Lielākais animācijas pikniks pasaulē. Ceļojuma piezīmes no Ansī festivāla

Lielākais animācijai veltītais notikums pasaulē, protams, ir relatīvs apzīmējums – tomēr nu jau 46. reizi notikušais "Annecy International Animation Film Festival" (Starptautiskais animācijas filmu festivāls Ansī) ir nozīmīgākā starptautiskā animācijas profesionāļu pulcēšanās vieta, kurā līdzās plašai un daudzveidīgai animācijas medijā veidotu darbu programmai norisinās arī filmu tirgus ("Marché international du film d'animation") jeb MIFA. Katru gadu jūnijā festivāls nelielajā Francijas kūrortpilsētiņā Ansī pulcē tūkstošiem profesionāļu un studentu. Šogad festivālu apmeklējuši vairāk nekā 13 tūkstoši cilvēku, bet animācijas tirgu vairāk nekā 4 tūkstoši, tai skaitā arī desmit Latvijas pārstāvju delegācija.

Par šī festivāla vēsturi un nozīmi var runāt gari un plaši, taču minēšu vien faktus, ka Latvijas animācijas filmas šajā "animācijas A klases notikumā" jau trīs gadus pēc kārtas (un arī iepriekš) izpelnās žūrijas balvas, bet MIFA tirgū nu jau otro reizi esam nogāzuši sienas un vienojušies kopīgā Baltijas stendā ar Igaunijas un Lietuvas animācijas nozares pārstāvjiem. Te arī institucionālo pārskatu pārtraukšu, lai šis atskats nesāktu līdzināties VKKF (Valsts kultūrkapitāla fonda) atskaitei.

Baltijas stends Ansī festivāla filmu tirgū

Ansī pilsētas klimats katru gadu piešķir citu fonu

No sarunas ar kolēģi, kas tikko atgriezusies no Kannu kinofestivāla, bet nekad nav bijusi Ansī festivālā:

L: Nopirku jaunas kurpes, varēšu uzvilkt uz Signes pirmizrādi! 

A: Nē, mīļā, neņem gan kurpes, labāk pataupi vietu bagāžā peldkostīmam un lietussargam! 

Dažkārt festivāla laikā Ansī pilsētā valda negaiss un lietusgāzes, bet citreiz saulīte tā silda, ka atliek vien sapņot par tupēšanu tirkīzzilajā Ansī kalnu ezerā. Katru gadu MIFA tirgū pret dienas otro pusi valda bezgaiss, pēc pusdienlaika katrs otrais staigā apkārt ar slapjiem matiem. Kino zāles un tirgus (divas nozīmīgākās festivāla pulcēšanās vietas) atrodas 20 minūšu pastaigas attālumā, ko var mērot arī, izmantojot bezmaksas mikroautobusu, ja vien ir pacietība gaidīt, viegli cepinoties diezgan garā staigātslinko rindā. Šādos apstākļos nekādi neiederas augstpapēžu kurpes un vakartērpi.

Kopumā Ansī festivālam nav raksturīgs elitārisms un "A klases" notikumiem raksturīgās atrakcijas, Ansī tradīcijas ir pavisam citas.

Kā dažas no tām var uzskaitīt: peldi ezerā, burbuļošanu un papīra lidmašīnu lidināšanas sacensības pirms kino seansa, MIFA tirgus atklāšanas un Disneja ballītes naksnīgajā pludmalē, vakaru pārpildītā "Cafe Des Arts" un sestdienas pikniku ar katamarānu sacensībām. Par dažām no šīm tradīcijām arī turpmākajā atskatā.

Papīra lidmašīnas Ansī festivālā

Burbuļošana, bļaustīšanās un lidmašīnu sacensības

Nezinātājam, nonākot pirmajā Ansī festivāla seansā, var šķist, ka kinoteātrī sēž neaudzināti jaunieši, kurus uz kino atvilkusi kāda labu vēloša skolotāja. Skatītāju krēslos sēdošie, gaidot filmu, cītīgi loka papīra lidmašīnas un laiž tās gaisā, mērķēdami tieši ekrāna vidū. Reti kura no lidmašīnām nokļūst līdz ekrānam, tomēr katra, kas tam pietuvojas, izpelnās ovācijas. Man nav ne jausmas, kā šī tradīcija sākusies, bet viena no manis palaistajām lidmašīnītēm šogad arī izpelnījās ovācijas. Par to vēlāk.

