Elīna Semane: Pagājušais gads Latvijas kino vēsturē bijis nozīmīgs. Simtgades gadā vietējo filmu apmeklējums trīskāršojās un kino nozare kopumā piedzīvoja lielu uzplaukumu. Kādas ir jūsu sajūtas tagad, kad visa šī jūsma jau ir mazliet norimusi?
Viktors Freibergs: Atceros, ka žūrijas darbs bija diezgan smalks, taču vienlaikus tas ceļš no scenāriju pieteikumiem līdz filmu realizācijai bija ārkārtīgi interesants un aizraujošs. Paldies Dievam, ka tika piešķirts šis finansējums. Esmu pamanījis, ka tagad ir uzradušies daži neatkarīgie režisori. Piemēram, animācijas režisors Gints Zilbalodis, kurš viens pats uztaisīja animācijas filmu, un tā nokļuva prestižākajos animācijas filmu festivālos. Pēkšņi parādās jauni talanti, līdz ar to festivālos nonāk filmas no Latvijas. Un pagājušajā gadā viens no gadsimta notikumiem, protams, bija arī Rolanda Kalniņa „Četri balti krekli”, kas tika iekļauti pasaules kino klasikā un demonstrēti Kannās.
Taču, atgriežoties pie simtgades filmām, no animācijas man jau no paša sākuma un arī joprojām favorīts ir Edmunda Jansona „Jēkabs, Mimmi un runājošie suņi”, kas ir brīnišķīga filma.
Bet Rozes Stiebras klasiskā, diezgan atstrādātā sirreālā vizuālā kvalitāte man tomēr nešķita tik aizraujoša. No dokumentālajām filmām man patiesi patika „Laika tilti”, kura tika uzņemta Baltijas jaunā viļņa estētikā. Tas man šķita ļoti pievilcīgi. Un, manuprāt, tas ir vienīgais risinājums, jo aizkadrā stāstīt, kurš ko ir sasniedzis, un piedāvāt kino garlaicīgus faktus, nav vajadzības.
- Taču, ja pievēršamies Latvijas simtgades spēlfilmām, Dita Rietuma bija runājusi par to, ka simtgades fimu mērķis esot bijis radīt žanriski daudzveidīgu filmu piedāvājumu. Bet es aizdomājos, kas tad ir saprotams ar šo daudzveidību, ja, piemēram, veselas piecas no šīm sešām spēlfilmām bija ar vēsturisku kontekstu?
- Man ir līdzīgs viedoklis par to vēsturiskumu.
Tā centrēšanās uz vēsturi jau nav nekas slikts, bet manā uztverē tas nenozīmē, ka šajā ziņā mums ir daudzveidība.
Mēs vienmēr gribam idealizēt to, kas notika pagātnē, taču ne vienmēr tas ir ārkārtīgi skaisti un aizraujoši. Piemēram, es nevarētu teikt, ka esmu milzīgā jūsmā par filmu „Paradīze 89”. Vienkāršāk sakot, tā ir pieklājīga filma, kur tiek parādīti tā laika notikumi, kas, protams, ir ārkārtīgi svarīgi. Taču mani vienmēr nodarbina jautājums, vai šo neseno pagātni, par kuru tiek runāts diezgan aplinkus, vispār var izstāstīt, ja vien tā nav dokumentālā filma? Tas padara šo filmu ļoti lokālu, līdz ar to tā mazāk iziet uz āru. Vienīgā daudzveidība bija tā, ka bija komēdija „Homo Novus” un tas, ka pārsvarā arī citās vēsturiskajās filmās bija mazliet humora devas. Protams, par mūsdienām filmas taisīt ir nedaudz riskantāk, jo tu vari uzkāpt kādam uz varžacīm.
- Bet simtgade taču nav tikai pagātne, simtgade ir arī mūsdienas. Jūs minējāt, ka taisīt filmas par mūsdienām ir riskanti, bet vai tad to nepaģēr režisora profesija? Ja nebūs šī riska un uzdrīkstēšanās, tad kur būs progress?
- Šis jautājums mani vienmēr ir nodarbinājis.
