Man patīk kārtība. Intervija ar jauno režisoru Dāvi Dreimani

Režisora Dāvja Dreimaņa diplomdarbs “Baroni” ir dinamiska komēdija par tēvu un dēlu, kuri pavecā busiņā apbraukā Latvijas laukus, meklēdami filmēšanas lokācijas dēla topošajai filmai. Tomēr ar izrādās, ka tēva idilliskā vīzija par viņa atvasi-režisoru nesaskan ar paša dēla pragmatiskajām ambīcijām. Intervijā filmas autors atklāj, kādas rakstura īpašības jāizkopj labam režisoram, un arīdzan atzīst, kuros brīžos vēl pagaidām nākas sevī vilties.

Miks Želvis: Vai iesākumā vari pastāstīt, par ko tev personīgi ir filma “Baroni”?

Filma “Baroni” (2016)

Tēvs un dēls pavecā busiņā apbraukā Latvijas laukus – vecais vīrs sapņo, ka vienā no muižām viņa lielais puika uzņems savu topošo filmu. Viņiem līdzi ir arī antīks rakstāmgalds, kam lemts kļūt par filmas budžetu. Taču ceļojums atklāj, ka tēva sapnis par dēla kinokarjeru ir pretrunā jaunieša pragmatiskajiem plāniem.

Filma skatāma trešdien, 14.martā, LTV1 plkst. 22.30 un Replay.lv.

  • Žanrs: komēdija, road-movie
  • Garums: 25 min
  • Režisors: Dāvis Dreimanis
  • Operators: Mārtiņš Jurevics
  • Scenārija autors: Dāvis Dreimanis
  • Montāžas režisors: Dāvis Dreimanis
  • Lomās: Āris Matesovičs, Juris Lisners
  • Producents: Latvijas Kultūras akadēmija

Dāvis Dreimanis: Man vienmēr ir lielas problēmas ar šādiem jautājumiem, it īpaši tad, kad filma ir gatava. Tāpēc, ka tad, kad tā ir gatava, es par to vairs nedomāju. Ja tagad es atceros, par ko tā bija... Redzi, joprojām man ir grūti atbildēt uz šo jautājumu, pat ja es domāju, jo ar filmām ir tā, ka kopš tā brīža, kad es sēžu un domāju – šī būs tā tēma, kas man ir svarīga vai interesenta –, līdz gala darbam ir tik daudz reižu mainījies scenārijs, uzstādījums, ka tur no tās sākuma vēsts īsti nekas nav palicis. No pašas pirmās versijas ir palicis tikai tas, ka ir džeks, kuram kaut kas jānogādā no punkta A līdz punktam B; tas, ka tā ir “road movie”.

Es arī nedaru tā, ka man ir kaut kāds vēstījums vai ideja un tā ir pati galvenā, viss jāpakļauj tikai tai. Man ir tieši otrādi – tā ir pakļauta kaut kādai tehniskai vajadzībai. Mana sākuma ideja bija – tas jau kaut kāds pilnīgi cits scenārijs – par personīgo sasniegumu, personīgo uzvaru. Piemēram, man savā laikā matemātikā četrinieks bija ļoti liels sasniegums – vismaz man ir četrinieks! Neviens cits to nesaprot, bet man tas četrinieks ir ļoti svarīgs.

Strādājot ar scenāriju, man bija svarīgāk, lai scenārijs ir labs, lai tas strādā, nevis vēstījums tiek pārnests.

Godīgi sakot, šajā brīdī ir ļoti grūti pateikt, kas tur tāds bija. Varbūt, ka beigās nekā nebija. Vai filma tehniski ir laba, vai tā strādā, vai skatītājam ir interesanti? Nezinu, vai tas pārējais, personīgais kādam, atskaitot tevi pašu, ir īpaši svarīgs. Piedod, ka es nevaru atbildēt jau uz tavu pirmo jautājumu!

Kā tas notiek, ka viss procesā tik kardināli mainās, paliek tikai varbūt viena detaļa? Vai tiešām viss pakļaujas tehniskai vajadzībai uztaisīt pareizu, labu filmu?

Man personīgi – jā. Ir kaut kādas lietas, kuras tu gribi saglabāt, un bieži vien tas ļoti traucē.

