves gudrību, kino sajūtu, kā citkārt saka – "radošo dullumu". To noteikti."
Filmas varoņi
"Es uzskatu, ka režisors visu mūžu taisa vienu filmu," pārliecinoši saka Zviedris.
"Mani varoņi ir tādi cilvēki, ar tādu valodu, ka uz atsevišķiem vārdiem "pī" jāliek virsū."
Protams, filmu sākot ir jābūt virsuzdevumam, nedrīkst paņirgāties par cilvēku, izmantot viņu. Taču, ja ar filmas varoni kopā tiek pavadīti vidēji trīs gadi, filmas gatavošanas laiks, tad izveidojas attiecības, kas bieži mēdz būt komplicētas. "Filma "Dokumentālists" (2012) man ir par dokumentālista un filmas varoņa attiecībām. Neizbēgami ar to saskaras ikviens šī žanra pārstāvis. Citreiz varoņi pret filmas veidotāju var būt arī ļoti nejauki, apvainoties vai pat nolādēt, jo ir iedomājušies, ka mēs esam mūža draugi. To var saprast, jo filmēšanas laikā mēs, protams, satuvināmies," Ivars atklāj sarežģīto attiecību zīmējumu, kas parasti paliek aiz kadra.
"Piemēram, filmu par purva Intu ("Dokumentālists") es taisīju trīs gadus. Un pie Intas braucu biežāk nekā pie savas mammas.
Kad filma ir nofilmēta, es vairāk nebraucu. Bet varonis to nesaprot, viņam šķiet, ka es viņu esmu izmantojis.
Viņš to tulko: kad bija filmēšana, tad es tev biju vajadzīgs vai vajadzīga. Bet tagad, kad esmu pie tevis pieradusi, tu mani atstāj? Inta man pat teica, ka viņa iedošot manu telefona numuru kādiem cilvēkiem, lai tie piezvana man un pasaka, ka viņa mirstot nost. Vai tad es arī pie viņas neatbraukšot? Nu tā notiek. Es jau nežēlojos, bet te nu ir vietā atcerēties slaveno Ekziperī teicienu: tu esi atbildīgs par tiem, ko tu pieradini," skaidro režisors.
Starp citu, filma jau kļuvusi par sava veida klasiku, jo daudzas kino skolas filmu nopirkušas, lai studentiem stāstītu par filmas varoņa un novērotāja-dokumentālista nereti sarežģītajām attiecībām.
Pičings un kvalitāte
"Novērotāja" dokumentālais kino, protams, ir ļoti darbietilpīgs, jo veidošanas process ir lēns. Tāpēc tas nav moderni, neatbilst laika tempam. Šo žanru ierobežo arī visādi likumi, tai skaitā, datu aizsardzības likums. "Katrs nelietis, kas negrib, lai kaut ko filmē, var atsaukties uz kādu no likumiem, un dokumentālistiem būs problēmas," sava žanra "maizes garozu" raksturo Ivars Zviedris. "Otrs šķērslis ir, ka dokumentālistam jau arī ir jāpiedalās pičingos (filmu ideju konkursos finansējuma iegūšanai – red.). Naudas piešķīrēji vienmēr vaicā: kas tev būs tajā filmā? Bet žanrā, kas balstās uz vērošanu, tas nemaz tik precīzi iepriekš nav pasakāms. Tāpēc reizēm naudu vieglāk dabū tie, kas labi runā, nevis tie, kas taisa labu kino."
Jautāts – vai tad uzvārds Zviedris jau negarantē panākumus? – režisors atsaka, ka reizēm uzvārds palīdzot gan. "Bet par to, kas būs filmā jāmelo ir, neko nevar darīt," nosmejas pieredzes bagātais dokumentālists.
"Bahs pret Covid"
Ivara Zviedra jaunākais darbs, kas pašlaik ir tapšanas stadijā, ir filma "Bahs pret Covid" – par pandēmijas pieredzi. Tas esot pētījums un novērojums vienlaicīgi. Filmēšanas laikā režisors arī pats divas nedēļas pavadījis slimnīcā.
"Mans varonis Normunds filmā ir kā gids, viņš reflektē par visu, kas notiek. Piemēram, ko klausās Latvijas ziņās, ko ziņās no Krievijas – Sak, nu kā tas Tramps runā? Vai Putins? Tās nu gan ir muļķības, ka Putins krievu vakcīnu uz savu meitu ir izmēģinājis! – un tamlīdzīgi. Tai pat laikā – filma ir dienasgrāmata par to, kas notiek pandēmijas laikā. Sākumā visi ļoti baidās, ielas ir tukšas, cilvēku nav. Tad interesanta epizode ar pirmajiem brīvprātīgajiem slimnīcā. Piemēram, viena kundze, kas vēlas palīdzēt citiem, uzvelkot aizsargtērpu un masku, zaudē elpu un noģībst. Kāda tur vairs palīdzēšana citiem? Viņa pati tiek transportēta uz nodaļu, lai atgūtu samaņu un veselību," dedzīgi stāsta režisors. "Un tādas daudzas ainas, kas varbūt mums nešķiet tik interesantas tagad, bet, kā labs vīns, ilgi noturēts, būs ar tādu labu pēcgaršu pēc gadiem, ar laika distanci."
Režisors vēlētos, lai pirmizrāde notiek Doma laukumā: "Mans galvenais varonis Normunds spēlē čellu, Baha svītas viņš zina no galvas. Faktiski, tā es arī "uzķēros" uz Normundu. Proti, kovid pandēmijas laikā, tukšā Doma laukumā ieraudzīju vientuļu čellistu. Viņš spēlēja čellu. Un baroja baložus. Cilvēka neviena, putni lido, lielais laukums kluss, čella skaņa plūst pa senlaicīgo Vecrīgu. Tas mani fascinēja. Filmas pirmizrādes laikā es gribētu šo epizodi atkārtot. Bahs pret Covid."
Ivara stāsts ir iedvesmojošs, arī viņa pilsoniskais redzējums: "Filmas pirmizrādē būtu ļoti svarīgi, ka nav tikai zaļais režīms vai sarkanais.
Es ļoti gribētu, lai šo filmu un kovid pandēmijas aizkulises redz arī, tā saucamie, antivakceri, tie, kas protestē pret potēm. Jo, man šķiet, par lielu tas grāvis tagad ir starp abām pusēm. Par lielu."