Ir jāriskē. Es negribu teikt, ka tam obligāti ir jābūt pašmērķim, bet, manuprāt, nevar tā vienkārši pašapmierināti parādīt mūsdienu sadzīviskās problēmas. Taču, piemēram, filma par politiķiem, kas varētu būt vērsta uz visiem šiem skandāliem, varētu izraisīt diezgan krasu reakciju. Tieši tāpat ir ar kino kritiku. Kad tu pasaki, ka kāda filma ir slikta, un pēc tam saņem dažādus uzbrukumus. Kāpēc lai man nebūtu tiesību to teikt?
Taču „Tēvs Nakts” šajā ziņā bija ļoti veiksmīga. Arī Jāņa Putniņa dokumentālā filma „Degošais”, kas gan nebija no simtgades, man šķita satriecoša. Tā bija par matemātikas studentu Iļju Ripsu, kurš sešdesmitajos gados mēģināja aizdedzināties pie Brīvības pieminekļa un atvēra plakātu, kas protestēja pret Čehoslovākijas okupāciju. To ir vērts noskatīties. Ļoti interesanta dokumentālā filma, kur veiksmīgi kombinēta animācija, jo tolaik jau nebija nekādu arhīvu par to, kā viņš tur sešdemitajos gados stāvēja.
Dokumentālās filmas mums vienmēr bijušas veiksmīgas arī starptautiskā mērogā.
- Atgriežoties pie pagātnes faktora latviešu kino, mums taču par to jau ir bijis gana daudz filmu. Piemēram, „Rīgas sargi”, „Rūdolfa mantojums”, „Nameja gredzens”, seriāls „Sarkanais mežs”. Arī simtgadē joprojām tiek stimulēta šī nacionālā pašapziņa. Kāpēc par to ir tik daudz jārunā?
- Tas, ka mums to vajag, mani mazliet biedē.
Nez kāpēc mums latviešiem ir nepieciešams veidot tādas puspasakas, glorificējošas patriotisma filmas par pagātni, kur parādīta bezmaz vai absolūta harmonija vai tamlīdzīgi.
Ja mēs paskatāmies uz to pašu „Billi”, tad ne jau visiem tā dzīve bija viegla. Es saprotu, ka mēs eksportējām vairāk sviesta nekā Dānija, bet šodien no tā vieglāk nekļūst. Patriotiska filma manā uztverē nenozīmē visai neveiksmīgi parādīt brīvības cīņu nories, kā tas bija „Rīgas sargos” un vēl šur tur. Man šķiet, ja uztaisa filmu par kādu negatīvu parādību, kas eksistē sabiedrībā, ne tikai par narkotikām, bet par jebko, un, ja tā filma ir izcila un pasaule to pieņem, tad tā, manuprāt, ir daudz patriotiskāka nekā draņķīga filma par vēsturi.
Piemēram, esmu rādījis saviem draugiem Dāvja Sīmaņa filmu „Bēgot no Rīgas”, un viņi bija sajūsmā. Ļoti savdabīgi uzņemta filma par kinorežisoru Eizenšteinu, kam vispār Rīga riebās, un filosofu Jesaju Berlinu.
Tur nav nekādas ņemšanās ar pagātni, bet drīzāk stāsts par diviem cilvēkiem, no kuriem viens nodzīvoja garu un skaistu mūžu, bet otrs – skaistu, bet paviam īsu. Man par šo filmu bija lekcija doktoraniem kādā starptautiskā skolā. Man pienāca klāt pāris cilvēki, un teica, ka nevar iedomāties, ka Latvijā ko tādu var uzņemt. Tad es jutu, ka, jā, tā tas ir.
- Ja paraugāmies uz to, kādas filmas tika uzņemtas paralēli simtgadei, rodas sajūta, ka Latvijas kino taču joprojām ir daudz brīvas vietas gan žanriski, gan tematiski. Piemēram, „Kriminālās ekselences fonds” savā ziņā kļuva par kulta filmu, „Riga take 1” pārsteidza ar savu sirreālismu, un arī Alises Zariņas „Blakus” parādīja to, ka spējam veidot filmas, kas tomēr neatražo jau eksistējošus vietējā kino standartus.
- Alises Zariņas filma „Blakus” bija viena no retajām, kuras skatījos kinoteātrī. Tajā filmā ir svaiguma sajūta. Nav jau tā, ka nekad nav bijuši tādi naratīva laika griezumi, bet tajā filmā bija aktierspēles dabiskums, kas tagad man šķiet daudz filigrānāks, salīdzinot ar šo samāksloto, teatrālo dialogu, kas reizēm sabojā filmu.