Idejas traucē?

Jā. Vai kaut kāda epizode, kuru esi izdomājis. Tev liekas, ka to vajag īstenot, bet tev tā traucē, un tu nevari no tās tikt vaļā. Tāpēc, ka ideju vajag atmest. Ja tev sākumā ir ideja – šī filma būs par personīgo sasniegumu, bet tas nestrādā, tad met nost!

Man personīgi tie režisori, kuri ir amatnieki, patīk labāk par tiem, kuriem ir idejas, ēteriskas sajūtas.

Man patīk tie, kuri atnāk uz filmēšanu un saka: “Mēs to darīsim tā, es to dabūšu gatavu tik dienās, tas maksās tik un tik.”

Vai tu arī sevi uzskati par režisoru-amatnieku?

Es gribētu. Man riktīgi nesanāk, bet es gribētu. Es vienmēr cenšos filmēšanas procesā sabalansēt māksliniecisko strāvojumu ar tīri praktisko, lai tas būtu pēc iespējas gludāks un precīzāks. Man klājas ar to vienkārši briesmīgi! Droši vien, ka no malas izskatās tieši pretēji, ka man patīk skraidīt riņķī un uz labu laimi darīt, bet tas nav tas, ko gribētu.

Sanāk, ka tev patīk filmu ražošanā visu kontrolēt. Vai pēc dabas esi pedants?

Man patīk kārtība. Man ar to kārtību ļoti švaki iet, bet, ja tas būtu ļoti amatniecisks process, ja man tā sanāktu, būtu ļoti priecīgs. Es Ogres tehnikumā mācu kino pamatus – to pavisam nesen daru, tikai dažus mēnešus, tāpēc man vēl nav ne jausmas, ko es tur daru. Bet ar laiku gribētu tā, lai tiem bērniem ir pamata amatnieciskā izpratne. Tad, ja viņi grib taisīt mākslu, viņiem visi ceļi vaļā, bet vismaz viņi zina kaut vai visvienkāršāko, vismaz māk to tehniski izdarīt no A līdz Z bez problēmām. Man gribētos, lai es pats būtu tā iemācījies darīt.

Vai tev šķiet, ka Latvijas Kultūras akadēmijā kaut kā pietrūkst no tehniskās perspektīvas?

Cik runāts ar bijušajiem kursabiedriem, ir divi pavisam dažādi viedokļi. Vieniem šķiet, ka mācību iestādei vajadzētu atvērt radošo prātu, protams, dot kaut kādas pamatzināšanas, bet vairāk ļaut izkopt savu redzējumu. Un ir tādi, kuriem tīri tehniskas, amatnieciskas iemaņas vairāk liekas, ka noderētu. Akadēmijā ir režisori, montāžas režisori, producenti un operatori, tur ir stipri atšķirīgi, kurā novirzienā esi trāpījies. Piemēram, operatori ir ļoti tehniski, režisori atkal ir vairāk vērsti uz radošo spēju attīstīšanu, mazāk uz amatniecisko. Tā kā mani vairāk amatniecība interesē, tad gribētos, lai vairāk būtu amatnieciskā pieskāriena. Bet tas ir kā kuram, katrs strādā pēc saviem principiem.

Kādas rakstura īpašības būtu nepieciešamas labam režisoram?

Divas lietas: pieticība un atbildība. Tās varbūt parasti nemin, bet man gribētos pieminēt. Pieticība tādā ziņā, ka tu neesi galvenais, tu neesi svarīgākais – svarīgākā ir filma, tas darbs, pie kura jūs kopā strādājat. Visiem procesā iesaistītajiem, kuriem vien ir iespēja, bieži gribas izrādīties, pierādīt savu varēšanu, bet tomēr ir svarīgi atcerēties, ka tas kopējais darbs, kuru jūs veicat, ir svarīgāks. Jā, varbūt tev neizdosies šajā ainā pierādīt, cik meistarīgs režisors tu esi, varbūt vienkārši jānoliek statisks kadrs, jo tas labāk arī filmā strādā.

