Par garu aizmiršanu un īsu atcerēšanos
Rīgas Starptautiskajā kino festivālā (Riga IFF), kas šogad norisinās no 15. līdz 25. oktobrim, vienpadsmit dienās tiek izrādītas 129 filmas, seansus piedāvājot gan klātienē, gan tiešsaistē. Festivāla programmā šogad – pasaules kinofestivālos atzinību guvuši darbi, drosmīgi skatupunkti no Baltijas jūras reģiona un Ziemeļvalstīm, talantīgas debijas un ilgi gaidīti pašmāju kinodarbi.
Sabiedrisko mediju portāls LSM.lv lasītājiem piedāvā iepazīties ar filmām, kas ir ne tikai augstvērtīgi mākslas darbi, bet arī rosina pārdomas un diskusijas par sabiedrībai aktuāliem tematiem.
Par vienpadsmit Riga IFF filmām raksta cilvēki, kuru personiskā un profesionālā pieredze sniedz īpašu ieskatu filmas tematikā, lai caur kultūras un kino prizmu veicinātu domu apmaiņu par pasaulē un Latvijā notiekošo.
Režisors Ģedimins nikni noskatās masu skatu aktrisē, kura mežā atsakās izģērbties. Viņš iecerējis nofilmēt dziļdomīgu ainu, kur kailas ebrejietes dejo valsi ar vācu oficieriem uniformās. Tad viņas visdrīzāk sadzīs bedrēs. “Piedošanu,” aktrise atvainojas, viņa kaunējas izģērbties. Režisors dusmīgi norūc “Te, visdrīzāk, guļ tavs vectēvs!”, bet viņa aizmūk. Viņas vietā izģērbjas režisora jaunības mīla Elena (Severija Janusauskaite) un aiziet mežā dejot.
Filmā “Īzaks” pat mīlas trijstūris ir šķobīgs un neauglīgs, jo tā vidū stāv rēgs tumšām acīm un vainas apziņa, kas to apklājusi kā slapja sega.
Jaunais lietuviešu režisors Jurģis Matulevičs savā debijas filmā nav dakteris iesācējs, viņš uzreiz ir ķēries pie sirds operācijas – Kauņas slaktiņa.
Pirmais garais paģērošais kadrs neļauj skatītājam novērsties, ķēmīgā horeogrāfijā gaišā dienas laikā pie garāžām kustās slepkavas, piedzēries lietuvietis Andrjus gandrīz pats kļūst par upuri, viņam trīcošām rokām jāpierāda, ka nav ebrejs. “Īzaks”, viņš rāda uz vienu no vīriešiem pūlī, “viņš mani nodeva krieviem”. Atriebība nenotiek svešām rokām, viņam iegrūž rokās lāpstu, lai pats arī nokauj savu kaimiņu Īzaku.
Tas nav Bībeles stāsts, krūmā nav iepinies jērs, kuru upurēt Īzaka vietā. Tādu īzaku Kauņā 1941. gada 27. jūnijā “Lietūkis” garāžās bija vismaz pussimts, līdz šim neviens šī slaktiņa dalībnieks nav ne noskaidrots, ne arī sodīts, kaut saglabājušās fotogrāfijas un šo asinspirti vēroja vairāki desmiti vietējo iedzīvotāju.
2019. gadā lietuviešu režisors Jurģis Matulevičs (1989) uzņem filmu par trimdas režisoru Ģediminu, kurš 20 gadus pēc kara nokāpj no balta amerikāņu kuģa, žilbinoši smaida baltiem zobiem un baltā kreklā gatavojas filmēt savu ģeniālo mākslas darbu par Kauņas grautiņu. Ģediminu izcili spēlē holivudiski nopulēts Dainis Gaveņonis, kurš pamazām izirs mūsu acu priekšā.
Kad izmeklētājs ar paraugzēna seju iekāpj smalkā čekistu ''Volgā'', atskan dziesma, kuru varētu būt iedziedājis Cojs, ja vien viņš būtu starp mums:
«под колеса машин ложится снег,
здесь машины все и ничто человек.