Kad tiek izslēgtas gaismas, kino zāli pārņem pakšķināšanai, burbuļošanai līdzīgas skaņas, tautā sauktas par "zivju balsīm".

Sākas treileri, Ansī festivāla reklāma, sponsoru reklāmas… "Zaķis!" – skaļā, skaidrā franču mēlē kāds izsaucas no zāles stūra, un tā katru reizi, kad uz ekrāna parādās zaķis. Šo nevajadzētu uztvert kā necieņu, drīzāk kā laika aizpildīšanas veidu pēc simtiem, dažkārt pat tūkstoš cilvēku garas rindas, kas jāizstāv, gaidot uz vietu kinozālē. Kad uz ekrāna parādās filmas titri, zāle apklust un vadību pārņem animācija.

Kā pirmo filmu šī gada Ansī festivālā noskatījos izcila portugāļu izcelsmes animācijas režisora un mākslinieka Hosē Migela Ribeiro (Jose Miguel Ribeiro) pirmo pilnmetrāžas animāciju "Naiola" ("Nayola").

Filma ir stāsts par trīs paaudžu sievietēm, kuras skāris Angolas karš. Galvenā varone Naiola atstāj savu meitu pie vecmāmiņas, lai dotos meklēt karā pazudušo vīru. Savā ceļā Naiola sastop neiedomājamu necilvēcību, un vienīgo sabiedroto tā atrod šakāļa tēlā, kura draudzībā veldzēdamās, Nailoa pati lēnām pārtop pusdzīvniekā. Šis stāsts, kas skatītājam atklājas gleznieciski krāšņā animācijā, ir veltījums visām Angolas kara skartajām sievietēm. Kā man pastāstīja režisora meita, ar ko netīšām iepazinos kādā no festivāla notikumiem, arī Hosē Migela Ribeiro tēvs bijis iesaistīts karā, pēc kura atgriezies neatgriezeniski citādāks. Ļoti ceru, ka šo filmu būs iespējams noskatīties arī Latvijā, jo tā, vienlaikus būdama vizuāli neatvairāma un nemēģinot saraudināt skatītāju, stāsta par to, ko ziņās nevar izlasīt – kā karš neatgriezeniski maina mūs visus.

Ukraina Ansī festivālā

Stand With Ukraine

Šajā mirklī nenoliedzami ir jārunā arī par Ansī festivāla attieksmi pret Krievijas izvērsto karu Ukrainā. Ansī sastopu pamatīgu Ukrainas animācijas nozares delegāciju. Viens no festivāla tirgus mērķiem šogad, kā minēts kataloga ievadrakstā, ir atbalstīt Ukrainas animācijas nozari un iedzīvotājus. Festivāls centās sniegt iespēju Ukrainas filmu veidotājiem turpināt darbu pie iesāktiem projektiem ar ārvalstu studiju atbalstu un atrast jaunas kopprodukciju iespējas ārvalstīs. MIFA tirgū Ukrainai atvēlēts viens no lielākajiem stendiem, ņemšos minēt, ka tas piešķirts bez maksas. Ukrainas pārstāvjiem dots laiks un vieta katrā lielākajā sapulcē, lai pastāstītu, kā šobrīd iespējams palīdzēt viņu animācijas nozarei un atbalstīt civiliedzīvotājus. Daļu šī laika ukraiņi velta pateicībām par jau sniegto palīdzību. Šogad pirmo reizi iepazinos arī ar savu kolēģi, Ukrainas animācijas asociācijas vadītāju Sofiju, kurai pie kleitas bija piesprausta Signes Baumanes veidotā dzeltenzilā puķe. Signei katru dienu tika piešķirts galdiņš festivāla centrā, kur viņa veidoja un dalīja papīra ziedus Ukrainas atbalstam.

Signe Baumane Ansī festivālā

Kādreiz MIFA tirgū gozējās liels Krievijas stends, bet šogad šīs valsts nosaukums neparādās nekur, pat filmu katalogā pie vienīgās īsfilmas, kas veidota Krievijā. Festivāla programmā iekļautas 13 Ukrainā veidotas animācijas filmas īpašā izlasē ar nosaukumu "Stand With Ukraine".