Otra ir atbildība. To tu vislabāk atceries tajā brīdi, kad projekts beigās sanāk draņķīgs – aktieris nebija labs vai operators noraustīja kameru, vai nebija naudas, nebija laika. Tajā brīdī, kad tu uzņemies režisora posteni, tu principā esi laukumā galvenais, tā arī ir visa tava atbildība. Ja kaut kas notiek slikti, tad tu esi vainīgs, ja kaut kas notiek labi, tad tev bija laba komanda. Varbūt nebiji vainīgs pie tā, ka aktieris piedzēries ieradās, bet varbūt vajadzēja citu aktieri atrast; nebija laika, nebija naudas – vajadzēja izdomāt kaut ko lētāku. Tā jau ir ar jebkuru atbildīgu amatu, kurā tevi nostāda diriģenta vietā.

Jā, punktualitāte, skaidrs redzējums, spēja izteikties – tas viss ir standartiņš. Piemēram, es nekad neesmu sapratis tos režisorus, kuriem ir tikai viens veids, kā uzņemt šo ainu, tikai viens veids, kā nolikt kameru, tikai viens veids, kā nogrimēt aktierim uzacis. Man liekas, ka ir kādi 158 veidi! Problēma parasti ir tā, ka nav laika ieklausīties visos viedokļos. Ja varētu par katru ainu uztaisīt apspriedi trīs stundu garumā, kur operators un operatora ceturtais asistents pateiktu savu viedokli, tad pēc būtības jau būtu jauki to uzklausīt.

Pēc tam beigās aizmirst, ko pats esi vēlējies.

Bet varbūt tā ir labāk! Nesen filmēju vienu ļoti vizuālu projektu, un brīžiem, ja skatās no malas, varēja likties, ka operators režisē vairāk, bet vai beigās tam ir nozīme? Filmā tas izskatās labāk, un tas jau tas galvenais, nevis tas, ka es tur varēju izrādīties. Vai tev vajag savu vīziju obligāti visam pāri likt? Tas nav labākais variants šajā gadījumā.

No filmas “Baroni” tu esi jau attālinājies, un tas laikam dabiski, ka, uzņēmis filmu, uzreiz spēj no tās ļoti strauji distancēties.

Kas izdarīts, izdarīts. Ar skolas darbiem problēma tāda – kurā brīdi tie ir pabeigti? Vai tad, kad tas darbs ir pabeigts, vai tajā brīdī, kad tas ir iesniegts, tu esi saņēmis atzīmi un mācību gads noslēdzies? Man pēc tam ir ļoti grūti pieslēgties atpakaļ, arī “Baroni” noteikti nav tāda, kādai būtu jābūt fināla versijai. Tā arī tas notika – filma tika pabeigta, nodota, diploms dabūts, un pēc tam man vienkārši neceļas roka vairāk to aiztikt.

Vai iespējams, ka izveido filmu, un tā tev pašam tik ļoti nepatīk, ka nolem to nevienam nerādīt? Aprokam un ejam tālāk.

Jā, protams. Tur jau ir tā skaistā lieta mums, studentiem un pašdarbniekiem, jo, redzi, ja tu taisi profesionālu darbu, tad ir kaut kāds finansiāls iemesls to izlaist. Holivudā uztaisa dekādes sliktāko filmu, un paši to zina, bet nav jau izvēles – tai ir jāatpelna nauda. Te ir tikai viena problēma – tā kā šīs visas studentu filmas top uz labdarību, tu esi parādā filmēšanas grupai nevis vienkārši filmu, bet principā labu filmu.

Bijušas tādas situācijas, kad uzfilmē baigo draņķi, bet komandai jāatrāda kaut kas tāds, lai viņiem vismaz nebūtu sajūta, ka izmetuši miskastē sešas dienas, kurās palīdzējuši tev to filmu taisīt, no rīta līdz vakaram strādājot. Tie cilvēki nāca pie tevis darboties tāpēc, ka viņiem bija ticība, ka būs kaut kas ļoti interesants, foršs, un tu viņus principā pievil. Tas ir tas stulbākais.

Norakt savu darbu jau nav problēmu, problēma ir tad, kad tas ir arī citu darbs.

0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālajiem profiliem
Kino, foto un TV
Kultūra
Jaunākie
Populārākie
Interesanti