Lsm.lv tikās ar latviešu komandas pārstāvjiem - filmas “Frekvence” režisori Līvu Vilnīti un operatoru, otrā gada Baltijas Filmu un Mediju skolas studentu Aleksandru Okonovu, lai uzzinātu vairāk par piedalīšanos šajā projektā, uzņemtot arhitektūras īsfilmu par Vīlandes Dziesmu svētku estrādi.
Jau otro gadu Igaunijas Arhitektu savienība sadarbībā ar BFM piedāvā iespēju filmu studentiem radīt īsfilmas par nozīmīgiem arhitektūras objektiem Igaunijā. Organizatori neslēpj, ka šī sadarbība ir iesākusies ļoti veiksmīgi un turpināsies arī citus gadus.
Līva Vilnīte: Jā, ir ļoti patīkami, ka atrodas cilvēki, kuri ir gatavi ziedot savus līdzekļus un laiku, lai sniegtu studentiem iespējas. Skolas mācību projektos nav iespējams izbaudīt to, kā ir strādāt ar īstu klientu, tomēr tas ir pats nozīmīgākais faktors, ar kuru jāsaskaras pēc skolas absolvēšanas. Kā rezultātā šī pieredze ir ļoti pozitīva, un ir patīkami, ka ir kāds, kurš sniedz šādu iespēju jaunajai filmu industrijas paaudzei. Budžets, protams, bija ierobežots, tomēr tie ir līdzekļi, kas ļāva mums darīt mazliet vairāk, nekā tas būtu iespējams parastos apstākļos. Tāpēc mums dotā iespēja noteikti ir lieliska pieredze, no kuras visa komanda daudz saprata un mācījās.
Pagājušajā gadā šim projektam izvirzīti tika tikai igauņu studenti, tomēr konkursa kārtā šogad tiki izvirzīta arī Tu. Tas ir liels solis uzticēt savu arhitektūras mantojuma vizualizāciju ārzemju studentam Igaunijā. Kā Tu vērtētu savu sadarbību un komunikāciju ar projekta organizatoriem, un kāds bija Tavs pieteikums šim konkursam?
Līva Vilnīte: Par cik biju vienīgā, kas nerunāja igauniski, mums bija daudz komunikācijas problēmu gan ar pasniedzējiem, gan arhitektiem. Tomēr beigu beigās mums izdevās sastrādāties un filma tika uzņemta. Par izsludināto konkursu uzzināju no skolas. Lai piedalītos šajā projektā, Arhitektu savienība piedāvāja desmit objektus ar noteiktumu uzrakstīt stāstus par diviem no tiem. Gala rezultātā žūrija izvirzīja piecus spilgtākos scenārijus, kuriem piešķīra finansējumu un akceptu projektu realizēt. Kā otru arhitektūras objektu izvēlējos Tallinas Televīzijas torni, taču uzrakstīju tik sirreālu stāstu, ka neviens, šķiet, beigās tam nenoticēja.
Organizatori bija izbrīnīti, ka jau sākotnēji skaidri zināju, ka izvēlēšos Vīlandes Dziesmu svētku estrādi. Cilvēki brīnījās, jo tā ir savā ziņā vienmuļa un garlaicīga būve, taču šīs estrādes kultūras vērtība man šķita daudz spēcīgāka par tās arhitektūru.
To, ka starp piecām izvēlētajām idejām ir arī Līvas stāsts, uzzinājāt vasarā. Atlikuši bija pāris mēneši, lai nostrādātu scenāriju un vienotos par filmēšanas komandas sastāvu. Kas bija grūtākais šajā projektā?
Aleksandrs Okonovs: Pats grūtākais, šķiet, bija šim projektam piekrist. Jau sākotnēji tas bija milzīgs izaicinājums - šis bija viens no lielākajiem projektiem, kurā es biju līdz šim piedalījies. Iesaistīto cilvēku skaits bija milzīgs, uz seta bija līdz simt cilvēku. Viss koris, dejotāji, daži speciāli braukuši no Tallinas. Jo lielāks cilvēku pūlis, jo organizētāk visam ir jānotiek. Tāpēc viss bija jāizplāno ļoti precīzi, lai noteiktā laikā izdarītu to, kas nepieciešams, un neliktu cilvēkiem gaidīt.
Līva Vilnīte: Protams, tas bija izaicinājums, jo arhitektūras filmu žanrs ir grūta lieta. Nav vienkārši izstāstīt arhitektūru interesanti.