Latvijas animācija Ansī

Ansī ir vieta, kur cer nokļūt katrs animācijas medijā strādājošs režisors un mākslinieks, un mums, Latvijai, kā "animācijas lielvalstij" (apzīmējums, ko tik tiešām esam godam nopelnījuši pēdējo piecu gadu laikā) šis gods tiek gandrīz katru gadu. Šogad Ansī kino programmā divas filmas no Latvijas.

Sāksim ar īsāko, Māras Liniņas animācijas īsfilmu "Čuči, čuči", kas starptautisko pirmizrādi piedzīvojusi Berlinālē. Šogad Ansī festivālā filma iekļauta Jauno skatītāju konkursā ("Young Audience Competition") līdzās vēl astoņām lieliskām bērnu filmām no visas pasaules. Ņemot vērā pieteikumu skaitu, iekļūt 9 izredzēto filmu izlasē ir liels panākums. Par pašu filmu Latvijas skatītāji var spriest, atrodot to kādā no straumēšanas televīzijām, es vien vēlos piebilst, ka, būdama gana pieaugusi, vēl joprojām, to skatoties kopā ar mazo dēlu, izjūtu izteiktu vēlmi šo filmu paņemt klēpī, apskaut un sabužināt. Tik mīksta un mīļa tā ir!

Savukārt pieaugušajiem un jauniešiem mērķētā Signes Baumanes filma "Mans laulību projekts" Ansī piedzīvoja savu Eiropas pirmizrādi un ieguva īpašo žūrijas atzinību. (Pasaules pirmizrāde notika Traibekas kinofestivālā Ņujorkā, kur Latviju šogad pārstāvēja un arī balvu par labāko ārvalstu filmu ieguva Viestura Kairiša filma "Janvāris".) Gandrīz paralēli norisinājās arī filmas Latīņamerikas pirmizrāde Gvadalaharas Animācijas filmu festivālā Meksikā, un arī tur tika saņemta žūrijas atzinības balva

"Mans laulību projekts" ir pilnmetrāžas animācijas filma, kas tapusi septiņus gadus, tās producenti ir Latvijas "Studija Lokomotīve", filma tapusi kopražojumā ar ASV un Luksemburgu. Nozīmīga daļa atbalsta saņemta arī pūļa finansējuma platformā "Kickstarter".

Filmā mijas sabiedriskās domas un spiediena atainojums padomju un Rietumu kultūrā vēl nesenā pagātnē, autobiogrāfiski elementi, kā arī zinātniski un muzikāli izklaidējošas ainas. Viss tinas ap vienu tēmu – sievietes, galvenās varones Zelmas, lēno ceļu uz pašpietiekamību attiecībās ar vīrieti, sabiedrību un sevi pašu. Signei raksturīgajā humorpilnajā gaismā izstāstīts Zelmas pieaugšanas stāsts no mazotnes līdz neatkarībai. Savā ceļā Zelma sastopas ar dažādiem tēliem un parādībām, ko, visticamāk, varētu būt sastapuši arī jūs, – perfekto meiteni, nešpetno puiku baru, valdonīgo vīrieti, iekāri, iemīlēšanos, sabiedrības spiedienu, birokrātiju, kā arī rietumniekus, kas uztver austrumeiropiešus kā eksotiku, un vēl daudz ko citu. Zelmas ceļojumu pavada Bioloģija, kuras lomu ierunā Mišela Pavia (Michele Pawk), kas līdzīgi kā pseidozinātniskā filmā komentē Zelmas ķermenī un prātā norisošos procesus no bioķīmijas skatpunkta. Bet Mitoloģijas sirēnas, kuru lomās iejutušās latviešu izcelsmes vokālā grupa "Trio Limonāde" – Iluta Alsberga, Ieva Katkovska and Kristīne Pastare –, Zelmai dzied sabiedrības stereotipu rakstītās dziesmas. Burvīgākais, manuprāt, šajā stāstā ir tēlu dialogi, tie veidoti, tulkojot to, ko cilvēki mēģina paslēpt aiz citiem vārdiem.

Filma fantastiski izskatās uz lielā ekrāna (šo Signei adresēto komplimentu dzirdēju arī no vairākiem festivāla viesiem), un nevaru vien sagaidīt brīdi, kad to varēšu redzēt uz lielā ekrāna Latvijā!

