Režisores Milas Turajličas filma „Otra puse visam” ir vienīgais dokumentālā kino darbs LUX balvas finālistu trijniekā. Tas ir ļoti personisks jaunās režisores darbs, kuras kodolu veido sarunas ar viņas māti – Serbijā pazīstamu profesori un politisko aktīvisti Srbijanku Turajliču. Filmas centrālais punkts ir dzīvoklis Belgradā, kurā režisore ir uzaugusi, un kādas 70 gadus slēgtas durvis, aiz kurām nekad nav ielūkojusies ne viņa, ne viņas māte.
„Milas filma ir ļoti aktuāls skats uz to, kā serbu jaunā dokumentālistu paaudze interpretē savas valsts vēsturi,” tā sarunā no Strasbūras, kur šodien pasniegs LUX balvas, saka kino kritiķe Kristīne Simsone. Viņasprāt, šī ir spēcīgākā no trim pretendentēm uz balvu. Tā iezīmē paaudžu un tēmu nomaiņu serbu dokumentālajā kino un personiskā valodā runā par ļoti sarežģīto valsts vēsturi no laika pēc Otrā pasaules kara līdz pat 90.gadiem.
„Šajā filmā režisore filmē savu ģimeni. Un šī personiskā dimensija ir bijis ārkārtīgi tehniski grūts uzdevums. Jo piecu gadu laikā ir safilmētas 150 stundas materiāla, kuras režisore gadu ilgā montāžā ir īsinājusi, lai izveidotu filmas stāstu,” stāsta Simsone.
Filma nupat tika izrādīta prestižajā Amsterdamas dokumentālo filmu festivālā. Un, kā sarunā ar Kristīni Simsoni atzinusi tās režisore, viņas dzimtenē Serbijā filma ir pārsitusi visus dokumentālo filmu apmeklētības rekordus, apliecinot, ka serbu jaunajai paaudzei valsts nesenā vēsture savu vienaudžu skatījumā ir ļoti aktuāls jautājums.
„Šis stāsts, no vienas puses, ir attiecināms uz Serbiju, bet tajā pašā laikā tas ir arī ļoti mūsdienīgs diskurss par to, ka kolektīvā atmiņa ir īsa un ka cilvēki arvien daudz labprātāk ieklausās skaļos politiskos saukļos, nevis izsvērtā politiskā spriedumā,” secina Simsone.
Islandiešu režisora Benedikta Erlingsona komēdija „Islandes amazone” ar anglisko nosaukumu „Woman at War” stāsta par kādu piecdesmitgadnieci, kura klusas ikdienas aizsegā karo pret vietējo alumīnija ražošanas nozari. Sīks vandālisms pārtop rūpnieciskā sabotāžā. Kristīne Simsone stāsta, kādēļ režisors šo stāstu nolēmis ietērpt komēdijas formā:
„Viņa izpratnē tas ir žanrs, kas savā veidā var „atvērt” skatītāju, idejas par vides aizsardzību pasniedzot no nedaudz cita rakursa un tādā veidā aicinot arī cilvēkus uz tām palūkoties.”
Trešā LUX balvas pretendente ir austriešu režisora Volfganga Fišera drāma „Stiksa”. Tās centrā ir jauna mediķe, kura atvaļinājumā vienatnē kuģo ar buru laivu un okeānā sastop cietušu bēgļu laivu. No viņas rīcības kļūst atkarīgs simt cilvēku liktenis. Kino kritiķe Kristīne Simsone to vērtē kā didaktiskāko no trim finālistēm:
„Visa šī stāstniecība savā ziņā ietver varbūt pat pārlieku moralizējošu pieskaņu par to, kas ir pareizi un labi. Šis stāsts, manuprāt, pārlieku manipulatīvā veidā apelē pie skatītāju sirdsapziņas, kaut gan, protams, neskaidrību jau nav – loģiski, ka stāsts mudina saglabāt cilvēcību, kas ir vienīgais pareizais veids visos apstākļos. Taču jautājums ir par to, kādā kino stāstniecībā tas tiek darīts.”
Visas trīs filmas Latvijā izrādīja atsevišķos Eiropas Parlamenta Informācijas biroja rīkotos seansos novembra sākumā, un to izrādīšana nākotnē atkarīga no kinoteātru labvēlības.
Kura no trim filmām iegūs Eiropas Parlamenta pirms 11 gadiem iedibināto LUX Kino balvu, šodien balsojumā izlems parlamenta deputāti. Pērn balvu ieguva zviedru filma „Sāmu asinis”.