Tomēr šis projekts ļoti spilgti parādīja to, cik skaista ir filmu pasaule. Iepriekš to es nebiju tā sajutusi, bet mirklis, kad ir septiņi vakarā, tikko norietējusi saule, un pēkšņi redzi, ka no visām pusēm uz estrādi sāk nākt brīvprātīgie dziedātāji un dejotāji tautastērpos. Šī spēcīgā sadarbība starp cilvēkiem mūsu projektā bija maģiska. Aptuveni simt cilvēku veltīja savu laiku un līdzekļus, sala ar mums kopā līdz vairāk kā pusnaktij. Filmas nebūtu, ja nebūtu šo daudzo cilvēku, kas ticēja vienam mērķim.
No šī projekta es noteikti visvairāk atcerēšos to, cik skaists ir tas brīdis, kad visi strādā kopā un kad visiem ir vienots mērķis. Tajā brīdī pārņem sajūta, ka šī ir pareizā vieta, kurā atrodies.
Jūs abi esiet šīs latviešu komandas galvenie vilcēji, taču uz filmēšanas laukuma noteikti bija pārstāvētas arī citas nacionalitātes?
Aleksandrs Okonovs: Jā, filmēšanas komandas kodols bija no Latvijas - režisore, kamera, kameras asistente Sintija Andersone, palīgs Rihards Zariņš. Komandā bija producente un gaismotāji no Igaunijas, kameras asistents no Polijas un gaismu asistents no Somijas. Salīdzinoši lielajam latviešu skaitam uz filmēšanas laukuma pievienojās galvenais aktieris Aleksis Aleksandrs Vilnītis un kora diriģente Ieva Lavrinoviča, kas patreiz studē diriģēšanu Igaunijas Mūzikas akadēmijā. Koristi un dejotāji bija no Igaunijas, taču, kā pēc filmēšanas uzzinājām, korī dziedāja arī puisis no Itālijas.
Kas ir pats sarežģītākais darbā uz filmēšanas laukuma, ja komandā ir tik liels skaits dažādu valstu pārstāvju?
Līva Vilnīte:
Ir grūti runāt divās valodās vienlaicīgi, it īpaši, kad nav laika. Un uz filmēšanas laukuma pārsvarā nav laika. Vienmēr ir jāskrien, jābūt organizētam un spējīgam darīt ļoti daudz lietu vienlaicīgi. Un tajā brīdī, kad šiem uzdevumiem klāt pievienojas runāšana divās valodās - brīžiem ir grūti nokoncentrēties un saprast, kam ko esi, ko neesi pateicis. Tāpēc ir labi, ka vismaz komandas kodols ir no vienas valsts, šajā gadījumā no Latvijas.
Pastāstot mazliet vairāk par īsfilmas “Frekvence” nozīmi, kas bija tas vadošais elements, kas veidoja stāstu par šo arhitektūras objektu?
Līva Vilnīte: Tā kā mans izvēlētais arhitektūras objekts bija Vīlandes Dziesmu svētku estrāde, es vēlējos parādīt to kultūras mantojumu, ko estrāde sevī glabā. Pats objekts būtībā ir balts betona rāmis, kas pilda savu funkciju. Taču, manuprāt, estrādes vērtība ir dziļāka, tā slēpjas tradīcijā. To arī vēlējos parādīt filmā, ka katrs pakāpiens, sienas metrs, katra daļa no estrādes glabā atmiņu par tradīciju.
Šī dziesmas un dejas kultūra arī mums latviešiem ir ļoti spēcīga un nozīmīga. Tāpēc, veidojot stāstu par šo estrādi, man arhitektūras pieminekļa vērtību bija viegli saprast, neskatoties uz to, ka neesmu Igaunijas cilvēks. Filma ir par to, kā zēns atklāj un ieklausās estrādes dziesmās, atmiņās, kultūras daļā, ko šī ēka sevī nes.
Šo filmu aizvadītā gada septembrī uzņēmāt trīs dienas. Neviens projekts neizpaliek bez īpašiem brīžiem un neparedzētiem atgadījumiem uz filmēšanas laukuma. Kas bija jūsu spilgtākie momenti Vīlandē?
Aleksandrs Okonovs: Bija brīdis, kad es filmēju un pēkšņi dzirdu, ka man aiz muguras mūzika sāk stāties. Mašīnai raustās akumulators, kā rezultātā mūzika ik pa brīdim pazūd. Paralēli filmējot, pametu ar galvu kameras asistentam Rihardam uz mašīnu, lai kaut ko dara. Un viņš momentā noreaģē - skrien uz turieni, un abi ar gaismotāju Erkku, es dzirdu, man aiz muguras stumj mašīnu, lai var iedarbināt. Tas bija spilgts moments!
Līva Vilnīte: Jā, bija brīdis, kad viss nogāja pilnīgi greizi - vajadzēja nomainīt lēcas, kā arī bija nepieciešams mainīt baterijas. Papildus tam arī uzkārās mašīnas akumulators, kā rezultātā mēs nevarējām atskaņot dziesmu, kurai pāri bija jādzied korim. Tā bija apmēram divdesmit minūšu pauze ap vienpadsmitiem naktī, kad cilvēki jau ir pārguruši un nosaluši.