Kas ir pirmizrāde

Šajā rakstā jau vairākkārt esmu pieminējusi vārdu "pirmizrāde", vēl piemetinot tam klāt dažādus reģionus, tāpēc man šķiet tikai loģiski mazliet pastāstīt par pirmizrādes statusu kino un tā nozīmi festivāla programmas veidošanā. Lielākā daļa "A klases" notikumu kino pieprasa pasaules pirmizrādi, ja filma vēlas tikt iekļauta festivāla konkursā. Šī tradīcija nāk no spēlfilmu pasaules, un animācijas festivāliem tā ir relatīvi jauna problēma, ar ko cīnīties. Arvien vairāk animācijas festivālu skumji atzīst, ka nevar izrādīt jaunākās animācijas filmas, jo tās gaida uz atbildi no Kannām, Berlināles un citiem notikumiem, kas pieprasa, lai filma pirms tam netiktu izrādīta nekur citur. Ansī par šādām problēmām gan nesūdzas un pirmizrādi nepieprasa. Līdz ar to tas ir viens no retajiem liela mēroga festivāliem, kura programmas primārais mērķis ir nevis pirmizrādīt filmas, bet gan izcelt labāko, kas radīts pēdējo divu gadu laikā. Jāatzīst – neskatoties uz to, ka festivāls nepieprasa pirmizrādi, katra otrā programmā iekļautā pilnmetrāžas filma tajā piedzīvo savu Eiropas vai starptautisko pirmizrādi. Katru gadu tieši Ansī iespējams noskatīties arī jaunākos komerckino projektus, tā, piemēram, šogad festivālu atklāja ar filmas "Minjoni 2" pirmizrādi. Tāpat par jaunu tradīciju ir kļuvusi iespēja noskatīties fragmentus no topošiem lielbudžeta projektiem, šogad "Kaķis zābakos: Pēdējā vēlēšanās", "Zirnekļcilvēks: Pāri zirnekļvisumam".

Kopumā Ansī programma var lepoties ar fantastisku saturu.

Lai rūpētos par vietu un kontekstu katrai no animācijas medija plašā diapazona filmām, festivāls ir izveidojis 10 dažādas konkursa programmas, kurās sev vietu atrod gan pretstraumes pilnmetrāžas filmas, gan tradicionālāki (cik nu tradicionāla animācija var būt) pilna metra darbi, eksperimentālas īsfilmas, pasūtījuma darbi, TV filmas, studentu darbi, jaunie talanti, bērnu auditorijai domātas filmas, profesionāļu īsfilmas un visbeidzot arī virtuālās realitātes pieredzes.

Visu šo plašo programmu (600 seansi) vienam cilvēkam nav iespējams apmeklēt, īpaši, ja dienas lielākā daļa jāpavada MIFA tirgū. Tomēr man izdevās pagūt uz cienījamu skaitu seansu un noskatīties vairāk nekā divdesmit filmu (īsfilmas ieskaitot).

Brīvdabas kino seanss Ansī festivālā

Viens no apmeklētākajiem lielā ekrāna notikumiem Ansī ir brīvdabas kino, šogad tam esot bijuši 50 tūkstoši skatītāju. Katru vakaru netālu no Ansī centrālā ezera tiek uzsliets milzīgs ekrāns un visu tam pieguļošo zālāju aizņem tūkstošiem skatītāju. Arī mēs (man pievienojās kolēģes no Latvijas stenda – Lauma Kaudzīte (LAA) un Agnese Zapāne (NKC)) centāmies kļūt par daļu no tiem, bet brīdī, kad nācās izvēlēties starp pēdējā autobusa noķeršanu vai 40 minūšu pastaigu uz naktsmītni, mēs ar grūtu sirdi atstājām lieliskā franču animācijas filmu režisora Mišela Oslo "Azūrs un Asmars" (Michel Ocelot, "Azur et Asmar") filmas seansu.

