Režisore jau vairākus gadus turpina filmēt un stāstīt par traģiskajiem notikumiem Latvijas vēsturē. Un atzīst, ka vēsture jāzina, lai labāk varētu saprast viens otru.
„Šogad pirmo gadu būs astoņas sērijas Latvijas Televīzijā. Katra sērija būs atšķirīga, par 1949. gada izsūtījumu, par 1941. gada izsūtījumu, par to, kā viņi gāja bojā, ko izjūt viņu bērni, kas tur ir dzimuši, kad aizbrauc tur atkal. Mums tas ir jāizstāsta un jāparāda,” stāsta režisore.
Filmas režisore atzīst, ka par šiem notikumiem ir jārunā vairāk un filmā to dara galvenie varoņi – cilvēki, kuri tur ir bijuši un visu piedzīvojuši.
„Brauc līdzi tie, kuri bija kā bērni izsūtīti, brauc līdzi viņu bērni, kuri ir dzimuši tur, vai dzimuši Latvijā. Viņi grib ieraudzīt savas bērnības vietas. Daudzi saka: jā, tā ir mana bērnība, es tur biju priecīgs, es tur biju tajā brīdī laimīgs, bet cik grūti bija manai mammai, cik grūti bija manai vecmāmiņai,” atzīst Geka.
Šo dokumentālo filmu mērķis ir parādīt, ka Sibīrijā nekas daudz nav mainījies, un pati režisore uzsver, ka „katrai tautai ir jādzīvo savā zemē, jākopj sava zeme un tad būs uzplaukums”.
„Galvenais, ko es gribu pateikt un parādīt ar šīm sērijām ir tas, ka Sibīrija ir tukša. Tur ir neapstrādāti lauki, tur bija izsūtītie, tur bija vergi, vergu darbaspēks un nevar būt nekāds uzplaukums uz vergu un citu tautu rēķina,” stāsta Geka-Vaska.
Režisore arī atzīst, ka šie cilvēki, kuri to visu ir piedzīvojuši ir ārkārtīgi izturīgi un stipri un viņi stāsti ir pelnījuši nonākt pie nākamajām paaudzēm. Tādēļ arī režisore ir uzņēmusies šos stāstus izstāstīt skatītājiem.
„Viņi ir izgājuši cauri ellei, ir tik daudz izcietuši, bet, cik viņi ir gaiši, cik viņi ir spēcīgi, ar humoru un labsirdīgi! Es gribētu, ka par šiem cilvēkiem stāstītu vairāk. Tā paaudze aizies un neviens to nekad vairs neizstāstīs. Un varbūt tā ir mana motivācija, kāpēc es braucu katru gadu un filmēju,” atzīst režisore.