Aizsūtīju Ievu, kas bija mūsu kora diriģente, kaut ko darīt ar kori, tikai lai noturētu koristus vienuviet. Viņa sāka diriģēt „Pūt, vējiņi!”, un viss koris sāka dziedāt, un komanda sāka dziedāt.. Tajā brīdī komandas steiga pēkšņi aprima, jo bija sajūta, ka ir apstājies laiks. Tas bija maģiski!
Ieva, Rihards un Aleksandrs, visi iepriekš mācījušies Doma kora skolā, katrs diriģēja pa pantiņam. Un tajā brīdī, kad pat kamera diriģē „Pūt, vējiņi!” milzīgam, patiesībā ļoti priecīgu cilvēku pulkam, saproti, ka nevienam nav ne auksti, ne grūti, ne smagi.
Šī bija unikāla iespēja sadarboties filmu industrijas pārstāvjiem ar arhitektiem. Noteikti varēji salīdzināt to, vai topošo filmu vīzijas par arhitektūras objektiem abām iesaistītajām pusēm ir dažādas. Kāda ir Tava gūtā pieredze no šīs sadarbības?
Līva Vilnīte: Par to ir vesels stāsts, jo arhitekti sākotnēji neizteica nekādu vīziju. Komunikācija ar arhitektiem mūsu komandai bija ļoti vāja, un tā rezultātā mēs nebijām informēti ne par viņu vīziju un vēlmēm, ne mājas motīvu. Tāpēc mēs filmu veidojām pēc pilnīgi saviem ieskatiem. Un tā kā es biju vienīgais ne-igauniski runājošais cilvēks visā šajā konkursā, tad es pilnīgā brīvdomātāja stilā arī šo filmu radīju.
Beigu beigās mūsu vīzijas atšķīrās. Un tas ir arī tas, par ko nesen notikušajā Arhitektūras konferencē Baltijas Filmu un mediju skolā tika runāts – arhitektūras filmas ir ļoti sarežģīts žanrs.
Jau minēji šī gada februārī notikušo “Kino un pilsēta” konferenci Baltijas Filmu un mediju skolā, kurā nozares profesionāļi runāja par arhitektūras un pilsētvides atainošanu filmās. Kas ir galvenās atšķirības starp ierasto kino formātu un arhitektūras filmu žanru?
Līva Vilnīte: Ar to, ka arhitektūras filmās ir jāmāk parādīt telpu, funkciju, tajā pašā laikā radīt sajūtu, parādīt mājas kopējo nozīmi un auru. Un tas nav tik vienkārši. Protams, es - kā tajā laikā, otrā gada studente un cilvēks bez lielas filmu pieredzes - vēlējos, lai ir skaisti un interesanti. Taču ne vienmēr tas ir svarīgākais arhitektūras filmā. Arhitektūrai kā tādai galvenā ir funkcija. Un arī šīm filmām galvenā ir funkcija un kā objekts “sēž” vidē. Mēs ļoti labi parādījām funkciju, bet apkārtējo vidi diemžēl nē. Tas arī mūsu vīzijās ar arhitektiem atšķīrās. Viņu lepnums ir tas, kā estrāde iekļaujas Vīlandes pakalnos. Bet arī tā brīnišķīga mācība, jo, ja es vēl kādreiz taisītu arhitektūras filmu, es pieietu no pilnīgi cita skatu punkta.
Vai abi strādājat kopā arī citos projektos, vai šī bija jūsu pirmā pieredze uz kopēja filmēšanas laukuma?
Aleksandrs Okonovs: Mūsu sadarbību ar Līvu esam noturējuši jau patiesībā ilgu laiku - sākot ar pirmo gadu, manu pirmo gadu šajā skolā. Jau vieni no pirmajiem projektiem tapa kopā ar Līvu, kas bija dokumentālā filma Liepājā. Un tā šo sadarbību mēs esam veiksmīgi turpinājuši. Arī nākamais projekts mums top kopā, par ko Līva nedaudz vairāk pastāstīs..
Līva Vilnīte: Jā, es šogad absolvēšu Baltijas Filmu un mediju skolu un vēlos aiziet tā smuki. Es mācos „Crossmedia” programmā, kas vairāk orientējas un dažādām mediju vidēm un reklāmu. Kamēr ir iespēja atrasties filmu skolas vidē, skola nodrošina ekipējumu, kā arī ir cieša sadarbība ar pasniedzējiem un šīs jomas profesionāļiem, kas spēj dot brīnišķīgu padomu, vēlos izmantot šo izdevību. Tāpēc veidoju savu noslēguma filmu „Saulīte”, ko filmēsim aprīļa sākumā Latvijā.