Vienu nakti tomēr man nācās iet mājup ar kājām, pie vainas tam bija Portugāles pikniks, kas ar dalībnieku dziesmām un līdzpaņemto mūzikas instrumentu skaņām neļāva pamest nu jau pilnīgā tumsā tīto parku. Tā kā festivālā bija pārstāvētas 106 valstis, liela daļa no tām centās sev pievērst uzmanību, aicinot uz pieņemšanu. Šķiet, ka šogad bija pamatīgi pieaudzis pikniku skaits, viens no iemesliem tam bija izvairīšanās no telpu nomas un viesmīļu atalgošanas izdevumiem, taču ieguvums bija neierobežots dalībnieku skaits un salīdzinoši brīvā atmosfēra. Arī Latvija šogad, apvienojot spēkus ar "CEE Forum", Poliju, Igauniju un Lietuvu, aicināja viesus uz tikšanos MIFA tirgus dārzā. Šo pieņemšanu pavadīja svelmaina saule, patīkamas atkalredzēšanās un jaunas iepazīšanās. Pasākums bija labi apmeklēts – paredzētās stundas vietā tas ieilga uz trijām. Pasākuma izskaņā par savu personīgo mērķi noliku "Atom Art" animācijas studijas līdzpaņemto (ar "Čuči, čuči" filmas attēlu rotāto) "gotiņu" konfekšu izdāļāšanu viesiem (kamēr tās vēl nav izkusušas 33 grādu karstumā). Šajā procesā biju patīkami pārsteigta, ka "gotiņu" patērētāji visi kā viens atpazina filmu, jāatzīst, ka pašas "gotiņas" gan raisīja dažādas reakcijas.

Līdzīgi kā festivāla programmas filmas, arī "gotiņas" nav domātas katram, bet tieši šī dažādība un iespēja pagaršot pasaules vēsmas animācijas formā vilina katru gadu atgriezties.

Baltijas un Polijas pieņemšana MIFA tirgus dārzā

Viens no animācijas darbiem, kas dalīja animācijas cienītājus divās grupās, bija pilnmetrāžas filma, ko es biju ļoti gaidījusi. Rumāņu izcelsmes režisores Ankas Damianas (Anca Damian) pilnmetrāžas animācijas filma ar nosaukumu "Sala". Esmu Ankas Damianas filmu cienītāja, viņas autorībai pieskaitāmi tādi darbi kā Latvijā izrādītā animācijas dokumentālā drāma "Maģiskais kalns" un "Kruliks: Ceļš viņpus".

"Sala" ir absurda, komiska un sirreāla animācijas filma ar spilgtiem muzikāliem motīviem. Par pamatu tiem izmantots koncerts, kura dziesmu vārdi kontrastā ar animēto tēlu un ainavu saspēli pielādē pusotru stundu garo filmu ar sociālpolitisku neērtības sajūtu. Filmas varoņi ir uz salas nīkuļojošais dakteris Robinsons Krūzo, kas izglābj Piektdieni – jaunieti, kas devies Vidusjūrā vienā no bēgļu kuģiem. Abus vīriešus valdzina Nāriņa, kas vienlaikus ir arī medmāsa. Taču drīz vien ierodas robežsargi, pirāti un Robinsona Krūzo māte, kā arī vecmāmiņa milzīga zirnekļa formas robota veidolā. Stāsts ir pārpludināts ar simboliem, atsaucēm, un filma būtu jānoskatās vismaz trīs reizes, lai atšķetinātu lielāko daļu tekstu un zemtekstu.

Skatoties to desmitos no rīta, jutos gana spirgta, lai turpinātu piekrītoši klanīt galvu pie katra atšķetinātā vēstījuma, līdz brīdim, kad nokļuvu atkārtojumu raisītā apjukumā un gandrīz iemigu. Kad biju gatava sev paziņot, ka nu esmu nogarlaikojusies, filma iegriezās tās pēdējā līkumā un sagaidīja ironiski laimīgas beigas. Runājot ar festivāla viesiem, centos atšķetināt zudušo pavedienu. Atklāju, ka nogarlaikošanās brīdis šajā, pašas Ankas Damianas vārdiem dēvētajā Mazā prinča, Robinsona Krūzo un Montija Paitona muzikālajā fabulā, esot bijis speciāli ieplānots.