трупы в серых домах ловит 1й канал
этот город погиб, этот город устал.»*
Sākumā nav skaidrs, kāpēc uz ekrāna stāv rakstīts 1964. gads, ja skan 1980. gadu beigu krievu jaunais vilnis, mūzika, kurā paslēpts gan brīvības sākums, gan tās sabrukums. Līdzīga mūzika skan bohēmiskā ballītē, tas gan ir tikai šķietams anahronisms. Iespējams, šāda mūzikas izvēle norāda uz padomju laiku cenzūras beigām, kad vispār parādās iespēja runāt par personisko vēsturi, šāda mūzika skanēja, kad piedzima paaudze, kura tagad uzņem filmu par tik ļaunu un kaunpilnu nacistu okupētās Lietuvas vēstures nogriezni, par līdzdalību ebreju slepkavībās.
Iespējams, šī mūzika un balss norāda, ka laiki ir sapinušies un jaunais režisors – kā detektīvs – meklē vainīgos, bet atrod gļēvuļus.
Filma nav tikai par kaimiņa vainu un nodevību, par upuriem, kuri turpina vajāt slepkavas vēl ilgi pēc kara, par upuriem, kuru sejas cilvēks turpina redzēt spogulī arī paaudzi pēc kara. Galvenais varonis Andrjus, kuram tā piederas aktiera Aleksa Kazanaviča izmocītā seja, nespēj izbēgt no nāves tuvuma, arī pēc kara viņš strādā par fotogrāfu, kurš fiksē slepkavību vietas un upurus. Visi visu laiku smagi dzer, jo skaidrā šādu dzīvi neiznest. Padomju kinošņiku bohēma nolaistā villā ar dārzu piemīt nostalģisks vilinājums, bet arī viņus visu laiku vēro čekisti ar īpaši truliem purniem, kuri pamazām viens pēc otra tiek novākti.
Režisors Jurģis Matulevičs intervijās stāsta, ka īpaši svarīgs filmējot bijis ne tikai spēcīgs stāsts, bet aukstā gaisma, pamestās rēgaini tukšās ēkas, precīzs operatora darbs, jo kamerai nācies dancot 360˚ leņķī. Vismaz 250 cilvēki divas dienas mēģinājuši, lai izdotos nofilmēt nepārtraukto garo kadru. Zirgi, cūkas, degošas automašīnas un motocikli, cilvēku jūklis un ūdens šļūtenes – operatoram Narvīdam Naujalim un filmas veidotājiem noteikti uz darba galda bijušas gan Kauņas slaktiņa fotogrāfijas, gan Tarkovska “Andrejs Rubļovs” ar degošo govi un zirgu, kurš krītot lauž kājas, ainas kuras mēs labprāt nekad neredzētu. Ainas, pēc kurām mēs labprāt gribētu izlasīt, ka filmēšanas laikā neviens dzīvnieks un cilvēks nav cietis, bet tāda mierinājuma skatītājam nebūs.
Filma veidota pēc lietuviešu trimdas rakstnieka Antana Šķēmas garstāsta par Kauņas slaktiņu. Slepkavības "Lietūkis" garāžās un vietējo izrēķināšanās ar saviem ebreju kaimiņiem ir kļuvušas par traģisku simbolu holokaustam Lietuvā.
Apbrīnojama ir jaunā režisora spēja drosmīgi izgaismot šo skarbo tēmu, nevienkāršojot un nelasot mums augstprātīgu morāli.
Ne velti varmākam ir upura seja.
Filma "Īzaks" Riga IFF programmā būs skatāma 22. oktobrī kinoteātrī “Splendid Palace”.
* zem mašīnu riepām gulstas sniegs
te mašīnas ir viss un cilvēks ir nieks.
līķi pelēkās mājās ķer 1. kanālu
šī pilsēta ir gājusi bojā, šī pilsēta ir nogurusi.