Šis projekts top kopā ar Aleksandru kā manas filmas kinematogrāfu. Zem šīs filmas pozitīvā nosaukuma ir ļoti smags dzīves stāsts. Ja arhitektūras filma pati par sevi bija ļoti tīra un kaila, un savā ziņā ierobežota, tad šī ir filma, kurai nav robežu. “Saulīte” ir tik pilna gan ar emocijām, gan vizuāliem efektiem. Domāju, ka mums būs ļoti interesanti.
Ir ļoti patīkami, ka BFM studentiem tiek dota šī brīvība, ka tiešām vari kaut ko radīt. Protams, tas ir atkarīgs no tā, cik daudz pats vēlies un esi gatavs pavilkt. Ja negribi, tad vari pabeigt skolu ar nevienu projektu, bet, ja gribi darīt un ir idejas un motivācija, tad apkārt būs daudzi citi cilvēki, kas vēlēsies strādāt kopā. Un skola dod šo telpu, kur idejas vari piepildīt un realizēt.
Līva skolu absolvē jau šogad, Aleksandram vēl palicis gads. Vai jūs zināt, ko darīsiet pēc skolas beigšanas? Vai vēlaties atgriezties Latvijā un turpināt savu radošo karjeras izaugsmi mājās?
Aleksandrs Okonovs: Jā, skolu beigšu nākamgad, taču jau šobrīd Latvijā darbojos atsevišķos projektos kā tehniskais atbalsts televīzijas raidījumu ražotnei „HansaMedia”, kā arī sadarbojos ar režisoru Robertu Rubīnu. Nesen strādāju kā operators Lielās mūzikas balvas nominācijas video, kā arī ir sadarbības darbi ar Latvijas Radio kora projektu un gaidāmo kinokoncertu “Lāčplēsis”.
Es sevi tiešām gribu izlikt Latvijā, jo Igaunija mani līdz galam neuzrunā. Protams, šeit es redzu ļoti daudz lietu, kas nozarē ir jānostrādā, tomēr šī nav mana valsts. Latvijas mākslas attīstībā es jūtu, ka varu izlikt sevi visu ar motivāciju kaut ko panākt.
Esmu runājis ar daudziem televīzijas un kino nozares speciālistiem, un visi ir izgājuši cauri televīzijas skolai. Tāpēc domāju, ka ir jāmācās no šo cilvēku pieredzes, un uzskatu, ka galvenais ir sākt ar pašu pamatu un nokļūt līdz režisora krēslam pamazām, nevis tajā ielekt jau uzreiz. Un tajā brīdī, kad šai dzīves skolai būs iziets cauri, sapratīšu, ko vēlos darīt. Tomēr kino industriju es vienmēr cienīšu, jo šajā nozarē personīgi izjūtu to, cik svarīgi ir nostrādāt detaļas līdz galam un cik svarīgi ir parādīt emocijas no izteikti radoša skatu punkta.
Līva Vilnīte: Protams, ka gribu atgriezties Latvijā. Patiesībā tieši pēdējos mēnešos es saprotu to, cik ļoti man pietrūkst Latvijas, manu cilvēku, manas valodas. Jo vairāk es strādāju un jo vairāk kaut ko daru, es vēlos to darīt ar saviem cilvēkiem un priekš saviem cilvēkiem. Es vēlos, lai tiek ieguldīts darbs tur, kur tam ir vērtība. Ne velti visus projektus - gan mākslas, gan dokumentālās īsfilmas - mēs braucam filmēt uz Latviju. Un šeit Igaunijā – tad, kad neesi savējais, tas ir mazliet citādāk. Jā, es noteikti vēlos atpakaļ. Tad jau redzēs, es ļoti ceru, ka atradīšu darbu savā lauciņā.
Tomēr tieši Igaunijai un skolai es varu teikt paldies, ka sapratu, kas ir mana sirdslieta un kur rast idejas gan filmām, gan mediju projektiem.
Šī gada arhitektūras filmas veidoja: Līva Vilnīte par Vīlandes Dziesmu svētku estrādi, Keidi Mae par Hedon Spa ēku Pērnavā, Kairit Krass par senu privātmāju Pērnavā un Epp Kubu par Tondirabas ledus halli Tallinā. Piektā filma Igaunijas arhitektūras filmu izlasē ir Martas Pulkas režisētā filma par Igaunijas vēstniecības ēku Ķīnā. Izvirzītās ēkas pēdējos gados guvušas ievērību no iedzīvotājiem, kā arī saņēmušas arhitektu atzinību vai balvas.
Atkārtota filmu izrādīšana notiks 25. martā Pērnavā, Pilsētas centrālajā bibliotēkā plkst. 18.