Lielākais animācijas pikniks pasaulē

Īsi pirms apbalvošanas ceremonijas jau tradicionāli noris Nika un Nensijas pikniks (Nik and Nancy Denney-Phelbs), kas pulcē simtiem Nensijas paziņu un festivāla viesu. Piknika centrālie notikumi ir Nika saksofona spēle un katamarānu jeb pedāļlaivu sacensības Ansī ezerā. Nensija Denija-Felbsa ir animācijas zinātāja un kritiķe, bet Niks – mūziķis. Kopā ar vīru Nensija pārcēlusies no Ņujorkas uz Briseli un apmeklē visus pasaules animācijas festivālus kā žurnāliste. Nensija tik tiešām pazīst visus animācijas nozarē – viņas spēja atcerēties sīkumus par katru iepazīto mākslinieku un redzēto filmu ir fascinējoša, bet mīlestība, ar kādu Nensija attiecas pret animāciju, – lipīga. Šogad Nensija Zagrebas Animācijas filmu festivālā saņēma balvu par mūža ieguldījumu. Par katru no viņas apmeklētajiem animācijas festivāliem un iespaidīgākajām filmām var lasīt viņas blogā. Iesaku. 

Piknikam gatavojos ļoti nopietni un nopirku atspirdzinošu dzērienu un šokolādes cepumus, kurus pēc svelmainās saules nodarījuma bija kauns izdalīt citiem.

Šo pikniku tik tiešām apmeklē visi, ne vien tāpēc, ka tā ir tradīcija, bet arī tādēļ, ka tā ir iespēja atvadīties no festivāla viesiem tā pēdējā dienā.

Varu piebilst, ka pikniks šogad norisinājās gandrīz septiņas stundas, tomēr es līdz beigām nepaliku un devos uz kino vēl pēdējo reizi.

Pēdējā filma, ko redzēju, bija ķīniešu izcelsmes režisora Jonfana (Yonfan) animācija "Ķiršu iela 7" ("No. 7 Cherry Lane"). Šī ir režisora četrpadsmitā filma, bet pirmā animācijas filma pieaugušo auditorijai. Filmas labā slava nāca tai pa priekšu – biļetes uz visiem seansiem bija izpārdotas, un pēdējā dienā tika pievienots papildu seanss. Lai filmu noskatītos, es 40 minūtes pirms seansa gaidīju pie durvīm. Priekšvēstot filmas lēno noskaņu, gaiss visā pilsētā un pat kinoteātrī nu jau bija kļuvis smags un silts. Turēdama ledus gabaliņu uz galvas, slapjiem matiem, es ienācu vēsā kino zālē. Saņēmu DVD ar filmas skaņu celiņu un festivāla katalogu par velti. Gaidot filmu, manā klēpī ielidoja papīra lidmašīna, to aizlidināju tālāk un trāpīju tieši skatuves vidū pretī ekrānam. Saņemot aplausus, nodomāju, ka šis ir labs sākums manam pēdējam seansam "Ansī 2022".

Filma nelika vilties. Stāstā mijas režisora dumpinieciskums, skatījums uz sievietes kaisli un mīlestība pret rietumu un austrumu kultūru. Jonfans ir aizrautīgs glezniecības cienītājs, un filmas fonos viņš centies ieviest pēc iespējas dažādākus glezniecības paņēmienus. Filma ir pilna ar atsaucēm uz kino vēsturi un atspoguļo rietumu kultūras ieplūšanu Honkongā sešdesmito gadu beigās. Mākslinieks pretnostata vienkārši veidotus tēlus un tekstūrām pārbagātos fonus un kustību palēnina tā, ka skatītājs nonāk absolūtā ekrāna varā, ar nepacietību gaidīdams katru nākamo varoņa kustību. Stāsta centrā puisis Zimings (Ziming), kas tikko pabeidzis augstskolu 1960. gadu Honkongā (režisors kādā intervijā atzinis, ka ir šī tēla prototips). Zimings nokļūst romantiskā trīsstūrī – viņš sastop četrdesmitgadīgu sievieti un viņas meitu, abas ved uz kino, katru uz citām filmām, drīz vien tās abas krīt kārdinājumā. Filmas lēnie un atturīgie dialogi mijas ar saspīlētām erotisku fantāziju ainām, turot skatītāju spriedzē, kas sasniedz kulmināciju fascinējošā ainā, kurā savu iekāri pret jauno Zimingu izrāda arī kaķi. Pēc šīs filmas seansa arī manis satiktie ārvalstu kolēģi bija bez vārdiem.

Varu tikai cerēt, ka šī un citas manis pieminētās filmas nokļūs arī uz Latvijas skatītāju ekrāniem, tomēr, zinot Latvijas ierobežotās iespējas, aicinu tās meklēt arī ārvalstu straumēšanas platformās.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt