Māksla kā pašterapija. Saruna ar filozofu Ventu Sīli pēc filmas «Izmisums»

Režisora Kārļa Lesiņa filma “Izmisums” runā par sarežģītu posmu jauna vīrieša dzīvē, kad viņš pēc sāpīgas šķiršanās no draudzenes piedzīvo smagu personības krīzi. Darbā ielikts daudz no režisora personiskās dzīves. Pēc "Izmisuma" noskatīšanās antropologus, filozofs, Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors Vents Sīlis sarunā ar LSM.lv vērtē filmas tēmu un risinājumu, uzsverot – krīzes ir brīnišķīgs iedvesmas avots, tomēr māksla ir slikts terapijas veids, jo tā pastiprina pārdzīvoto.

Filmas galvenais varonis Gatis (aktieris Kaspars Zāle) meklē atbalstu gan psihoterapijā un ezotērikā, gan nejauši sastaptos cilvēkos. Viņu vajā no pagātnes izniruši rēgi un viņš nesaprot, kurš šajā stāstā ir dzīvs un kurš – miris.

Filmas tēma ir gan smaga, gan svarīga un apskatāma gan no mākslas, gan sociālās puses.

Daira Āboliņa: Jaunais režisors Kārlis Lesiņš ir uztaisījis personisku filmu, viņam tas ir bijis svarīgi. Vai šī filma, tavuprāt, sasniedz auditoriju?  Vai tā varētu būt personiski svarīga vēl citiem cilvēkiem?

Vents Sīlis: Tad nošķirsim uzreiz ieceri un realizāciju. Tāpēc, ka ieceres līmenī tā, protams, ir ļoti būtiska filma, tā runā par personības krīzi, ko sauc par depresiju, kā pats autors to ir definējis. Par šīm lietām var un vajag veidot filmas, vienalga, vai tas ir dokumentālais vai spēles kino mākslas darbs.

Es ar zināmu prieku un cerīgumu sēdos pie filmas skatīšanās. Diemžēl man nācās vilties jau filmas sākumā.

Man jāsecina, ka režisoram nav izdevies pasniegt savu vēstījumu formā, kas skatītājiem būtu nolasāms.

No vienas puses jau labi, ka režisors pats ir scenārists, jo viņš saprot, ko viņš tur ir uzrakstījis, un viņam ir plāns, kā to realizēt. Bet no otras puses, tas, ko mēs tur redzējām, ir vairāk nespēja izdarīt neko no tā, kas bija iecerēts. Tas diemžēl ir filmas galvenais mīnuss – izcila tēma un faktiski neveiksmīga realizācija. Līdz ar to interesantums lielā mērā pazūd.

Man vispār liekas, ka par diagnozēm nevajag taisīt mākslas filmas.

Nu, nevajag to padarīt par drāmu vēl vairāk, nekā tā jau ir. Vajadzētu drīzāk parādīt, ka šis dramatisms izaug no šī absolūta ikdienišķā neciešamības līmeņa, kad tu burtiski nevari ciest, kā tas ir – dzīvot šajā galvā, šajā ādā, un visi šie tēli un bezapziņas saturs nāk virsū neizturamā formā.

Galvenajam varonim, kuru spēlē Kaspars Zāle, harisma piemīt pilnā mērā, bet šai harismai netiek piešķirts nekāds intelektuāli reflektējošs saturs. Viņš kadrā pārvietojas drīzāk kā tāds dzīvnieks ar atsevišķiem cilvēcības uzplaiksnījumiem. Kad viņš satiek citus cilvēkus, viņš atceras, ka viņš prot arī runāt. Jā, varbūt, ka tas kaut kādā mērā attēlo autora iekšējo stāvokli, bet man traucēja filmas izteiktā atsvešinātība. Režisors faktiski nebija izdarījis neko, lai skatītājiem rastos vēlme just līdzi šim dīvainajam tēlam, kas klejo pa ekrānu, satiekot kaut kādas meitenes, parādās viņa māte, kas ir tā kā mirusi, tā kā – nav… Tās viņam ir halucinācijas. Parādās viņa tēvs, kas arī ir halucinācija. Cik lielā mērā depresija ir saistīta ar halucinācijām – tiek uzdots jautājums psihiatram.

Un tad mēs nonākam pie šo institūciju attēlojuma. Un autors ir izvēlējies tikai divus veidus, kā risināt savas iekšējās krīzes, un tā ir psihiatra palīdzība, kas ir medikamentoza… Kas nav pats labākais risinājums. Protams, tas ir svarīgi, jo zāles palīdz cilvēkiem noturēt līdzsvaru. Bet tur psihiatri parādīti kā galēji neieinteresēti, garlaikoti cilvēki, kuriem ir dziļi vienalga par pacientiem.