Manuprāt, mums šobrīd veidojas aktiera kā kino aktiera meistarība. Es agrāk biju diezgan pesimistiski noskaņots, bet tagad veidojas izpratne par to, ka kameras priekšā aktieris nerunā tā, kā uz skatuves.
Arī tagad kino vajadzētu parādīties kam jaunam, lai pēkšņi nav tās pauzes. Citādi, ja pusgadu nekas nenotiks, tad varbūt cilvēku atkal pārņems kaut kāda melanholija vai negribēšana iet uz Latvijā veidotām filmām.
- Gan Alises Zariņas filma „Blakus”, gan citas, ko minēju, bija pierādījums tam, ka ar ļoti minimāliem līdzekļiem ārpus simtgades lielā finansējuma mēs spējam uzņemt patiešām labu kino. Taču tas, protams, nav veids, kā strādāt konstanti.
- Tā problēma dažreiz man šķiet, ir naudas dalīšanā. Ļoti sen, kad biju kādā žūrijā, kas piešķir finansējumu, parasti tā attieksme bija tāda – ja šim režisoram vēl nav nevienas pilnmetrāžas māklas filmas, tad dabūt naudu bija praktiski neiespējami. Tad jautājums – kā lai tas cilvēks tiek pie savas pirmās filmas, ja viņam nav naudas, par ko to uztaisīt? Tas bija tāds apburtais aplis. Es ceru, ka tagad ir labāk. Piemēram, „Kriminālās ekselences fonds” bija pirmā crowdfunding filma, kas uzņemta no pūļa finansējuma. Nekas tamlīdzīgs līdz šim nav bijis. Tas tikai apliecina, ka cilvēki ir gatavi maksāt kaut nelielu summu, lai tiktu uzņemts kino.
- Jūs minējāt, ka jūs iepriecināja aktierspēles dabiskums. Taču kā jūs vērtētu aktierspēli simgades filmu kontekstā? Vai, jūsuprāt, joprojām bija jūtams šis teatrālums?
- Kopumā man jāsaka, ka tas pamazām pagaist. Piemēram, Artūrs Skrastiņš lieliski nospēlēja Lipki. Taču filmā „Vectēvs, kas bīstamāks par datoru” bija politiķis, kas tika ļoti stereotipizēts. Tur bija minēta arī korupcija, un kopumā no aktierspēles viedokļa tas bija samērā banāli. Taču aktieri arvien vairāk apgūst šo kino spēli. Protams, var runāt arī ļoti samākslotā veidā, ja tam ir mērķis, un tas tiek darīts ar speciālu nolūku. Bet vietumis man šķita, ka diemžēl arī filmā „Homo Novus” dažkārt parādījās tā uzspēlētība, jo kāds gan mums aristokrātijas slānis Latvijā tajā laikā varēja būt? Bet varbūt arī tas bija ar nolūku.
- Varbūt komēdijas žanram tā šoreiz bija nepieciešamība.
- Jā, varbūt. Piemēram, tā darīja arī Fellīni, kura filmās brīžiem aktieri spēlē samāksloti, lai apzināti radītu to komisko elementu. Tā kā tas var būt arī ļoti mērķtiecīgi.
- Kopumā pēc šī simtgades gada tomēr ir sajūta, ka beidzot ir noticis grūdiens kino industrijas nākotnei.
- Es arī gribētu tam ticēt. Protams, ka tagad vairs nebūs tik daudz filmu, kā bija pērn, un diez vai mēs tuvākajos divos trīs gados piedzīvosim to, ka gada laikā iznāk vairāk nekā desmit filmu, neskaitot tās, kas bija ārpus simtgades finansējuma. Tādu situāciju mums vairs nesagaidīt.
- Nu, varbūt pēc simt gadiem.
- Nu tad jā. Tas uzrāviens, man šķiet, ir tas mirklis, kad pēkšņi sniega bumba sāk ripot lejā no kalna. Kāds to stumj, stumj, bet tā neiet uz priekšu, un tad pēkšņi aiziet. Es ceru, ka tas šobrīd sāk notikt, jo gribu redzēt labu latviešu kino. Es domāju, ka mākslas filmu laiks ir pienācis.