Neticu, ka Latvijā ir tādi psihiatri. Bet, ja ir bijusi tāda pieredze, tad to vajag kaut kādā veidā skaidrot!

Un tad ir ezotērā puse. Parādās tāds vidēji aritmētisks dziednieces tēls.

Kurai gan ir pat ļoti konkrēts prototips, es gribu atzīmēt.

Jā, kurai ir konkrēts prototips. Vienā brīdī tas parādījās kā sarkasms, pat ļauna parodija. Liekas, ka autoram pret minēto personāžu ir neviennozīmīga attieksme. Man nepalika skaidrs, kāpēc tas tiek attēlots šādi. Vai tā bija ironija vai gluži otrādi – tas bija domāts nopietni. Tas vien jau parāda režisorisko mazspēju. Tev ir jāzina, ko tu gribi parādīt. Un, ja tu gribi parādīt, cik tas viss ir divdomīgi, tad iedziļinies tajā, atklāj šīs divdomības polārās puses, bet nenoliec to tēlu tā bezpalīdzīgi klejojam un satiekam citus tēlus. Bija reiz tāda izrāde, kurā aktieri visu laiku slaistījās ap sufliera būdu, gaidot, ka no tā visa kopā saliksies izrāde. Šeit ir tāpat.

Filmas laikā aktieri slaistās ap kameru, gaidot, kad no tā visa kopā saliksies filma.

Arī montāža tur neko neglābj. Ir šī pārrautā laika līnija, beigas un sākums, un tad stāsts pa vidu. Beigas, vulgāri sakot, ir nekādas. Vienā brīdī tiek izslēgta kamera. Bez secinājumiem. Žēl, ka tā.

Diezgan egoistiski, tā teikt. Kārlis Lesiņš nav pirmais un vienīgais, diezgan daudzi režisori nodarbojas ar filmas uzņemšanu kā ar terapiju paši priekš sevis.

Nu tas jau nav slikti. Lai nodarbojas. Arī ļoti daudzi rakstnieki nodarbojas ar rakstīšanu kā ar pašterapijas žanru. Bet, ja tu to dari mākslas formā, tev ir jāparāda, kā tas mijiedarbojas ar skatītāju. Jāatstāj vieta kino skatītājiem. Citādi tas ir tāds tīrs kino narcisisms. Es esmu iedziļinājies savās drāmās, un no turienes es jums sūtu šādus signālus filmas formātā. Un kas man kā skatītājam par to? Ja tev ir nauda, gribi – filmē. Izpaudies!

Man liekas, ka mākslai ir jābūt sarunai.

Es, būdams diletants mākslas kritikā, riskēju kaut ko ne tā noformulēt... Bet māksla – tā ir saruna par kaut ko ļoti būtisku. Tā ir saruna, kas var sasmīdināt, saraudināt, saviļņot un, ja tas nenotiek, es nezinu, vai to var saukt par mākslu. Tā ir pašmērķīga rotaļāšanās ar mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem.

Kārlis Lesiņš ir salīdzinoši vēl ļoti jauns režisors, kurš vēl studē pasaulē. Viņam ir divas veiksmīgas dokumentālas filmas. Iespējams, ka viņam nepietiek pieredzes. Iespējams, viņš par ātru ir pieķēries šai savai filmai. Bet vai jūt Kārļa Lesiņa dokumentālista pieredzi? Jeb tas ir zudis?

Nē. Ir brīnišķīgs operatora darbs, skaņa man arī patika. No amatnieciskās puses - filma nav slikti izveidota. Bet kāpēc aktieriem noteikti bija jāmurmina zem deguna tā, ka bez titriem nevar saprast, ko viņa saka? Tas man bija tāds mīklains jautājums. Nu, varbūt iecerēts kā līdzeklis, kā nespēja izteikties, nespēja komunicēt, nespēja tapt sadzirdētam.

No skatītāja viedokļa tā bija nespēja tapt uzrunātam. Manā skatījumā. Filma parāda režisora tehnisko varēšanu vairāk nekā māksliniecisko. Ir filmas, kuras tu nevari noskatīties līdz galam.

Ļoti iespējams, mums mūsu problēmas liekas absolūti unikālas, mūsu dzīves stāsts ir līdz kaulam izjusts, ārkārtīgi dziļš un skaists. Un tad tu aizej pie terapeita un konstatē, ka tu esi klasisks gadījums.

Tev ir problēma atdalīties no mātes, promesošais tēvs. Ļoti klasiskie mūsdienu vīrieša lūzuma punkti.

Tēva nav, un līdz ar to vīrišķība viņam ir mīkla, un viņš nezina, kā to atrisināt. Ir dominantā māte, pati ar veselības problēmām. Parādīta viņas epilepsijas lēkme, ja es nemaldos. Un tad ar šo mantojumu cilvēks klīst apkārt, neatradis sevi, nepiepildīts un jau diezgan agrīnā vecumā piedzīvo personības krīzi. Pats fakts, ka viņš tādu krīzi piedzīvo, ir absolūti normāls. Tas ir normāls attīstības posms tāpēc, ka tev ir bijusi tāda salīdzinoši nevienkārša biogrāfija. Bet krist divās galējībās - vai nu farmakoloģijā, vai ezotērikā - nozīmē aplaupīt sevi, nolaupīt sev to dziļo, nozīmīgo darbu, censties pietuvoties bezapziņas saturam caur apziņas prizmu. Neizkāpjot gluži ārā, šīs sāpes iekļaut apzinātas pieredzes kategorijā. Man likās, ka pats režisors netika līdz apzinātai šīs pieredzes apstrādei.

Pasaule ir izmainījusies tajā aspektā, ka arvien jaunāki cilvēki, pirmkārt, runā par to, otrkārt, apmeklē psihoterapeitu. Runā par psiholoģiskas krīzes simptomiem 18, 17 gadu vecumā, ko citu iemeslu dēļ, piemēram, kautrības dēļ, manā paaudzē cilvēki neuzdrošinājās. Ja kaut ko atļāvās, tad tas jau bija kaut kad ap pusmūžu. Vai kaut kas ir izmainījies tajā nozīmē, ka mēs esam kļuvuši atklātāki? Vai arī mēs, tie kas esam vecāki, viņus jau esam notraumējuši?

Tāds brīnišķīgs jautājums. Man ir radies priekšstats, ka iemesls, kāpēc mēs vispār esam atvērušies sarunai par krīzēm (un tas nešaubīgi ir pozitīvi) ir tas, ka šīs krīzes ir brīnišķīgs iedvesmas avots.

Daudz brīnišķīgas mūzikas, inteliģentās, melanholiskās popmūzikas, ir sarakstīts tieši šajā skumjajā, melanholiskajā stāvoklī, kad gribas saprast, kāpēc dzīves pretrunas iedarbojas uz tevi tik spēcīgi. Jo nav jau tā, ka šī ir pirmā paaudze, kas ir atklājusi, ka pieaugšanas process ir sāpīgs un grūts.

Viņi varbūt ir pirmie, kas ir sapratuši, cik maz viņiem ir instrumentu, un tas ir drīzāk vēstījums paaudzei pirms viņiem.

Tāda sava veida atzīšanās: mēs nezinām, kā ar to tikt galā. Varbūt kino kamera palīdzēs? Un šajos risinājuma meklējumos māksla palīdz! Bet māksla ir slikta terapija tajā nozīmē, ka māksla pasvītro un ekstrapolē to, kas tevī jau ir bijis. Un, ja tu esi bijis neirotisks, tad, iespējams, tu vari kļūt arī psihotisks šajā procesā. Pastiprinot pārdzīvojumu. Vai tas likvidē pašu krīzi? Atvērts jautājums. Eksperimenti ar bīstamām matērijām.

Vēlreiz… Vai 30 plus-mīnus paaudze ir atklātāka par tiem, kam šobrīd ir 45 vai 55? Vai šī paaudze ir jau agrāk apzinājusies, ka viņa ir krīzes situācijā?

Filmas nosaukums ir “Izmisums” un pats fakts, ka cilvēks savu izmisumu padara atklātu, pretēji iepriekšējo paaudžu praksei visa veida psiholoģiskas traumas slēpt, ir pozitīva lieta. Tas, ka viņi par to runā, nozīmē, ka viņi jau ir pusceļā uz risinājumu. Jā, tas nozīmē, ka viņi ir atklātāki, bet varbūt arī to, ka viņi ir izmisušāki.

Un vēl viena lieta. Mēs dzīvojam sabiedrībā, kuras pārmaiņas ir ļoti straujas. Un pirmais, kam tiek uzbrukts, ir cilvēka integritāte, viengabalainība un kodols. Varbūt jaunie cilvēki, viņu personības vēl nav noformējušās, un viņi šo uzbrukumu izjūt asāk.

Iespējams, to, ko mēs pārdzīvojām kā tādu jaunības, pusaudžu krīzi, viņi izjūt daudz asāk, jo sabiedrība ir kļuvusi daudz agresīvāka.

Tās prasības, kas tiek izvirzītas personībai, ir milzīgas. Tev ir jābūt veiksminiekam jau 20-25 gadu vecumā! Tev jau ir jābūt kaut kam! Tu vēl neesi īsti nokārtojis attiecības ar vecākiem, kad tev jau prasa uzņemties atbildību un parādīt fenomenālas radošās spējas. Un spēju tik galā ar izaicinājumiem, ar kuriem diez kā mēs paši tiekam galā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Kino, foto un TV
Kultūra
Jaunākie
Interesanti